“Sirdī esmu māksliniece”

2018. gada 8. februāris 07:00

4929

Strādāju mājās no agra rīta līdz vēlai naktij, jo pašnodarbinātā statusā nav noteikta darbalaika, teic Inga Zlobina, kura mājamatnieku un mājražotāju biedrībai “Grobiņas spēkavots” pievienojusies tikai pagājušā gada decembrī. Kaut gan pieredze adīšanā ar mašīnu Ingai ir salīdzinoši neliela, pircēji jūsmo par viņas gaumīgajiem darinājumiem, savukārt profesionāļi novērtē gan meistares rūpību, gan arī izmantotās dzijas augsto kvalitāti.
Darbistabu grobiņniece iekārtojusi privātmājas otrajā stāvā, tur gan jūtoties mazliet iespundēta, tāpēc okupējusi arī viesistabas stūrīti, lai, sašujot un aptamborējot apģērba detaļas, vakaros būtu kopā ar ģimeni. “Laikam mūža otrajā pusē esmu atradusi savu īsto nodarbošanos,” atzīst rokdarbniece, tomēr ne viegli un uzreiz viss nācis.

Pavāre, armijniece, zeķu adītāja
“Bija krievu laiki, un mammīte mudināja mācīties par pavāri: es pati un ģimene būšot paēdusi. Paklausīju un trīs gadus nomācījos Skrundas 42. arodskolā. Dažus gadus strādāju kā civilais pavārs atjaunotajos Jūras spēkos Karostas mācību centrā, bet tad dzīvē viss mainījās. Pavāra alga par pilnu slodzi 1994. gadā bija 32 lati, bet man – divi mazi bērni,” I. Zlobina atceras katastrofālo finansiālo stāvokli, kas piespiedis pieteikties dienestam armijā. “Vispirms biju koks uz kuģa “Imanta” – tur mani cienīja, negribēja laist prom, bet nepanesu šūpošanos. Neviens nevarēja apsolīt, ka jūra būs kā spogulis, tāpēc nepaliku. Uz kuģa sapazinos ar tagadējo vīru Mareku Zlobinu. Pavisam Jūras spēkos nodienēju sešpadsmit gadus, lepojos, ka esmu armijniece, bet arī tas nebija sirdsdarbs. Sirdī laikam tomēr esmu māksliniece.”
Kad jaunākais dēls Gustavs uzsācis skolas gaitas Grobiņā, Inga bijusi izdienas pensijā un, lai nebūtu garlaicīgi, mājās šo to adījusi. To iemācījusies ar pirmās vīramātes palīdzību, jo savulaik veikalā neko nevarēja dabūt un vajadzēja vecākos bērnus apgādāt ar siltām lietām. Reiz Gustavs palūdzis kaut ko sagatavot Mārtiņdienas tirdziņam. Vīrs uztaisījis statīviņu, un viņa uz tā novietojusi septiņus adītu zeķu pārus. “Tās nopirka! Un nākamajā gadā man jau bija saadīts vairāk. Vairākus gadus dūšīgi adīju mežģīņu rakstā, tautiskās, un daudzi mani pazina kā Ingu, kas ada zeķes,” rūpala aizsākumu pirms gadiem septiņiem atceras grobiņniece. Kaut ko, protams, pelnījusi, smukumzeķēs ieguldītais nav ticis adekvāti novērtēts. Cilvēkiem šķitis, ka 14 lati par pusgarām zeķēm mežģīņrakstā no ļoti labas dzijas ir pārāk dārgi. Amatniecei sažņaugusies sirds, tādu pāri ar rokām var uzadīt pusotras dienas laikā. Pasūtījumu no paziņām nav trūcis, un adatas zibinātas caurām naktīm.

Starta kapitālu sapelna ārzemēs
Kad no intensīvās adīšanas sākušas sāpēt, tirpt rokas, sabojājusies redze un slodze atstājusi iespaidu arī uz sirdi, amatniece sapratusi, ka peļņa neatsver pūles. Lai sagādātu līdzekļus lietotas adāmās mašīnas iegādei, I. Zlobina devusies uz Beļģiju. “Telpā ar ļoti zemu temperatūru dūru šašlikus uz iesmiņiem. Strādājām biezās pufaikās, lielos zābakos, ik pēc divām stundām bija pārtraukums, jo ilgāk nevar izturēt. No smaga darba nebaidos, bet dalīt vienu dzīvojamo telpu ar nez cik cilvēkiem nebija viegli. Peļņā uz ārzemēm lielākoties dodas savdabīgs kontingents.”
Latvijā adīšanu ar mašīnu var apgūt tikai Rīgā. Sieviešu vieglā trikotāžas apģērba adīšanas kursi “Burdas” skolā maksājuši 500 eiro, arī braukāšana uz galvaspilsētu nav bijusi lēta. Tomēr mācību procesu I. Zlobina pārtraukusi cita iemesla dēļ. “Mācības notika no deviņiem līdz pieciem. Viena skolotāja un seši cilvēki, kas pirmo reizi ieraudzījuši adāmmašīnu. Informācija tika pasniegta pārāk ātri un pārāk intensīvi. Kad sākās modelēšana, nolēmu, ka nav vērts maksāt naudu, ja nepaspēju tādā tempā uztvert un tāpēc nākas raudāt. Tur iemācījos labi adīt taisnos gabalus, mājās turpinu, buroties internetā.”

Rezultātu ietekmē pacietība
Pirmo adāmmašīnu, kas ražota Japānā, Inga joprojām iepazīst, tikmēr iegādāts vēl viens aparāts. Vairākas detaļas, papildinājumi ir maināmi, un nu meistarīte var adīt gan ar ļoti smalkām, gan rupjākām dzijām, veidot gan jostiņas, gan tuneļveida izstrādājumus, tostarp populārās pusvilnas šalles ar tautiskiem rakstiem. Apbrīnojami vieglas, elegantas un vienlaikus siltas ir mežģīņu rakstā adītās plecu šallītes no mohēras, lina, alpakas.
“No šīm mašīnām var dabūt ārā visu kaut ko, tikai jāmāk. Cik neesmu psihojusi, durvis cirtusi, kad spolē pārtrūkst pavediens vai gadās brāķis un kariete ar visu adījumu nokrīt pie zemes!” neslēpj amatniece. Kopumā darbs ar adāmmašīnu esot gana sarežģīts, pastāvīgi attīstāms un prasa lielu uzmanību un enerģiju. Vasarā, kad tirdziņi sekojuši cits citam ar nedēļas starplaiku, I. Zlobina reāli dzīvojusi darbistabā un pat maksājusi vienai kundzei, lai izravē dobes, jo vienkārši tam pietrūcis laika.
Lai adījumam piešķirtu gatavas preces izskatu bez lupatiņu izmantošanas, iegādāts īpašs tvaika gludeklis. Plauktos rindojas lielas, Itālijā ražotas dziju spoles teju visās varavīksnes krāsās. Materiālos ieguldīts ne mazums līdzekļu, atzīst meistare, piemēram, “kazlēns” jeb kidmohēra ar zīdu maksā 133 eiro kilogramā. Ja merino vilnai pievieno kazlēna mohēras pavedienu, adījums iegūst stiprumu, mīkstumu un bagātīguma pieskaņu. Alpakas dzija tāpat nav no lētā gala, toties šalle nēsātājai piešķir cēlu, aristokrātisku izskatu.

“Ja nerunāsi – nepārdosi!”
I. Zlobina sevi nesauc par pedanti, bet savu preci svešiem neuztic: tikko izlaid mantu no rokām, tu pār viņu vairs nevaldi. “Vienmēr pēc atgriešanās no tirgus adījumus izžāvēju, lai nesapelētu, un glīti salieku atpakaļ kastītēs, neviens cits tā nerūpētos. Tirgojos visur, kur varu atļauties samaksāt par vietu. Esmu iestājusies studijā “Liepava”, tas dod iespēju piedalīties arī tirdziņā Brīvdabas muzejā.”
Darinājumu pārdošana bez starpniekiem attaisnojas, jo kurš gan labāk paskaidros, kā tie nēsājami, kopjami?! “Ja nerunāsi ar pircēju, neko nepārdosi: pats esi savas preces reklāma,” skaidro mājamatniece un tūlīt demonstrē baktusa valkāšanas variantus – kā šalle virs klasiska mēteļa, kā kapuce, tāpat to var pārsegt pleciem, kad kafejnīcā kļūst vēsi. Liela piekrišana šovasar bijusi pončo, kas atgādina tuneli ar diviem caurumiem. Dāmas ne mazāk iecienījušas no mohēras dzijas adītu kardigānu, apģērba gabalu, kas ir kaut kas vidējs starp palielu plecu šalli un bolero jaciņu un labi izskatās gan pie kleitas, gan garajām biksēm. Pircēji novērtējuši arī adījumus no smalkā itāļu lina.
“Par to, ka tirdziņos prece var arī pazust, nebaidos. Ticu Dievam, mājās man ir sava lūgšanu vietiņa. Ja kāds arī zags, ne jau es viņu sodīšu.” Pēc izskata esot grūti izvērtēt, kurš potenciāls pircējs, kurš ziņkārīgais. “Ārzemnieki ir skopi, varbūt viņus interesē tautiskas lietas,” novērojusi adītāja. “Toties greznu lina šallīti šovasar nopirka viena pavisam trūcīgi ģērbusies sieviete. Tiesa, pēc ilgākas taustīšanas un pārjautāšanas. Atdevu gandrīz par puscenu, un cilvēkam bija milzīgs prieks.”
Ar rūgtumu rokdarbniece atzīmē atšķirīgo kārtību dažādos tirdziņos. Piemēram, iekļūt Līvas tirgū vietējiem izdodas ne vienmēr. “Kuldīgā un citviet tirdziņos pirmā roka ir vietējiem, diemžēl Liepājā tiek iekšā lietuvieši un visi citi, bet aiz strīpas paliek tieši daļa vietējo ražotāju. It kā, lai izbēgtu no vienveidības. Bet, ja rīdzinieks tirgo tos pašus adījumus, kāpēc es tur netieku? Arī tāpēc “Grobiņas spēkavotā” decembrī iesaistījos, ka pulciņā iespēju ir vairāk.”

+ 5

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Sirdī esmu māksliniece”

Kategorijas