Logopēds ir, bet ar visiem padziļināti nestrādā

2018. gada 1. marts 07:00

Latvijā publiskajā vidē bērnu ārsti un citi veselības speciālisti, kā arī logopēdi un izglītības jomas darbinieki, balstoties uz novērojumiem, savos pētījumos pauž viedokli un satraukumu, ka ir tendence bērnu runāšanas prasmēm atraisīties daudz vēlāk un valodas attīstībai kļūt arvien sliktākai. Taču vecāki, cerot, ka situāciju palīdzēs atrisināt pirmsskolas izglītības iestāde, saduras ar šādu situāciju: logopēds uz vietas ir, taču ar visiem bērniem, kuriem gan izglītības iestādē, gan vecāki pašu spēkiem konstatējuši runas un valodas problēmas, visbiežāk netiek strādāts. Kāpēc tā – ar laikraksta starpniecību cenšas noskaidrot vairāku bērnu vecāki. Lai arī skaidrības par speciālista nodrošinājumu un nepieciešamību nav, daļa vecāku tikmēr tērē savus personīgos līdzekļus, vedot atvases pie logopēda regulāri, vismaz reizi nedēļā, viņu privātpraksēs.

Saskaras ar viedokļu dažādību
Krauju ģimene ir ļoti apmierināta ar izvēlēto pirmsskolas izglītības iestādi, jo bija vēlējušies tikt tieši tajā. 2016. gadā dvīņu meitas bērnudārza grupā vietu ieguvušas, kad bijušas trīs gadus vecas, lai gan šis bērnudārzs uzņem bērnus no divu gadu vecuma. Vienkārši rinda bijusi ļoti gara, lai tiktu uz pirmo piegājienu.
Vecāki laikā, kad meitas apmeklējušas aukli, dzīvojušas ar vecākiem un vecvecākiem pa mājām un apmeklējušas privātas nodarbības tā saucamajās mazuļu skoliņās, pamanījuši, ka vienai no meitām ir runas un valodas problēmas. “Tobrīd abām bija pilni trīs gadi. Meita tik daudz nerunāja kā otra, turklāt ļoti neskaidri, un pārējie viņu vienaudži. Ar speciālistiem izrunājām un nonācām pie vecā, zināmā secinājuma, ka visiem vienādā laikā viss nenotiek, lai neuztraucamies – gan jau viss būs, jāņem vērā, ka bērns ir pilnībā fiziski vesels. Visi nevar būt tādi, kas runā pusotrā gadā, bet triju gadu vecumā jau sāk lasīt,” stāsta māmiņa Elīna Krauja. Situācija tuvāko mēnešu laikā līdz iešanai uz bērnudārzu nav uzlabojusies. Stājoties dārziņā, mamma tikusies ar vadītāju, izstāstījusi savu kreņķi. “Personāls mierināja, ka gan jau iemācīsies runāt, bērnudārza vide to veicinās. Galu galā, te ir logopēds, kurš pārbaudīs un strādās ar bērnu, ja vispār to līdz tam vajadzēs,” sarunu atceras E. Krauja.
Mācību gads sācies augusta beigās, septembrī māmiņa saņēmusi uzaicinājumu no pirmskolas logopēdes satikties uz sarunu. “Sapratu un samierinājos jau iepriekš, ko man pateiks, taču zināju, ka, protams, piekritīšu, ja ieteiks, ka bērns apmeklēs logopēdiskās nodarbības izglītības iestādē. Taču pēc tikšanās paliku vispār neizpratnē,” atceras māmiņa un piebilst, ka apmierinātību ar pirmsskolas izglītības iestādi šis fakts nemaina. “Izskaidroja, ka meita nav komunicēšanas, runāšanas spējās tik spējīga kā pārējie. Pateica, ka vai nu jāsūta uz kādu no logopēdiskajiem, vai privātajiem bērnudārziem, kur strādā ar katru bērnu individuāli, vai arī jāapmeklē logopēds privāti, maksājot pašiem. Ja vispār kāds logopēds trīsgadniekus ņem pretim. Loģiski saprotu, ka vecākiem ir jāiesaistās bērna attīstībā un audzināšanā, bet mana izvēle bija bērnus sūtīt izglītības iestādē, kas nodarbojas ne vien ar bērnu pieskatīšanu un uzraudzību, bet iekļauj sevī arī mācību procesu, prasmju metodisku apguvi. Protams, uzreiz speciālistei jautāju: kāpēc tad logopēde pati nevarētu strādāt ar manu bērnu? Atbilde – man nav tādas slodzes,” piedzīvoto atstāsta E. Krauja. Logopēde piebildusi, ka nākamā pārbaude būs pavasarī.
Sācies riņķa dancis ar speciālistiem, lai nonāktu pie galalēmuma – ko darīt, kā palīdzēt bērnam? Saņemti atkārtoti mierinājumi, ka visam vēl ir laiks. Pediatre slimnīcā teikusi, ka nevajag naudu tērēt logopēdam, valoda kādā brīdī atnāks pati. Grupas audzinātāja vēlējusi, lai neuztraucas – katrs bērns ir citāds. Taču tad E. Krauja ķērusies klāt pie privātu logopēdu apzvanīšanas. “Trīs vienas jomas speciālisti, bet katram viedoklis savs. Jo lielāku satraukumu ar savām teorijām, kā vajag būt, man radīja, jo speciālists dārgāks! Piemēram, logopēde ap četrdesmit gadiem, kura man pa telefonu izklāstīja, ka bērnam divu gadu vecumā normālā situācijā jau jārunā skaidros teikumos, kurā ir divi vārdi, uzzinot manu stāstu, noteica, ka noteikti mums kaut kas nav kārtībā, par vienu vizīti pusstundas garumā prasa 20 eiro. Turklāt sākumā jāapmeklē divas reizes nedēļā! Otra logopēde, kura pirms pāris gadiem beigusi augstskolu šajā specialitātē, prasīja 15 eiro. Nodarbība – 40 minūtes. Viņa uzskatīja, ka bērnam pusotrā gadā jau ir jāsāk runāt saprotamus vārdus – jo ātrāk iemācās runāt, jo labāk, bet divarpus gadu vecumā jau jābūt kādam stāstījumam par priekšā izlasīto un redzēto. Savukārt trešā speciāliste manās acīs bija un paliks vienmēr sava amata pratēja un pārzinātāja, īsta savas jomas profesionāle, jo viņa 30 gadus strādā kā logopēde speciālās izglītības iestādēs un logopēdiskajās pirmsskolas izglītības iestādēs. Viņai uzticējos un pa telefonu izstāstīju savu stāstu, speciālistu apmeklējumus un pieredzi. Viņa nomierināja. Galvenais – ka bērns šajā vecumā saprot teikto. Un uzsvēra, ka meita, lai arī viņai ir trīs gadi, vēl skaitās maza, un norādīja, ka visi bērni pat vienā vecuma grupā nav vienādi kāda attīstības parametra ziņā,” piedzīvoto atceras mamma. Ģimene nolēmusi iet pie šīs logopēdes, jo sagaidījuši sapratni, pielāgošanos. “Viņa izstāstīja, ka bērniem vispār ir tendence valodai un runas spējām attīstīties vēlāk, un pauda uzskatu, ka līdz trim gadiem ar bērnu strādā un viņu māca vecāki, bet, vēlākais, trijos gados mazulim jābūt izglītojošā un attīstošā vidē ārpus mājas,” tā E. Krauja.
Pavasarī pienākusi nākamā pārbaude, kad E. Kraujas meitai bijuši trīs gadi un astoņi mēneši. “Tātad tagad sanāk tā, ka izglītības iestādē nevis māca, palīdz mācīties un iemācīties, bet pārbauda mājās vecāku padarīto. Uz vietas ir speciālists, kurš ir tikai pārbaudītājs un stāvokļa novērtētājs, bet reāli nav pieejams viņa pakalpojums visiem, kuriem tas nepieciešams. Protams, pieļauju, ka speciālists nav pie šādas kārtības vainīgs, taču, manuprāt, absurda situācija,” pauž mamma.
E. Krauja nav vienīgā, kura saskārusies ar šādu situāciju.

Visiem laika nepietiek
“Pirmsskolas izglītības iestādēs no valsts tiek finansēta viena logopēda darba likme uz 200 izglītojamiem bērniem vecumā no pieciem līdz sešiem gadiem, tas ir, skolas sagatavošanas jeb pirmsskolas izglītības grupai. Logopēdam šajā gadījumā tiek maksāta skolotāja alga. Jaunākiem un pavisam mazajiem bērniem pirmsskolas izglītības iestādē logopēdu finansē pašvaldība,” laikrakstam uz jautājumu par logopēdu pieejamību pirmsskolas izglītības iestādēs skaidro Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Izglītības departamenta eksperte Modra Jansone. Tātad logopēds uz pilnu likmi, kas pilnībā finansēta no valsts, ir skaitliski lielākajās pirmsskolas izglītības iestādēs. Bet viņu prioritāte runas un valodas traucējumu novēršanā ir bērni no pieciem gadiem. Liepājas Izglītības pārvaldes pirmsskolas iestāžu speciāliste Inga Kārkliņa norāda, ka logopēdi Liepājā strādā visās pirmsskolas izglītības iestādēs. Logopēdu slodze ir atbilstoša bērnu skaitam iestādē – viena slodze uz 200 bērniem. Tā kā pirmsskolas izglītības iestādes ir ar ļoti dažādu bērnu skaitu, arī logopēdu likmes ir ļoti dažādas, sākot no puslikmes,” ministrijas pārstāves iepriekš pausto papildina I. Kārkliņa. Logopēdu slodžu sadalījums ir pirmsskolas izglītības iestādes administrācijas pārraudzības jautājums. “Vadoties pēc amata apraksta, logopēds, kurš strādā pilnu slodzi, var strādāt ar 24 bērniem, organizējot gan grupu, gan individuālo darbu. Logopēdam, kurš strādā pusslodzi, iespēja strādāt ir ar 14 bērniem, tas ir iestādē, kurā ir ap 100 bērnu. Diemžēl bērnu ar runas attīstības traucējumiem ir daudz vairāk, tāpēc praktiski logopēdam ir iespēja strādāt tikai ar tiem bērniem, kuru problēmas ir vissmagākās, tādējādi liedzot laiku bērniem, kuru problēmas nav tik nopietnas, bet kuru novēršanai tāpat vajadzīgs laiks un pūles. Zinot pilnvērtīgas valodas attīstības ietekmi uz bērna vispārējo un intelektuālo attīstību, logopēdi cenšas strādāt ar visiem skolēniem, kam tas ir nepieciešams, tādējādi strādājot vairāk, nekā tas ir noteikts,” norāda Liepājas pirmskolu speciāliste.
Logopēds veic bērnu runas pārbaudi. Balstoties uz tās rezultātiem, tiek izstrādāta individuāla korekcijas programma un noteikts nodarbību biežums. I. Kārkliņa pastāsta, ka pārbaudes Liepājas iestādēs tiek veiktas, sākot ar 3–4 gadus vecu bērnu grupām, taču to, ar kāda vecuma bērniem logopēds strādā, katra iestāde nosaka pati. “Primāri, protams, tas ir ar 6–7 gadus veciem bērniem (sagatavošanas skolai grupa), nākamie ir 5–6 gadus veci bērni. Ja slodze un bērnu skaits atļauj, strādā arī ar 4–5 gadus veciem. Kaut gan tā jau ir cīņa ar sekām. Manuprāt un arī pēc logopēdu domām, būtu jāsāk ar mazākajiem, lai līdz skolas vecumam pēc iespējas vairāk bērniem varētu veikt valodas traucējumu korekciju,” norāda Izglītības pārvaldes darbiniece.
To, kas un cik lielā apmērā pirmskolēnam jāprot, nosaka izstrādātās pirmsskolas izglītības vadlīnijas. IZM speciāliste M. Jansone norāda, ka runas un valodas prasmju, kā arī citu attīstības spēju kritērijus neizstrādā ministrija, bet gan atbilstošo jomu speciālisti. Piemēram, ar runāšanu un valodu saistītos katram vecumam izstrādā Latvijas Skolu logopēdu asociācija.

Problēmu rada salīdzināšana
Māra, kurai ir 25 gadu pieredze pedagoga darbā pirmsskolas izglītības iestādēs, pati ir trīs bērnu mamma, pašai ar katru no atvasēm gājis pilnīgi citādi. Kā audzinātājai jāsaskaras ar grupas bērnu pārbaudēm pie logopēda. “Jā, ir bijuši gadījumi, ka kādam bērnam ir acīmredzamas kādas attīstības vai socializēšanās problēmas, bet tas jau ir vairāku apstākļu kopums. Manuprāt, daudzos gadījumos tiek sataisīta panika pilnīgi nevietā, bieži valodas neprasmi vai runāšanas problēmas maza bērna vecumā ātri vien novērš, ja bērns īslaicīgi, bet regulāri veic atbilstošus vingrinājumus. Mana cilvēciskā un pedagoģiskā nostāja – nevar izraut no konteksta vienu kritēriju no pārējiem. Ja bērns ir fiziski vesels, jāvērtē attīstība un spējas kopumā. Vecāki, kuri saskārušies ar pārbaudēm, pēc tam nāk un jautā – ko mums darīt, kas tagad būs, vai mums būs jāiet prom? Vissvarīgākais ir izskaidrot, nomierināt, dot padomu, ko vēl paši var darīt. Taču mans vērojums, ka neatkarīgi no tā, kāds pirmsskolas izglītības iestādi apmeklējošam bērnam ir vecums – pusotrs, divi, trīs, četri vai pieci un seši gadi, tad ņemiet vērā tos izstrādātos kritērijus un strādājiet ar tiem, kuri šiem nosacījumiem neatbilst visvairāk, nevis tikai ar vienu vecuma grupu!” risinājumu savu uzskatu līmenī pauž pedagoģe. Vienlaikus viņa piekrīt, ka bērniem pēdējo piecu gadu laikā valoda un runa attīstās lēnāk, taču to nevar saistīt ar sliktākām komunicēšanas spējām. “Lēnām, bet izrunas ziņā ne sliktāk. Bērni, kuri iemācās runāt neprasti ātri, bieži tajā vecumā, kad lēnīgākie sāk izteikties vārdos, daudzus vārdus izrunā daudz nepareizāk, novērojamas dažādas skaņu izrunas kļūdas. Tas, protams, nav visos gadījumos. Tāpat ir bijusi vecākiem pieredze, ka vecākais bērns iemācās runāt vēlāk par gadu vai divu jaunākajiem bērniem. Ir ļoti dažādi, katram individuāli. Lielu problēmu rada salīdzināšana – ja viens kādā vecumā kaut ko spēj labāk, tad automātiski nostrādā apziņa – otram vajag darīt tieši tāpat! Nē, tā nenotiek! Vēl vienu sliktumu nodara sistēma, kritēriji. Agrāk bērnam ļāva augt un attīstīties brīvi, nepiespiesti, tagad jāattīstās pēc prasībām,” savus vērojumus pauž bērnudārza darbiniece.

Skolai ir jāizlemj
Arī skolās logopēdu slodžu sadalījums ir iestādes administrācijas pārraudzības jautājums. “Skolām tiek piešķirta nauda atbalsta personālam, kas ir psihologs, sociālais pedagogs un arī logopēds. Skolai ir jāizlemj, kādu speciālistu un cik stundas vajag. Un naudu personālam aprēķina atbilstoši skolēnu skaitam, tāpat arī tiek noteikta slodze. Cita varianta nav. Ja ņem vērā, ka pašreiz Latvijā mazākā skola ir ar sešiem bērniem, bet lielākā ar 1600 audzēkņiem, piešķirot vienādu finansējumu, sanāks situācija, ka mazajās skolās uz veselu slodzi speciālistam var nebūt, ko darīt, bet lielajās skolās ar vienu slodzi būs par maz,” skaidro M. Jansone.
Liepājas Izglītības pārvaldes Logopēdu metodiskās apvienības vadītāja Jana Jansone pastāsta, ka Liepājā lielajās skolās logopēds strādā pilnu likmi, bet mazākajās speciālista likmes ir no 0,4 līdz 0,7 slodzēm. “Strādājot pilnu likmi, logopēdi veic korekcijas un kompensācijas darbu vidēji 50 līdz 70 bērniem, kas ievērojami pārsniedz skolotāja logopēda amata aprakstā noteikto. Bet, zinot pilnvērtīgas valodas attīstības nozīmi skolēna vispārējā un intelektuālā attīstībā un ņemot vērā lielo skolēnu skaitu, kuriem ir vērojami dažādi valodas traucējumi, logopēdi ir profesionāli pretimnākoši un cenšas strādāt ar visiem skolēniem, kam tas ir nepieciešams,” situāciju Liepājā raksturo J. Jansone. Strādājot nepilnu likmi, skolēnu skaits ir atbilstoši mazāks. Skolēni ar valodas traucējumiem logopēdijas nodarbības apmeklē vidēji no divām līdz trim reizēm nedēļā, vieglākos gadījumos tā ir viena nodarbība nedēļā.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logopēds ir, bet ar visiem padziļināti nestrādā

Kategorijas