Rotkaļiem sācies etnogrāfiskais periods

2018. gada 4. janvāris 07:00

1621

Pārzināt kādu arodu un darīt roku darbu – tas jau izsenis bijis liels gods. Arī mūsdienās arvien pieaug interese un pieprasījums pēc roku darba, pēc unikālām, vienā eksemplārā veidotām lietām. To labi redz un izjūt arī Liepājas Amatnieku nama meistari, kuru ikdiena ir smalks roku darbs. Ar metāla apstrādi un skaistu rotu gatavošanu Amatnieku namā nodarbojas vairāki meistari. Viens no viņiem – no Pāvilostas puses nākušais Jānis Bunka.

Tiek pie laba skolotāja
Jānis Bunka nāk no Pāvilostas puses – dzīvojis Sakā, mācījies Pāvilostas vidusskolā, tur beidzis pamatskolu, nolēmis savu dzīvi saistīt ar Liepāju un mākslas virzienu. “Pēc devītās klases pārcēlos uz Liepāju, sāku mācīties mākslas skolā. Bija ceturtais kurss, jāmeklē prakses vieta, un tā es atradu savu meistaru – Andri Grebi. Sāku iet praksē, iepatikās, un tā tas arī aizgāja. Septiņi gadi jau tagad būs, strādājot kopā,” stāsta jaunais meistars, kura ikdiena paiet Liepājas Amatnieku namā.
Kāpēc izvēlējies par labu vēju pilsētai un mākslas novirzienam? J. Bunka atzīst: viņa ģimenei ar mākslas pasauli lielas saistības nav. Par labu rotu kalšanai tolaik lēmis pavisam spontāni: “Sākumā es īsti nezināju, kuru nozari mākslas skolā izvēlēties, tad svārstījos starp variantiem un domāju: pamēģināšu metāla dizainu. Un beigu beigās arī nenožēloju – tīri labi iepatikās.” Mākslas skolā jaunais meistars mācījies četrus gadus. 2011. gadā skolu pabeidzis. Ne vienmēr gājis viegli, bet savu izvēli mācīties metāla dizainu jaunais vīrietis nenožēlo: “Sākumā bija pagrūtāk – viss likās
jauns. Metālapstrāde kā tāda. Laika gaitā iestrādājos, un tad jau tā lieta arī aizgāja.”
Mākslas skolā jaunais vīrietis zināšanas apguvis pie Andra Garokalna. Skolas laikā bijusi iespēja doties apmaiņas braucienos, redzēt, kā strādā citur. “Tur pieeja ir cita. Tajās skolās, kur mēs bijām, studenti brauc studēt no visas Eiropas. Tur ir, piemēram, sudraba kalējs, zelta kalējs. Ir, kas ar akmeņiem strādā. Tur vairāk sadala niansēs. Mēs darījām visu – gan metinājām, gan rotas taisījām,” skolas laikus atminas J. Bunka.

Nedēļu pie vienas saktas
Par galveno “instrumentu” savā darbā rotkalis nosauc pacietību – bez tās nu nekur. Bet par pašu rotkalšanas darbu teic: “Tas ir laikietilpīgs, atbildīgs process. Tagad mums ir etnogrāfijas periods – tuvojoties simtgadei, taisām kolektīviem saktas. Gan suitu divrindenes, trīsrindenes, gan burbuļsaktas, kas ir Nīcai, Rucavai.” Darbs pie greznas burbuļsaktas ir patiesi nopietns un garš. “Ja cītīgi strādā, tad kāda nedēļa. Bet tad ir tā pavisam nopietni jāpieiet, bez lieliem pārtraukumiem.” Rotkalis atklāj, ka viņam patīk jebkura lieta, ko ikdienā nākas izgatavot. Tas viss ir viena iemesla dēļ – ikdienas darbs ir sirdij tuvs. “Interesants ir viss, ko es taisu. Pašam darbs arī patīk – profesija kā tāda, līdz ar to ir interesanta jebkura jauna lieta,” pārliecinājies J. Bunka.
Meistars A. Grebis, pie kura J. Bunka skolojies, viņam iemācījis daudz, ikdienā strādājot plecu pie pleca. Arī šobrīd abiem meistariem ikdiena paiet kopā.
Kā īsti paiet rotkaļa ikdiena? “Pamostas no rīta un strādā, kamēr apnīk,” smej J. Bunka un piebilst: “Tad, ja ir vairāk darbu un līguma saistību, vairāk iespringst un vakaros vairāk pastrādā, bet tad, kad tāds brīvāks režīms, var strādāt brīvi, pēc iedvesmas skatoties.”

Darbu aizkavē tūristi
Amata meistars atklāj: rotkaļa profesijā darba netrūkst visu gadu. It īpaši, strādājot Amatnieku namā, jo šeit paralēli ikdienas darbam tiek rīkotas arī ekskursijas. “Vasarā, protams, ir mazliet vairāk darba. Mūs apmeklē daudz tūristu visas vasaras garumā. Es arī ar viņiem strādāju – mums te ir dežūras, kad ārzemju tūristus vadājam pa mūsu māju. Vedam ne tikai pa metāla darbnīcām, bet visām citām. Ir tādas dienas, kad darbam laika neatliek, jo ir daudz tūristu grupu,” skaidro J. Bunka. Viņš neslēpj: daļa darbu aizceļo arī ārpus Latvijas robežām. “Uz Vāciju, Zviedriju ir aizceļojuši, bet tas ir vairāk ārzemju latviešiem. Ir tā, ka mēs vietējos cilvēkus nemaz nespējam apkalpot, darbi ir cits pēc cita. Tie, kuri atrodas tālāk, nedaudz paliek otrajā plānā,” pastāsta rotkalis.
Uz jautājumu, kādēļ roku darbs ir tik dārgs, meistaram ir savs skaidrojums: “Vienvārdsakot, tas ir laiks – laika ziņā tas paņem daudz. Otrs ir zināšanas, kuras gada laikā apgūt nevari. Piemēram, ja esmu to piecus gadus mācījies, tad vēlētos arī attiecīgu atalgojumu par to saņemt. Kurš katrs to izdarīt nevar.”
Šobrīd Latvijā aug pieprasījums pēc roku darba, arī J. Bunka apstiprina, ka noslogojuma netrūkst. Kas cilvēkiem patīk roku darbā? “Katrā gadījumā tā ir kvalitāte un, pirmkārt, jau unikāla lieta. Tu zini, ka otras tādas nav. Otrkārt, piemēram, etnogrāfiskās rotaslietas priekš tautastērpiem nav nopērkamas nekur – veikalos tās netirgo. Līdz ar to cilvēki meklē meistarus, kas tās uztaisa.” Nozīme, rotkaļaprāt, ir arī komunikācijai: “Tu vari tikties aci pret aci, izrunāt, salāgot.”
J. Bunka pastāsta, ka Amatnieku nama meistari nodarbojas tikai un vienīgi ar kalšanu, šim darbam izmantojot visdažādākos instrumentus. “Tie ir smalki instrumenti: vīles, āmuri, zāģi, knaibles, standziņas. Rotu kalšanā varianti un apstrādes tehnoloģijas ir ļoti dažādas. Var rotas atliet, var kalt. Mēs šeit, Amatnieku namā, ar kalšanu nodarbojamies. Te tas viss no rokas top, nevis tiek atliets. Arī ar karstajām emaljām strādāju. Tā atkal ir cita opera.”

Vajadzīga pacietība
Vaicāts, kādas īpašības ir svarīgas rotkaļa profesijas pārstāvim, J. Bunka atbild: “Pats galvenais ir pacietība un vēlme to darīt, ar to arī pietiek. Varbūt kaut kāds procents talanta ir vajadzīgs.” Tāpat svarīgi esot apgūt pamatzināšanas par metālu, tehnoloģijas, lai saprastu – kā kas notiek. “Pārējais ir praksē. Ir kādi trīs, četri gadi vajadzīgi ikdienišķā darba, lai varētu sākt brīvi, patstāvīgi strādāt, nejautājot pēc padoma.”
Par savas profesijas priekšrocību rotkalis uzskata iespēju darīt to, kas pašam patīk. Tikpat svarīgi – iespēja kontrolēt un pašam veidot savu darba grafiku. “Tu esi apguvis profesiju un zini, ka jebkurā laikā tev būs darbs, tevi neviens nevar atlaist. Tev ir savi instrumenti, savs klientu loks. Nav nepieciešami lieli ieguldījumi, jo gadu laikā savus instrumentus esi ieguvis. Klienti ir – ir stabilitātes sajūta,” plusus uzskaita J. Bunka. Viņš ir pārliecināts: uzsākt darbošanos pilnībā no nulles nebūtu vienkārši, ir nepieciešams pamatkapitāls. Tādēļ īpašs ir prieks, ka bijusi iespēja nākt strādāt pie A. Grebja, kurš jau laika gaitā ticis pie saviem instrumentiem un tādējādi vieglāk darboties bijis arī māceklim.
Lielus mīnusus savā darbā J. Bunka nesaskata, vien nosmej: “Tā kā esi pats sev priekšnieks, tu izdzen sevi kā neviens cits. Reizēm, protams, ne vienmēr.” Taču atklāj: problēmas var sagādāt darbošanās pašnodarbinātā statusā. “Ir jāpiešaujas būt pašnodarbinātam, lai nesanāk, ka ir tāds periods, kad tu strādā, strādā un vienā brīdī darba nav. Tas ir kā pluss un tajā pašā laikā mīnuss. Pašam viss jākārto – visas papīra darīšanas. Grāmatveža man nav.”
Taujāts, vai kādreiz ir domājis, ka varētu savu rotkaļa darbošanos pamest, J. Bunka atbild: “Domāju, ka ne. Es būšu apmierināts ar to, kas ir, bet vienmēr var arī vairāk. Nozarē palikšu viennozīmīgi. Varbūt nākotnē nodošu bērniem savas zināšanas. Tagad ar rotu kalšanu nodarbojas retais.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Rotkaļiem sācies etnogrāfiskais periods

Kategorijas