Vajag tik smaidīt un kustēties!

2018. gada 1. februāris 07:00

Ja šīs apbrīnojamās sievietes mūžu attēlotu grafiski, iespējams, tie būtu apļi, kas seko cits citam jaunā spirāles vijumā. Fiziskā kultūra, kas iedvesmojusi un gandarījusi jaunībā, joprojām dod možumu pašai un arī līdzcilvēkiem. Savukārt mīlestība uz dzimtās zemes valodu, kultūru un vēsturi apliecināta ilggadējā pedagoģes darbā un grāmatā “Suitijā”.

Brauc uz Grobiņu nūjot
Bijusī Liepājas Pedagoģijas akadēmijas Latviešu valodas katedras docente, filoloģijas zinātņu doktore Vilma Kalme rod prieku gan sabiedrībā, gan dabā. Viņas mīļākais gadalaiks ir rudens, “kad rugājus klāj tīmeklīši un lietus lāses pie loga klauvē”, un arī ziema, “kad uzsnieg un klusās ieliņas šķiet tik platas kā Elizejas lauki”.
Sievietes jaunības mīlestība – fizkultūra – atgriezusies, tikai citā pakāpē, jo “deja un kustība ir mans lauciņš”. Savam priekam viņa daudzus gadus nūjojusi un vadījusi veselības grupas Liepājā, tad atsaukusies vingrot gribošu grobiņnieku iniciatīvai. “Mēs, vairāki liepājnieki, nu ik pirmdienu ar autobusu dodamies izkustināt ķermeni Grobiņā. Kad man apritēja septiņdesmit, uzsāku dejot līnijdeju komandā “Dejotprieks” un turpināju šo nodarbi gadus desmit. Nupat divas dāmas, ar kurām kopā dziedu ansamblī “Labākie gadi”, uzaicināja uz Karostas pensionāru dienas centru. Nākamotrdien iešu atkal un laikam dejošu,” pasmaida enerģiskā kundze.

Pasniedz un studē vienlaikus
“Tūlīt pēc vidusskolas beigšanas saslimu ar rozi, pat Dziesmu svētkos netiku. No kopmēģinājuma ar 40 grādu temperatūru mani aizveda,” V. Kalme stāsta, kāpēc uzreiz nav iestājusies augstskolā un izglītību turpinājusi pedagoģiskajā klasē pie Rīgas 2. vidusskolas. Tur viena gada laikā sagatavoti pamatskolas skolotāji ar fizkultūras novirzienu. Pirmajiem darba gadiem Brizules pamatskolā (tag. Tukuma novadā – red.) sekojis ceļš uz Fizkultūras institūtu, ko meitene nobeigusi ar teicamnieka diplomu.
“No turienes atnācu uz tagadējo Liepājas Universitāti, gadus 30 Fizkultūras katedrā mācīju vingrošanu, akrobātiku, slēpošanu, vieglatlētiku un citus priekšmetus.”
Problēmas ar veselību jaunajai pedagoģei likušas padomāt par citu jomu, tāpēc turpat neklātienē studējusi latviešu valodu. “Ja reizē esi pasniedzējs, mamma un students, nav viegli, tomēr tas bija skaists dzīves posms. Pēc tam mani uzaicināja pāriet uz Latviešu valodas katedru un nekādas saistības ar fizkultūru vairs nebija,” tā V. Kalme. Liepājas augstskolai pedagoģe veltījusi vairāk par pusi gadsimta un no mīļotās profesijas atvadījusies 2010. gadā, kad nācies izvēlēties: saņemt algu vai pensiju.

Nodeva dzimtajiem suitiem
Bērnību Vilma aizvadījusi Alsungas pagastā, septiņus kilometrus uz Zvirgzdu ezera pusi. Skolā meitēnam paticis sacerējumos izpausties. “Laukos dzīvodama, nebiju neko redzējusi, tikai gotiņas ganījusi, bet mēģināju dzejoli romānā vai lugā pārveidot. Rakstnieks no manis neiznāca. Pēc tēva nāves mūsu māmiņai ar trīs meitām klājās grūti, staigāju pastaliņās un no vidusskolas Kuldīgā līdz mājām reizēm 25 kilometrus gāju kājām.”
Gadījies arī pa amizantai epizodei: “Suitos runā platāk, piemēram, duores (durvis). Skolotāja teica “piere”, bet es – “pirve”. Laikam pārcentos: ja jau neder zierņi (zirņi) un zierks (zirgs), drošības pēc mēģināju šauri.” Tāmnieku izloksne spilgtāk izpaužas tuvāk Ventspilij, tikmēr Alsungā, Gudeniekos, Basos, Jūrkalnē to saglabājuši galvenokārt vecākie ļaudis.
Pabeigusi darba gaitas augstskolā, V. Kalme gribējusi atdot parādu dzimtajam novadam un grāmatas “Suitijā” tapšanā iesaistījusi arī ansambļa “Suitu sievas” vadītāju Ilgu Leimani un etnogrāfiskā ansambļa “Gudenieku suiti” vadītāju Lidiju Jansoni.
“Manējā ir gramatikas daļa – ar ko literārā valoda atšķiras no suitu izloksnes. Studiju gados mums vajadzēja piemērus kādā dialektā, izloksnē, un es 1965. gadā intervēju savu māmiņu Mariju Vilplūci. Viņa beigusi trīs klases un mūžu aizvadījusi Alsungas pagastā. Gandrīz pēc pusgadsimta, rakstot grāmatu par suitu sadzīvi un darba gaitām, izprašņāju savu vecāko māsu Mildu Ziemeli. Pārējās daļās – “Suitu stāsti” un “Suiteņu piedzīvojumi” – ietverti literāri sacerējumi suitu mēlē, nostāsti un atgadījumi no folkloras ansambļa “Suitu sievas” dzīves. Tas bija liels darbs,” atzīst valodniece. Suitu novadam, kas atrodas robežjoslā starp lībiskajā un vidus dialektā runājošajiem, raksturīga īpatnēja leksika un gramatika, kas radusies uz kuršu valodas pamata un kur spilgti saglabājies kursiskais un lībiskais substrāts.
Lai parādītu dažas lībiskā dialekta diakritiskās zīmes, nācies lūgt palīdzību Lietuvā. Teksts bez paskaidrojumiem grūti atšifrējams, tāpēc valodniece devusi atslēdziņu – lai lasīt varētu katrs interesents. Piemēram, garajiem patskaņiem un divskaņiem – galvenokārt uzsvērtajās zilbēs – ar cirkumfleksu (vilnīti) vai jumtiņu virs burta parādītas divas intonācijas: stieptā (mãja, rĩt ‘darbība’) un lauztā (iêla, rît ‘laiks’); divskanis “o” apzīmēts ar diviem burtiem “uo” (uõla, suôls); ar papildu zīmi zem burta parādīts platais “e” un “ē”.

Bezpartijiska akrobāte
Vidusskolas gados sarkanbaltsarkano karodziņu Vilma nēsājusi, piespraustu zem mēteļa atloka, bet, kad visiem lika stāties komjaunatnē, kopā ar trīs meitenēm aizmuka, izlienot caur ģērbtuves lodziņu.
“Piecdesmito gadu sākumā iestājos Fizkultūras institūtā. Akrobātu grupa no Latvijas skaistos tērpos uzstājās ne vien republikas lauku rajonos, bet arī Maskavā. Tur pat banānus un apelsīnus redzējām,” atceras V. Kalme. Atzinības rakstu par sportiskiem panākumiem studente nav saņēmusi tikai tāpēc, ka nav komjauniete. Pēc vairākiem gadiem V. Kalmei Liepājas augstskolā piedāvāts vadīt Fizkultūras katedru, taču viņa nav piekritusi, jo tad būtu jāstājas komunistiskajā partijā.
“Abi mani dzīvesbiedri čuč zem zemītes, sieviešu pārprodukcijas laikā divi vīri ir daudz,” Vilmas kundze domās pārceļas uz laiku pirms gadiem piecdesmit, kad jaunā ģimenīte tikusi pie sava mitekļa. “Mans pirmais dzīvesbiedrs strādāja par skolotāju 1. vidusskolā, viņa audzināmajā klasē bija zēns, kura vecāki strādāja izpildu komitejā un nokārtoja, lai mums, diviem pedagogiem ar mazu bērnu, nebūtu jāmīt kopmītnēs. Vēlāk dzīvokli Staļina laika mājā samainījām uz šo, blakus Pētertirgum.”

Nepazīst garlaicību
Pensionētās pedagoģes skatiens mirkli pakavējas pie pašas veidotas kolāžas, kurā vienīgās meitas Ilmas un znota Jāņa Neimaņa dubultportretu ietver atvašu fotogrāfijas. Četri mazbērni un četri mazmazbērni viņu sauc par “māmāmiņu”, lai nesajauktu ar vecmāmiņu no otras puses.
Uzlūkojot trauslo, bet dzīvespriecīgo dāmu, grūti noticēt, ka pie durvīm jau astoņdesmit sestā dzimšanas diena. Uzturēt optimismu palīdzot tieši dinamiskais, dažādām aktivitātēm piepildītais dienu ritms. “Šausmīgi, ja cilvēkam nav, ko darīt. Es nepazīstu garlaicību: ir tik daudz, ko lasīt, ir ieceres. Ja arī kaut kur kaut kas iesāpas, vajag tik kustēties un smaidīt! Galvenais – ar gaišu skatu uz pasauli lūkoties. Man tiešām ir laimējies: visapkārt tikai jauki cilvēki. Pensionārs nedrīkst viens istabā sēdēt un lamāt valdību. Tas nenozīmē, ka es neredzu kļūdas, bet dzīvoju tagad un pašlaik. Dzīve ir interesanta un skaista jebkurā vecumā,” kundze pastiepj uz augšu vērstu īkšķi.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vajag tik smaidīt un kustēties!

Kategorijas