Ne katram pagalmā ir bāka

Akmeņraga bāka Pāvilostas novadā ir viena no trim, kuru Latvijā apmeklētājiem ir iespēja apskatīt un pat uzkāpt tās skatu laukumā. Bāka šobrīd atrodas Ventspils Brīvostas pārvaldībā, bet tās uzraudze teju 30 gadu garumā ir Tatjana Vešņakova. Viņa dzīvo mājā pie pašas bākas un lepojas, ka ne katram pagalmā ir bāka.
Pieredz vairākas katastrofas
Akmeņraga bāka celta pirms vairāk nekā 150 gadiem – 1864. gadā, pēcāk tā pārbūvēta 1957. gadā. Bākai vairākkārt mainījušies pārvaldnieki, bet nu jau kādu laiku to pārrauga Ventspils Brīvostas pārvalde. Akmeņraga bāka ir 37 metrus augsta, kas to ierindo otrajā vietā starp citām Latvijas bākām. Tālajā 1864. gadā bāka bijusi vien 18 metrus augsta. Tornis, kādu to pazīst šodien, uzcelts 1921. gadā, bet iepriekšējo nopostīja Pirmā pasaules kara laikā.
Akmeņraga bākas divas bāk-ugunis zaļā krāsā iedegas reizi 7,5 sekundēs. To gaisma atzīmē akmeņainu, apmēram 3,7 kilometru garu sēkli, kas iesniedzas jūrā ziemeļrietumu virzienā. Jūras dziļums šajā sēklī ir tikai nedaudz virs diviem metriem, ziņo “Liepaja.travel”.
Lai gan šeit jau no 1879. gada dega navigācijas uguns, Akmeņrags pieredzējis vairākas kuģa katastrofas. No tām zināmākā ir Latvijas tvaikoņa “Saratova” uzskriešana uz sēkļa 1923. gada septembrī.
Akmeņraga bākā ir iespēja uzkāpt pa vītņveida kāpnēm – no augšas paveras brīnišķīgs skats uz jūru un apkārtnes mežiem.
2011. gadā tika rekonstruēts ceļš līdz Akmeņraga bākai, savukārt 2013. gadā atjaunots gan iekšējais, gan ārējais torņa krāsojums.
Jāprot slaucīt, krāsot un “operēt”
Ikdienā par bāku un apmeklētāju uzņemšanu tajā gādā uzraudze T. Vešņakova. Ikviens apmeklētājs, iepriekš piesakot savu vizīti, var apskatīt bāku un uzkāpt tās tornī, samaksājot 70 centus. T. Vešņakova teic, ka cena tiešām ir zema, salīdzinot ar vēsturiskiem objektiem citviet. Iespējams, tieši tas ir iemesls, kādēļ Akmeņraga bāku par savu galamērķi izvēlas daudzi tūristi. “Šogad man bija aptuveni 5000 apmeklētāju, neskaitot tos, kuri vienkārši garāmbraucot apskata bāku, nekāpjot augšā,” pastāsta uzraudze. Bākas pakājē viņa iepazīstina atbraucējus ar vēsturisku informāciju par bāku un tad ļauj cilvēkiem kāpt augšā un baudīt lielisko skatu.
Taujāta, kad sākusi pildīt bākas uzraudzes amatu, T. Vešņakova pastāsta: “Sāku šeit strādāt 1989. gadā. Jau 30 gadi būs. Krievu laikā neskatījās uz to, kāda tev ir profesija, bet uz to, ko tu proti darīt. Ceļa nebija gandrīz ne pie vienas bākas, tā bija slēgta zona, tādēļ bija jāprot slaucīt, krāsot, gandrīz pat operēt – mums bija obligāti jāpārzina pirmā medicīniskā palīdzība, tehnika bija jāzina. Nu jau ir krietni labāk.”
Visa sievietes ikdiena paiet bākas pakājē, jo tieši šeit ir arī viņas dzīvesvieta. Kopā ar T. Vešņakovu ir arī vīrs, meita un lielākais sargs – labradora suns, kurš, lai gan esot mīļš un draudzīgs, var nobiedēt ar savu raženo augumu vien. Cik bieži nākas bākas tuvumā sastapt nelūgtus viesus? “Gadās. Bet, ja tev šodien ir lemts, tad šodien būs,” smejot teic T. Vešņakova.
Reizēm paņem, reizēm atdod
Kas pamudinājis ģimeni nākt dzīvot bākas tuvumā un uzņemties gādību par to? “Mēs kopā ar vīru dzīvojām Rīgā, negribējām dzīvot kopā ar vecākiem. Tāpēc nolēmām nākt šeit. Vispār es esmu no Liepājas.” T. Vešņakova atklāj, ka arī viņas vecāki savulaik te dzīvojuši un bijuši bākas uzraugi laikā, kad bāka bijusi slēgtajā zonā. Vai tas nozīmē, ka nākotnē amatu varētu pārmantot bērni? “Nu nezinu, neviens nesaka, ka gribētu. Visiem lielas pilsētas vajag.” Taču T. Vešņakova ir pārliecināta: visiem, kad pienāk konkrēts vecums, gribas no pilsētas prom, gribas mieru.
Bākas uzraudze nenoliedz, ka dzīve Akmeņragā ne vienmēr ir viegla, taču retoriski vaicā: kur tad nav problēmu? Sava darba sākumā arī apkalpot bāku bijis grūtāk. “Lampu vajag notīrīt, pārbaudīt. Tagad mums ir ļoti laba tehnika, bet bija laiki, kad lampa pa nakti nestrādāja, bija jāceļas augšā, jākāpj augšā, jāskatās.” Bākuguns degšanu nodrošina diode. “Tā strādā ap pieciem gadiem, un nekādu problēmu nav bijis. Ar halogēnu lampiņu ir problēmas,” salīdzina bākas uzraudze.
Ātrs un ērti lietojams internets Akmeņraga bākas tuvumā ir vien divus gadus. Iepriekš ar mobilo pārklājumu te bijušas problēmas, taču “mēs labāku nezinājām un bija labi”. Tas gan ir sīkums, ja salīdzina ar postījumiem pēc lielām vētrām. Dažreiz pie bākas bija iespējams piekļūt tikai gumijas zābakos, jo ūdens skalojās ap to. Savukārt kādā citā reizē ģimene palikusi bez tik ļoti nepieciešamās laivas, kas “kopā ar žogu “aizgāja”, kad vētra bija”.
Vai ikdienā redzamas pārmaiņas jūrā un tās piekrastē? “Pie mums ir tā: ir gadi, kad jūra paņem, un ir gadi, kad atdod atpakaļ. Ja vienā vietā paņem, otrā atdod – jūra atdod visu.”
Augšā kāpj ārsta pavadībā
T. Vešņakova pastāsta, ka savā ilgajā darba pieredzē piedzīvojusi vairākus pārvaldniekus, taču viņas darbu un pienākumus tas nekādi nav iespaidojis vai mainījis. “Sākumā mēs bijām zem Liepājas, pēc tam zem Rīgas. Nu pārvaldītājs ir Ventspils Brīvosta. Nosaukums mainās, bet darbs palicis tas pats – juridiski nekas nemainās, pastāvīgs darbs.” Pārmaiņas gan skar bāku – katru gadu notiek kādi remontdarbi, tiek veikti ieguldījumi, lai nodrošinātu apsaimniekošanas darbus. Cik Latvijā kopumā ir bākas uzraugu? “Daudz nav. Ir bākas, kur nav cilvēka ikdienā uz vietas.”
Lai gan T. Vešņakova dzīvo bākas pakājē, apmeklētājiem vēlams savu vizīti iepriekš pieteikt. “Vēlams, jo viens cilvēks te strādā. Man ir arī atvaļinājums. Sestdiena, svētdiena ir oficiālas brīvdienas, bet pat tad ir noslogojums.”
Uzraudze atklāj, ka Akmeņraga bāku par sava ceļojuma galamērķi izvēlas kā lielas, tā mazas tūristu grupas. “Šogad vairāk bija tāda ģimeniska vasara. Aprīlī, maijā sākas skolēnu ekskursijas, braucieni, pēc tam darba cilvēkiem sākas atvaļinājums – tad brauc no visām malām. Un tad jau vēl rudenī brauc: mums šeit ir slavena lieta – vējzivis. Pāvilostā to nav. Mums tās ir,” palepojas darbiniece.
Ziemā apmeklētāju gan parasti ir maz, taču vasarās darba ir vairāk. Interesi par Akmeņraga bāku izrāda arī ārzemju tūristi. Te viesojušies visdažādāko tautu pārstāvji. “Lietuviešus es neskaitu, tie jau mūsējie. Bet cilvēki brauc. No Polijas, no Krievijas – tas ir pats par sevi. Arī no Francijas. Pagājušogad man bija grupa no Amerikas. Pats jaunākais grupas biedrs – 76 gadi, ar kaut kādiem medicīniskiem aparātiem līdzi. Bija 12 cilvēku, viņam līdzi bija ārsts, un kāpa visi augšā.” Bākas uzraudze atzīst: ne visas valodas viņa pārvalda vienlīdz labi, taču piebilst: “Bet ziniet – mani saprot!”
Krastā meklē dabas bagātības
T. Vešņakovu liela daļa cilvēku zina kā lielu dzintaru meklētāju un kolekcionētāju. Šo gadu laikā bākas pakājē atrasts ne viens vien interesants eksemplārs. Tik daudz par skaisto un dažādo “saules asaru” T. Vešņakova zina no savas pieredzes. “Vispār man šķiet, ka es piedzimu ar dzintariem, jo mana bērnība te pagāja, mani vecāki šeit dzīvoja un parasti es pret zobu ņēmu un pārbaudīju – struktūra ļoti atšķiras. Kad pēc tam atbraucu šeit dzīvot, tad man vairs nebija jautājuma – ir tas dzintars vai nav. Pēc taustes uzreiz varu pateikt.” Nu dzintaru lasīšana un kolekcionēšana kļuvusi par azartu, ko arvien neļauj pamest tūristi, kuri nodod bākas uzraudzes īpašumā pludmalē atrastos dārgumus.
T. Vešņakova atklāj, ka Akmeņraga bākas piekrastē dzintaru meklē pat entuziasti no Liepājas. “Pēdējos gados dzintaru skaits pludmalē samazinās. Bet, ja mums samazinās, kaut kur ir vairāk. Dzintaru meklē ļoti daudz cilvēku, pat pa nakti neguļ – ar speciālu lukturīti iet un meklē.” Bākas uzraudze atminas kādu gadījumu, kad Akmeņraga piekraste bijusi nosēta ar visdažādākajiem dzintara gabaliņiem. “Vienreiz – pirms kādiem piecpadsmit, sešpadsmit gadiem – tā bija, ka es iznācu – dzintari pa visu piekrasti. Dzintaram ir sava izeja, sava vieta. Tajā gadījumā dzintars bija visur. Fosfora gan pie mums nav, tas vairāk uz Liepājas pusi.”
Bākas uzraudze gadu gaitā novērojusi, kā mainījusies cilvēku interese par jūras izskalotajām “dāvanām”. “Padomju laikā, kad mēs atbraucām, meklēja dažādas kastītes, pudeles. Tagad ir mainījušās vērtības. Tagad meklē to, kas nācis no dabas – dzintaru, koku. Tagad cilvēki domā: negribu vairs stiklu, dodiet man īstu mantu! Katram laikam – savi atradumi.”
Kategorijas
- Citas ziņas
- Tirgus
- Atbildam lasītājiem
- Laža
- 8778
- Afiša
- Koncerti
- Sports
- Teātris
- Muzejos
- Izstādes
- Citi pasākumi
- Kino
- Balles
- Laikraksta arhīvs
- Video
- Foto
- Reklāmraksti
- Ekonomika
- Veselība
- Lietotāju raksti
- Kriminālziņas
- Kultūra
- Dzeja
- Konkursi
- Dzīvespriekam
- Sports
- Futbols
- Basketbols
- Handbols
- Autosports
- Motosports
- Volejbols
- Vieglatlētika
- Citi sporta veidi
- Florbols
- Hokejs
- Ziemas sporta veidi
- Soču Olimpiskās spēles
- Liepājas amatieru futbola čempionāts
- Lejaskurzemes novadu futbola čempionāts
- Pasaules ziņas
- Vietējās ziņas
- Liepājā
- Latvijas ziņas
- Dienvidkurzemes novadā
- Izglītība
- Sporta sērija "Izrāviens"
- Piedalies konkursā!
- Saeimas vēlēšanas
- Viena diena uzņēmumā
- Izklaide
- Projektu raksti
- Saimnieko gudri
- Atpazīsim melus!
- Kultūras saknes
- Rūpēsimies par vidi
- Mediju kritika
- Eiropā
- Starp divām reformām