Kurzemnieks ar smalku dvēseli un pianista rokām

2018. gada 8. marts 07:00

610

Kurzemnieks ar smalku dvēseli un pianista rokām

Skatītājiem Kurzemē, Vidzemē un Klaipēdā šogad tiks piedāvāta izstāde “Bezgalīgais stāsts”, kurā darbus rādīs Rucavas skartie – koktēlnieks Jānis Žīmants, kā arī fotomākslinieki Andis un Arnolds Aigari.
“Kopš 1972. gada ar fotogrāfiju apsēsts, piesardzīgs optimists, alerģisks pret dzērājiem, viduvējību un reliģisku tumsonību, kas rada verdziskumu, liekulību un fanātisku ļaunumu. Cenšos fotografēt Mūžības bezgalīgās norises, lai dotu savu ieguldījumu Augstākā Garīguma vairošanā,” tā ar lauku cilvēkam netipisku smalkumu sevi raksturo fotogrāfs Arnolds Aigars. Pirms daudziem gadiem kādā fotoizstādē viņš ievērojis uz elektrības vadiem sēdošu putnu un acumirklī sapratis, ka arī viņam gribas tā bildēt.
Lielas, baltas kupenas un suņu rejas, krāsns mūrītis, pie kā virsdrēbes un rokas sasildīt, plītī dzīva uguns, uz galda pašu cepta rudzu maize. Omulīgajai atmosfērai Rucavas “Lipšos” šķipsniņu 21. gadsimta garšvielu pieber teju sadzirdami datora taustiņu piesitieni. Kamēr folkloriste, Rucavas novada etnogrāfiskās mājas “Zvanītāji” vadītāja Sandra steidz pabeigt svarīgu rakstu darbu, ar Arnoldu runājam par viņa dzīves pieturas punktiem un iekšējās pasaules vērtību skalu. “Pašlaik ļoti labi jūtos un nav svarīgi, kādu – zemnieka, fotogrāfa, makšķernieka, vēstures pētnieka, juveliera, bijušā sportista – vai citu zīmogu man uzliek,” atzīst rucavnieks.

Grūbu karš un sabotāža fermā
Arnolda dzimtā vieta ir Bārta, turpat uzsācis skolas gaitas. Mamma, grāmatvede pēc profesijas, bijusi ļoti aizņemta, un puisēns audzis savā vaļā. Četru gadu vecumā vecaistēvs vienu reizi parādījis burtiņus un ar to pieticis – lasīt iemācījies patstāvīgi. “Bet uz cipariem skatījos kā uz ķīniešu hieroglifiem. Kad skolā uzdeva kontroldarbu, lūdzu palīdzību blakussēdētājai, kura speciāli visu pateica nepareizi. Gribētu viņu satikt un pavaicāt, kāpēc,” jocīgā epizode iesprūdusi bērnības atmiņās.
Kad mammai piedāvāts darbs kolhozā “Ālande”, ģimene pārcēlusies uz Grobiņu. Aiz dzīvoklīša sienas atradusies bibliotēka, bet pāri ielai – sākumskola. Līdz stundu sākumam otrajā maiņā puikām paticis Grobiņu revidēt. Zinājuši, kurā dārzā āboli un bumbieri ātrāk ienākas, kur karpas labāk ķeras. “Kašķis Grobiņas puikas sadalīja divās daļās. Mēs nedrīkstējām iet pāri Ālandes upei un viņi – šurp, bet uz laipas, kur makšķerējām, draudzīgi sēdējām blakus.”
Mācībās zēns bijis ļoti centīgs, pat izsities teicamniekos, bet drīz tēvam piešķirts darbs Nīcā un ģimene atkal jurģojusi. “Pionieros stāties negribēju, bet lika. Nīcas vidusskolā bija citāds gars. Vecākie puišeļi kaklautu pie kakla savilka tā, ka elpas pietrūka.”
Reiz puikas sametuši somas krūmos un līdz vakaram vilkuši tīklu upē. No niedrēm rakari gatavojuši caurulītes, lai šautu ar papīra bumbiņām, bet Arnolds ierosinājis sarīkot kariņu ar putraimiem. “Grūbu bija pilnas klases un zāle. Klases audzinātājs Tālivaldis Deklaus atstāja mūs pēc stundām, lika visu saslaucīt un pratināja, kurš to izdomājis. Klusums. Mūs noturēja līdz astoņiem vakarā, bet neviens mani nenodeva.”
Kad klasesbiedrs parādījis no slaukšanas aparātiem govju fermā nočieptu caurulīti, Arnolda tehniskais prāts atskārtis, ka, sagriežot un sasienot gumiju, iznāk lieliskas kaķenes. “Kas par puišeli bez kaķenes! Saskaitīju, cik mums, piektklasniekiem, vajag, un musināju, lai atnes. No Valsts drošības komitejas atbraukušie vīri tirpināja, kas sabotāžu uztaisījis. Vainīgos neatrada.”

Meistara bikses un sporta ripas
“Vectēvs Andrejs Jakubovskis stāstīja, ka mūsu senčos bijuši Lietuvas kņazi, viens pat sēdējis pie karaļa labās rokas. Vecvectēvs, virsnieks būdams, pirms došanās karā aizvedis dēliņu Andreju uz tirgu Skodā un atdevis vienai lauku sievai, kas viņu uzaudzinājusi. Vectēvs bērnībā daudz pa mežiem dzīvojies, dažādas koka lietas darinājis,” Arnolds atceras, kā opis no alkšņa īstu klarneti izgatavojis un pats to spēlējis. Vecā vīra iedvesmots, arī zēns ar asu kumpīti azartiski darbojies, ne reizi vien pirkstus pamatīgi savainojot. Ar garajiem, slaidajiem pirkstiem knibināties ap sīkām lietiņām bērnībā ļoti paticis. Stabulītes un šautenītes no bērza, tāpat liepas koka zaldātiņi saglabājušies līdz mūsdienām.
Pēc Grobiņas pamatskolas Arnolds sācis strādāt mežā, bet mamma, redzot dēla aizraušanos, ieteikusi mācīties Liepājas mākslas skolā. Izvēle kritusi uz dzintara un metāla apstrādi. “Leģendārais skolotājs, mākslas zinātnieks Burvis mani ieredzēja. Pēc stundām arvien viņam palīdzēju kaut ko izgatavot no metāla vai sudraba, un viņš man bija piemērs, cik perfekti meistaram jāstrādā. Dažkārt pedagogs norāvās. Vienu dienu skolā nemitīgi virzījās ar muguru pret sienu. Izrādījās, ka bikses pazaudējis un atnācis vecajās, kas galīgi cauras.”
Jau pirmajā kursā jaunietis sācis nodarboties ar skriešanu, garā auguma dēļ tas lieliski padevies. Pēc mākslas skolas Arnolds prasījis nosūtījumu uz kombināta “Daiļrade” Rīgas filiāli, lai paralēli trenētos pie Latvijas skrējēju izlases trenera Imanta Gaiļa. “Galvaspilsētā man nebija, kur dzīvot. Šmerlī, kur skrēju krosu, ievēroju slēpju bāzes šķūnīšus. Bēniņos bija lūka, bez trepēm tur ierāpos un gulēju uz grīdas. Ar čemodānu pagalvī. No mājām līdzi paņemtie produkti izbeidzās, bet pēc nepilna mēneša algu vēl nemaksā. Mums, sportistiem, lika priekšā dzert ripas – lai būtu labāki rezultāti. Tā tas notiek arī tagad. Kad atteicos, neatlika nekas cits kā iet armijā.”

Viena kodolgalviņa – pusei Latvijas
No Baltkrievijas atbraukušais virsnieks savas armijas daļas prestižam vācis sporta meistarus un sporta meistara kandidātus. Arnoldam tobrīd bijusi otrā sporta klase skriešanā un astotais labākais rezultāts starp jauniešiem republikā. “Aizveda mūs uz slepenu raķešu bāzi. Nebiju dzērājs, man uzticējās, un drīkstēju trenēties, skrienot cauri mežiem. Redzot, kas tur darās, sapratu, ka Padomju Savienība ilgi nepastāvēs. Garie angāri bija piebāzti ar elektronikas kastītēm, katra deviņu miljonu vērtībā. Esmu stāvējis blakus raķešu galviņai ar kodollādiņu, tāds spēj pa tīro nodedzināt pusi Latvijas. Vienam karavīram no Ukrainas pēc gada uz galvas vairs nebija neviena mata.”
Sākumā Arnolds norīkots par mākslinieku noformētāju, bet kritis priekšniecībai uz nerviem, jo pārāk brīvi zīmējis Ļeņinu. Toties koka apstrādes darbnīcā juties kā zivs ūdenī: galdnieki pavāriem taisījuši mentes milzīgo katlu maisīšanai, virtuves dēlīšus un plauktus. Seržants no Besarābijas latvietim iemācījis būvēt laivas, un kāda majora sešām laivām pievienojušās vēl divas.
Arnolds neslēpj, ka, dienēdams padomju armijā, bijis tuvu nervu sabrukumam: “Tur bija savākti krievu un ukraiņu puikas, čečeni, armēņi, azerbaidžāņi, arī igauņi un latvieši. Tas briesmīgais naids! Armēņi ar azerbaidžāņiem kāvās zvērā. Ukraiņi ar krieviem tāpat. Mūs, Baltijas sportistus, neaiztika, laikam baidījās, bet neganti izteikumi bija, ka baltieši ir fašisti un viņus vajadzētu nošaut. No brutālajām krievu lamām man ir alerģija!” Lai izlādētu negatīvās emocijas, Arnolds naktīs slepus rakstījis dzeju un to sūtījis uz mājām. Ko secinājusi mamma, viņš nezina, bet pašam rakstīšana palīdzējusi izdzīvot.

Uzrok slēptus vēstures materiālus
Atgriezies dzimtenē, Arnolds apmeties Toseles polderu stacijā, kur strādājis tēvs, un vispirms uzbūvējis laivas pašu vajadzībām. Tad ķēries pie reliģijas un vēstures pētīšanas, sākot ar 8. gadsimtu – lai noskaidrotu, kā nodibināta Kijevas Krievzeme, tad Suzdaļas un Maskavas Krievzeme, kas pamazām teritoriju pārņēma, un kā politika saistīta ar Pareizticīgo baznīcu. Grāmatas melnraksts jau gatavs. Jautāts par sensitīvā materiāla avotiem, kurzemnieks nosmaida: esot uzlasījis informācijas drumstalas. Kādam latviešu vēsturniekam izdevies tikt pie slepeniem materiāliem un izrakt krievu slēpto.
“Desnas upes krastos 18 kilometru garumā ir lejiešu masu kapi – milzīgas bedres, pilnas ar cilvēku kauliem. Krievi tur sasvieduši vietējās baltu tautas. Vienā bedrē sagrūsti mazi zēni ar ielauztiem galvaskausiem. Tas atklājās astoņdesmitajos gados, straumei izskalojot vienu no bedrēm Smoļenskas pusē, kas agrāk bijusi latgaļu zeme. Bet mūsu karogs ir sācies kā galindu krīva apmetnis, ko izkautā Melnciema bērēs nesa latgaļu virsaitis. Ruriks, kurš nodibināja Krievzemi, bijis vergu tirgotājs. (Ruriks, arī Rjuriks vai Roriks – leģendārs rusu karavadonis, no kura sākās daudzas varjagu-krievu kņazu un lielkņazu dinastijas – aut.) Karadraudzes nākušas šurp pa Volgu un Donu, laupījušas un ķērušas cilvēkus. Somijā bijis verdzeņu tirgus, kur Bizantijas augstmaņi pirkuši gaišmatainas meitenītes.”
Arī brīdināts, ka pēc viņa grāmatas publicēšanas māja var “netīšām” nodegt, Arnolds nešaubās – lai fotografētu, ir jāzina, “kas un kāpēc pasaulē notiek”.

Grāvju rekords un lielais teniss
Būvēt savu dzintara apstrādes darbnīcu tolaik jaunais vīrietis nav gribējis, strādājis Nīcas vidusskolā par saimnieku un vienlaikus tur vadījis fotopulciņu. 70. gados draugs iekārtojis fotogrāfa darbā Liepājas Mākslas muzejā. Aldziņa neliela, toties radoša vide un nosacīta brīvība. Kad atbrīvojusies vieta Toseles sūkņu stacijā, uz ilgiem gadiem tur nogruntējies par tehniķi.
“Apprecējos, bērni auga, naudu vajadzēja,” A. Aigars pamato, kāpēc vēlāk pelnījis ar meliorācijas grāvju tīrīšanu. Norma – ar rokām izpļaut vismaz 200 metrus ar zāli, niedrēm un krūmiem pieaugušu grāvju. Sasniedzis nozares rekordu – dienas laikā iztīrījis 900 metrus, pēc tam gan trīs diennaktis gulējis gultā. Fiziski smago darbu vīrietis izturējis līdz 90. gadiem un par centību saņēmis Atzinības rakstus.
Kad dēliem uzdāvinātas badmintona raketes, pamanījuši, ka jaunākajam sitiens padodas īpaši ass un precīzs. “Aizvedu Andi pie treneres Birutas Porcikas, kura lielo tenisu mācīja pa jaunam. Kad arī Jānis sāka trenēties, ziemā visi trīs spēlējām sporta zālē, kas bija iekārtota Nīcas baznīcā. Andis divpadsmit gadu vecumā tika līdz meistara kandidātam,” lepojas tēvs un piebilst, ka pēc grāvju tīrīšanas ik dienu trijatā devušies uz sporta zāli un pēc vairāku stundu treniņa ar slēpēm atgriezušies mājās.

Lekcijas laikā aicina par saimnieci
Atmodas laikā Aigari Kvēpjuciemā iegādājušies vecu lauku māju ar aizlaistu dārzu. Vecākais dēls, nododot tukšās pudeles, dabūjis septiņdesmit rubļu. “Miltiņos” izveidojuši tenisa laukumu, bet līdz ēkas atjaunošanai nav tikuši: Arnolds pieteicies par Breša zemnieku, bet viņa pirmā sieva paziņojusi, ka govis neslauks, laukus neravēs. Laulība izirusi.
Turpina Sandra: “Arnolds atbrauca uz pedagoģisko institūtu, kur strādāju, un tiešā tekstā pateica, ka sieva atstājusi un palicis ar abiem bērniem. Otrā piegājienā viņš pasauca mani ārā no lekcijas un aicināja: nāc pie manis par saimnieci! Mani bija pametis vīrs, un, kad sagājām kopā, mums bija četri pusaudži.”
Arnolds dvēseļu radniecību noteicis dažās sekundēs, bet Sandra apsolījusi tikai piepalīdzēt saimniecībā. “Pieradināja mani, deva lasīt grāmatas par dzīvošanu dabā, nāca vakaros pretī uz autobusu kā putns – palēkdamies. Roku nelūdza, es pati teicu, ka negribu dzīvot tāpat. Prasījām bērniem. Viņi piekrita. Taču māja, kuras vienu galu bija nokurinājušas malkā tur dzīvojušās slaucējas, faktiski bija būda,” atceras bijusī liepājniece.
Dēli izdomājuši “Miltiņos” audzēt austersēnes, bet nekvalitatīvā izejmateriāla dēļ rūpals neizdevās, tad pievērsušies celtniecībai. “Kaut kas jau viņos no manis ir aizķeries,” spriež “Lipšu” saimnieks. Dēls Andis vada nelielu celtniecības firmu, Jānis turpat ir “speciālists pa jumtiem”.
Galvenais iemesls, kāpēc mājas vietu Nīcā pārdevuši un iegādājušies īpašumu Rucavā – pārdesmit hektāri lauksaimniecības zemes un mežs. “Plāni bija lieli – gribējām audzēt kartupeļus, uzcelt fermu, bet Eiropas naudas tolaik vēl nebija. Izdarīt visu ar pašu rokām – verga darbs, turklāt Arnolds pamanījās divās vietās salauzt kāju. Algojot loderu armiju, sanāca nopelnīt tikpat, cik ielikts,” kāpēc atkāpušies no zemkopības, skaidro Sandra.

Ar maizi un mākslu
Tagad zeme tiek iznomāta un saimnieki var vairāk laika veltīt radošām izpausmēm. Kad nav jāpalīdz sievai rudzu maizes mīcīšanā, kad laikapstākļi piebremzē mājas remonta un pārbūves darbus, Arnolds savā darbnīciņā darina rotaslietas no dzintara, metāla un citiem materiāliem. Vietējiem vairāk patīkot krāsainie akmentiņi, turpretī ārzemniekiem – dzintars, ko viņi labprāt iegādājas, viesojoties etnogrāfiskajā mājā “Zvanītāji” un Rucavas tirdziņā.
“Dzintara izstrādājumos ir vērtīgā dzintarskābe, tās parasti pietrūkst vecākiem cilvēkiem, līdz ar to nestrādā vairogdziedzeris, brūk kopā kauli. Viena sieva sāka pie kakla nēsāt divas neapstrādāta dzintara krelles un veselības uzlabojumu juta momentāni,” zina juvelieris.
Pašlaik staltā vīra galvenā rūpe ir koka statīvu izgatavošana gaidāmajai izstādei un lielformāta fotogrāfiju ierāmēšana. Bildi četrus kilogramus smagu padara matētais stikls un paspartū. Jūra, iespaidīgi dabasskati un kolorīti personāži ir gan Arnolda, gan jaunākās atvases Anda tvertajos foto mirkļos. Spilgtākie darbi neparastā rakursā rāda Tīres kūdras purvu. Jautāts, vai fotomāksla atmaksājas, Arnolds nosmej, ka dažas bildes ir izdevies pārdot: “Nikolajs Brīvlauks reiz viesojās Armēnijā un tirgū painteresējās, kur ir fotoklubs. Pārdevējs padomāja un prasīja, ko tas ienes. Neko, drīzāk otrādi! Nē, atteicis armēnis, tad mums tāda nav.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kurzemnieks ar smalku dvēseli un pianista rokām

Kategorijas