Padebešu valsts kontrastainie magnēti

2018. gada 4. janvāris 07:00

100

Varbūt kaut kur dziļi manos senčos ir bijis kāds ķīnietis, jo šīs zemes kultūra un cilvēki ļoti pievelk, spriež Svetlana Jurecka. Pirms 11 gadiem viņa uz Ķīnu devusies kopā ar kori “Aija” – lai piedalītos Pasaules koru olimpiādē, bet pērn pieņēmusi draudzenes uzaicinājumu Padebešu valsti apciemot vēlreiz, nu jau tūrisma firmas organizētas grupas sastāvā. 15 dienās gūto iespaidu sajūtu līmenī ļoti daudz, visbiežāk ceļotāja lieto frāzi “jo viņu ir ļo-o-oti daudz”.

Debesskrāpji, rīsu lauki un caurums poda vietā
Ceļabiedru vidū bijuši arī tādi, kuri uz Austrumāzijas valsti devušies pirmoreiz, turklāt ar priekšstatu, ka ļautiņi tur ir mazliet atpalikuši. “Nav tiesa! Viņi ir tādi paši kā mēs, un Ķīna strauji attīstās,” uzsver S. Jurecka. Gandrīz katrā kvartālā vīd daudzstāvu dzīvojamo ēku jaunbūves, lielākoties debesskrāpji, jo iespaidīgais iedzīvotāju skaits taču jānodrošina ar mitekļiem. Lai kavētu trokšņa un putekļu izplatīšanos, kas neizbēgama, vecos namus nojaucot un jaunos ceļot, ķīnieši būvlaukumus aizsedz ar augstiem, slīpiem žogiem, ko pārklāj ar mākslīgo zālienu. Pilsētās tiek stādīts ļoti daudz koku – smoga mazināšanai. Oktobrī tas gan nav bijis manāms, un dažu vietējo paradums nēsāt mutes aizsegus skaidrots ar izvairīšanos no rudens alerģijas.
Diezgan krasi jūtama atšķirība starp Ķīnas dienvidiem un ziemeļiem. Lielvalsts ziemeļu daļā Mao Dzeduna (1893.–1976.) sociālistiskā režīma mantojums izpaudies vietējo cilvēku pieticīgākā, vecmodīgākā apģērbā (kā pie mums 60. gados) un arī drūmākās sejas izteiksmēs, ko, iespējams, ietekmē materiālais stāvoklis reģionā un atrašanās līdzās Korejai. Ķīnā dzīvojot vairāk mongoļu nekā pašā kaimiņvalstī, ko apliecina mongoloīdu rasei raksturīgie sejas vaibsti. Valsts dienvidu daļas metropoles, arī galvaspilsēta Pekina, izceļas ar modernu arhitektūru, plašām gājēju ielām, pasaulē slavenāko zīmolu tirgotavām un atgādina Ameriku. Arī cilvēki ir labāk ģērbušies un smaidīgāki. “Pārvietojoties ar vilcienu, ārpus pilsētām redzējām izdaudzinātās rīsu plantācijas. Daudzviet zemnieki joprojām strādā bez tehnikas, acīmredzot līdz laukiem civilizācija netiek.”
Par ķīniešu garīgumu un reliģiju daudzviet atgādina Budas skulptūras. Budisma filozofija postulē, ka visas cilvēku ciešanas rodas no pieķeršanās un vēlmēm, bet atbrīvojas no ciešanām tas, kurš ierobežo, iznīdē pasaulīgās tieksmes un alkas. Tāpēc par lielu cilvēcisku vērtību tiek uzskatīta vienkāršība, laipnība un līdzcietība.
“Pieraduši, ka viņu ir daudz, līdz ar to izpalīdzība ir neatņemams izdzīvošanas priekšnoteikums. Reiz, iegājusi tualetē, konstatēju, ka tur vairs nav papīra. Blakus stāvošā sieviete saprata situāciju, izņēma no somiņas salveti un pasniedza man. Starp citu, tualetes tur pārsvarā veidotas kā pie mums agrākos laikos – ar caurumu grīdā. Tādas tiek uzskatītas par veselībai labvēlīgām, jo, sēžot uz poda, zarnas tiek nedabīgi saspiestas, sasprindzinātas. Par higiēnu šajās mazmājiņās nav jāuztraucas, apkopējas rosās ik uz soļa. Arī parkos sētnieki nekavējoties uzslauka katru nokritušo koka lapiņu un papīriņu. Jo Ķīnā ir zems bezdarba līmenis.”

Kontrole, laukumi senioriem un cepti skorpioni
Ķīnā valda gan vispārējie likumi, gan pašvaldību izdotie. Ja nav tur būts, grūti aptvert, ka nelielā pilsētiņā mīt vairāk iedzīvotāju nekā visā Latvijā. Pārapdzīvotības dēļ dažviet automašīnu īpašnieki drīkst savus braucamos izmantot noteiktās nedēļas dienās, citur – tikai vienu reizi nedēļā. Lai ierobežotu populāciju, ģimenēs tiek strikti regulēts bērnu skaits. Viena no gidēm ar rūgtumu atklājusi, ka piedzimusi 1979. gadā un bijusi vienīgā atvase ģimenē. Tagad drīkst būt divas, bet, ja vecāki vēlas audzināt vairāk bērnu, par to valstij jāmaksā ievērojama naudas summa.
“Ķīnieši ir ļoti disciplinēti, uzcītīgi un likumpaklausīgi. Ne klaidoņus, ne bomžikus ceļojuma laikā nemanījām, visur bija uzteicama tīrība un… ļoti stingras pārbaudes. Lielajos tūrisma objektos, piemēram, pirmā imperatora Cjiņa Šihuana kapeņu un Terakotas armijas muzeja kompleksā, arī dzelzceļa stacijās un lidostās, uz katra stūra redzējām policistus, apsargus, kuri neuzkrītoši, bet uzmanīgi sekoja kārtības ievērošanai. Ar speciālu aparātu palīdzību visur tika pārbaudīts somu saturs, vienlaikus Ķīnā jutāmies brīvi un droši. No kā baidījos? Tikai no pazaudēšanās pūlī, jo ķīniešu visapkārt tik daudz un reti kurš prot angļu valodu.” Ceļotāja atceras arī Austrumu tirgu, kur mūsējie pavērtu muti vērojuši eksotisko delikatešu piedāvājumu – apceptus skorpionus un čūskas.
Sakarā ar gatavošanos prezidenta vēlēšanām Pekinā uz ielām veidojušies neparedzēti transporta sastrēgumi, to dēļ tūristu grupa no Latvijas nokavējusi vilcienu. Jau labu brīdi pirms tā atiešanas pieejas vagoniem tikušas slēgtas. Ja tādām cilvēku masām neieaudzinātu kārtību un atbildības izjūtu, iestātos haoss, ar sapratni situāciju vērtējuši latvieši, toties gide uztraukusies nepajokam. Pēc pusotras stundas viņa braucienu uz Huašana kalnu organizējusi ar citu vilcienu, taču viena no Senās Ķīnas galvaspilsētām Siaņa misēkļa dēļ palikusi neiepazīta.
Ļoti simpātiska latviešiem likusies paaudžu solidaritātes sistēma: kamēr gados jaunie vecāki strādā, omītes un opīši ved mazbērnus uz bērnudārzu vai skolu un pēc tam sagaida. Katru atvasi ģimene ļoti lolo un cenšas vispusīgi attīstīt.
Lai gan pensijas šajā Āzijas valstī esot salīdzinoši normālas, vecie ļaudis spiesti krāt naudu, lai varētu izpirkt savas kapavietas. Kopumā S. Jureckai radies iespaids, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem tur dzīve ir interesantāka: “Mūsu pensionārs lielākoties kursē starp tirgu, veikalu un mājām, turpretī ķīniešu seniori ir ļoti aktīvi. Līdzīgi kā pie mums mikrorajonos iekārtoti laukumi bērnu vajadzībām, Ķīnā tādi ir pensionāriem. Svētdienas rītā vērojām, kā senioru kompānijas Pekinas parkos un aktīvās atpūtas laukumos izkustas uz vienkāršiem vingrošanas rīkiem, trenažieriem. Dienas vidū viņi, uz soliņiem sēžot, lasa, ada, spēlē dažādas galda spēles. Vakaros notiek dzejas lasījumi, teātra uzvedumi, muzikāli priekšnesumi, dejas. Viss ir atkarīgs no pašiem!”

Bez kviešu miltiem, piena un kartupeļiem
Uz kuģa ārzemniekiem piedāvāts galvenokārt eiropeisks ēdiens, toties viesnīcās varējuši iepazīt nacionālo virtuvi. “Patika, ka viņiem nekas nav pārsaldināts vai pārsālīts. Ķīnieši ēd daudz olu, lielākoties vārītā veidā. Zupas interesantas – buljonā vai rīsu tumē iebirdinātas applaucētu salātu lapiņas. Ne kartupeļus, ne makaronus nepasniedza. Pirms desmit gadiem piena produktu nebija vispār, tagad jau sāk parādīties jogurts. Maizes vietā pufīgas, trauslas rīsu bulciņas. Arī pelmeņi gatavoti no rīsu miltiem. Pārsvarā ķīnieši ēd baltos apaļos rīsus ar vokpannā apsautētiem dārzeņiem, gaļu un sojas mērci. Tvaicētus vai apvārītus dārzeņus cilvēka gremošanas sistēma uzņemot labāk nekā svaigus. Mazliet noilgojāmies pēc siera un labas kafijas, toties Ķīnā ir ļoti kvalitatīva zaļā tēja, ko iecienīju jau pirmā ceļojuma laikā. Iespējams, tāds uzturs ir pareizs – veselīgs, jo mans kuņģis neprotestēja un tuklus cilvēkus nemanīju,” secina ceļotāja, piebilstot, ka jūras produkti Ķīnas iedzīvotājiem ir delikatese, jo ūdens aizņem tikai 2,8% teritorijas.
Specifiskā ēdienkarte gan vienubrīd likusi sajust izsalkumu, un, gaidot pacēlāju kalna pakājē, liela piekrišana bijusi vārītas kukurūzas tirgotājam.

Hieroglifu un priekšstatu džungļos maldoties
Eiropietim gandrīz visi aziāti šķiet vizuāli līdzīgi, arī par hieroglifiem viņš spriež no sava tornīša. Iedziļinoties “ķīniešu ābecē”, atklājas dziļa filozofija gan pamatnostādnēs, gan niansēs. Katra figurālā zīme spēj ietilpināt ne vien atsevišķas skaņas, zilbes, bet arī veselus jēdzienus un liek pret neparasto valodu, tās rakstību, kas esot radusies no bambusa lapu veidotajiem ornamentiem, attiekties ar cieņu. Noklausījušies ieskatu ķīnzīmju jeb haņdzi vēsturē, tūristi centušies apgūt vienkāršākās ideogrammas. “Manu vārdu ar hieroglifiem varēja uzrakstīt uz aptuveni metru garas papīra strēmeles, bet arī vārda saīsinājums – Lana – izskatās iespaidīgi,” priecājas S. Jurecka.
Kompānijā, ar ko liepājniece ceļojusi, bijuši vienīgi latvieši. Neapmaldīties eksotiskās kultūras un ielu džungļos viņiem palīdzējis grupas gids no Rīgas – viņš Pekinas un citu pilsētu gidu stāstīto angļu valodā tulkojis latviski. Patīkams atklājums vairākiem ceļabiedriem bijis Ķīnas preču kvalitāte. Bez tējas un konfektēm mājās pārvestas arīdzan pērles un zīda izstrādājumi, ko iegādājušies zīda ieguves rūpnīcā.

Starp cilvēku un dabas radītiem brīnumiem
Krāšņā piedzīvojumā izvērties trīs dienu brauciens pa Jandzi – pasaulē trešo lielāko upi, ko ieskauj stāvi krasti un gleznainas ainavas ar kalniem un aizām. Uz kuģa bijusi iespēja izbaudīt Ķīnas medicīnas profesora iemaņas. “Ķīnas netradicionālās medicīnas pamatā ir ārstnieciskie augi, adatu un banku terapija un punktu masāža. Izmēģināju visu. Ja attiecīgos punktus ķermenī prasmīgi masē piecas minūtes, tiek stimulēta visu orgānu darbība. Efekts nav salīdzināms ar to, kādu sniedz Latvijā pieejamā masāža. Ķīniešu profesors atklāja, ka reizēm braucot strādāt arī uz Rīgu, kungam krietni gados patīkot Latvijas meitenes, tāpēc mums bija cenas atlaides.”
Pēc brokastīm uz kuģa tūristi aicināti izkāpt krastā, lai iepazītu kārtējo ievērības cienīgo objektu. Pie Mao Dzeduna mauzoleja ievērojuši, ka bijušajam vadonim joprojām tiek izrādīta cieņa un apsardzei izvēlēto karavīru auguma garums pārsniedz vidējā ķīnieša parametrus.
Visvairāk eksotiskajā valstī pārsteiguši krāšņie dabas un vēstures objekti, piemēram, viens no pasaules brīnumiem Ķīnas mūris, imperatora vasaras rezidence, Debesu templis, Vanšenga akmeņu mežs, Furonga ala ar pazemes labirintiem, kas iekļauti UNESCO mantojuma sarakstā, kā arī rūpīgi koptie parki, kas pirms nacionalizācijas piederējuši Ķīnas monarhijas pārstāvjiem.
“Interesanti, ka dzīvokļi un ražošanas ēkas pieder gan firmām, gan privātpersonām, bet zeme – valstij. Vēl kas – viņiem tikpat kā nav cietumu: ja esi noziedzies, gatavojies nāves spriedumam!” uzzinājusi ceļotāja.
Nemitīgā sekošana intensīvajai ekskursiju programmai, kā arī pārlidojums mājup no Šanhajas uz Rīgu caur Stambulu ceļotājus, protams, nogurdinājis, taču trakākā S. Jureckai likusies ilgā kratīšanās ar autobusu līdz Liepājai. “Piecās stundās ar lidmašīnu var nokļūt Pekinā, bet trīs stundas vajag, lai atbrauktu no Rīgas,” smej liepājniece.

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Padebešu valsts kontrastainie magnēti

Kategorijas