Suns ar sainīti zobos

2017. gada 28. decembris 07:00

398

Mazs, ruds sunītis pa ielu skrien ar sainīti zobos – tā bija pirmā reize, kad “Kursas Laiks” ievēroja Maksi Liepājas ielās. Suņa saimniece Sanita Pērkone apstiprina, ka Maksim patīk palīdzēt, tāpēc viņš nes iepirkumus no veikala. “Viņam galvenais ir, lai iedod maisiņu. No veikala aiznes līdz pat mājām. Toreiz viņam laikam bija septiņi mēneši, kad, ejot no veikala, viņš sāka smilkstēt un plēst iepirkuma maisus. Iedevu vienu viņam, un tā tas sākās! Tagad viņš vienmēr nāk no veikala ar maisiņu,” stāsta S. Pērkone.
Maksis ir ļoti draudzīgs suns, tāpēc pilsētā netrūkst cilvēku, ar kuriem viņš jau ir sadraudzējies. “Liepājā ir arī kafejnīcas, kur var iet ar dzīvniekiem, bet mēs neesam mēģinājuši divatā iet pusdienās. Reizēm ieejam restorānā “Upe” vai kafejnīcā “Upele”, bet tikai uz īsu brītiņu. Tur Maksi parasti arī pacienā ar gardumiem, jo viņš, būdams draudzīgs, jau ienākot pa durvīm, skrien ar visiem sasveicināties,” stāsta saimniece. Arī intervijas laikā novērojam, ka Maksis ātri atrod kopēju valodu ar garāmgājējiem, it sevišķi bērniem. Īpaši viņu pievilina lielas somas un maisi, jo cer, ka tajos paslēpti gardumi. S. Pērkone uzskata, ka tāds suns kā Maksis ir ideāli piemērots ģimenēm ar bērniem, jo ir aktīvs, grib spēlēties un tajā pašā laikā uzmana savus tuvākos.

Iemīl internetā
S. Pērkone un Maksis satikās pirms gandrīz diviem gadiem. “Mēs iepazināmies internetā,” smejoties sāk stāstīt liepājniece. Sieviete jau ilgi domājusi par to, ka grib suni, jo kādreiz, dzīvojot pie vecākiem, bija pieradusi, ka apkārt skraida kāds kustonis. Iepazīšanās ar Maksi notikusi nejauši, kad darba kolēģe ieraudzījusi sludinājumu sociālajā tīklā “Facebook”.
“Rakstīju saimniecei, prasīju, cik liels būs suns, jo gribēju aptuveni taksīša lielumā. Viņa piedāvāja divus variantus – vai nu gaidīt četras dienas un viņa no Rucavas atvedīs kucēnu, vai varu braukt pakaļ pati kaut tūlīt. Vakarā sakrāmēju mantas un braucu pakaļ, jo iemīlējos viņā,” atminas S. Pērkona. Toreiz Maksim bija divi mēneši, bet nākamā gada februārī suņupuika svinēs jau divu gadu jubileju. 2018. gads būs Suņa gads. S. Pērkonei tāds ir katru gadu, jo viņa ļoti rūpējas par savu mīluli.
Sieviete atzīst, ka ar suni jāiemācās sadzīvot un tas ir pavisam citādāk nekā ar citiem mājdzīvniekiem. “Kaķim nevajag daudz uzmanības, bet ar suni tā nevar. Nepietiek pāris reizes paglaudīt, un viss. Ar suni jāspēlējas, jāsaprot, ko viņš grib. Maksis, piemēram, ir ļoti enerģisks, tāpēc mums daudz jāstaigā, jāiztērē enerģija, lai viņš varētu mani sagaidīt mājās. Mēs viņu pat reizēm saucam par Trako Maksi (no filmas “Mad Max”),” stāsta S. Pērkone. Reizēs, kad saimniece dodas ilgākos darba braucienos, Maksim tiek dota iespēja padzīvot laukos – Kalnišķos, pie Sanitas vecākiem. Tur viņš var izskraidīties pēc sirds patikas, tomēr mājinieki sūdzas, ka Maksis citus neklausot tik labi kā īsto saimnieci.

Prot komandas un arī blēņas
Maksis demonstrē komandas, ko apguvis kopā ar saimnieci. Viņš veikli danco uz riņķi un pēc komandas apsēžas. Saimniece stāsta, ka Maksis pieradis arī staigāt bez pavadas un nebēg no saimnieces. “Ja ejam pa ielu bez pavadiņas un es pasaku “stop”, viņš uzreiz apstājas un gaida mani. Bez pavadas viņš neskrien prom un vienmēr uzvaktē savējos,” stāstot demonstrē S. Pērkone. Izrādās, ka suņukam ļoti patīk glābēju auto sirēnas, it sevišķi policijas auto. Kad tās izdzirdot, Maksis burtiski sastingst un sāk gaudot līdzi skaņām. Dzīvokļa kaimiņi novērojuši: kamēr Sanita ir darbā, Maksis reizēm dziedot arī mājās.
Tomēr ne vienmēr suns ir tik paklausīgs. Arī S. Pērkone piedzīvojusi laikus, kad mīlulis sastrādājis blēņas. “Sākumā bija briesmīgi – visas mēbeles sagrauza, mantas sagrauza, pat rīģipsi sagrauza. Cieta arī mana kosmētika, otas. Reiz ar melno zīmuli pat nokrāsoja sev vēderu un ausis. Tagad graušana uznāk paretam – tad, kad gribas iespītēt saimniecei,” pieredzē dalās S. Pērkone.
Makša saimniece uzskata, ka ar bezšķirnes suņiem, tādiem kā Maksis, ir vieglāka ikdiena, jo tie nav tik prasīgi ēdiena ziņā un arī mazāk slimo. “Šķirnes suņi mani nedaudz baida, jo viņi ir sarežģīti. Maksis man ir vienkāršs puisis.”
S. Pērkone ir pārliecinājusies, ka suns tiešām ir cilvēka labākais draugs. Maksis savu saimnieci saprot no pusvārda, un abi kopā pavada ļoti daudz laika. Sanitas dzīve pēc Makša ierašanās ir mainījusies, bet noteikti uz labo pusi. “Nevaru pārdzīvot par tiem dzīvniekiem, ko pamet, bet priecājos, ka varēju dāvāt mājas vismaz vienam,” samīļojot Trako Maksi, secina S. Pērkone.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Suns ar sainīti zobos

Kategorijas