Vieta, kur atzīmes nav jāpelna

2018. gada 8. marts 07:00

5010

“Lai arī visur parādās 1998. gads, kad izveidoja bijušā Liepājas rajona Skolēnu jaunrades centru, tomēr jāņem vērā centra izveidošanās stāsts. Tā pirmsākumi ir saistīti ar tehniskās jaunrades un Aizputes Amatniecības skolu, tāpēc jāuzskata, ka Aizputes Skolēnu jaunrades centrs šogad atzīmē par desmit gadiem lielāku dzimšanas dienu – 30. pastāvēšanas gadadienu,” saka centra vadītāja Ausma Kirhnere. Viņa cer, ka šādi interešu centri ārpus skolām turpinās darboties, lai veicinātu jaunās paaudzes vēlmi dažādot savu dzīvi.

Izmanto diplomdarbus
Skolēnu jaunrades centra ieeja Aizputē atrodas muzeja ēkas tālākajā galā. Nezinātāji un tie, kuriem nav tiešas saiknes ar centra darbību un kuri tāpat vien neiedomājas apiet apkārt vēsturiskajai ēkai, nemaz neiedomātos, ka te atrodas interešu izglītības iestāde.
Izglītības iestādes šajā ēkā, kas savulaik celta kā Aizputes Pilsmuižas jaunā kungu māja, šeit pastāvējušas kopš 20. gadsimta 20. gadiem. No 1921. līdz 1969. gadam visā ēkā atradās ģimnāzija, kas pēc kara tika pārdēvēta par vidusskolu. Īslaicīgi telpās bijis Otrā pasaules kara hospitālis. Kad 1969. gadā vidusskola pārgāja uz jaunuzcelto būvi, Pilsmuižas telpās bija internāts, bet jaunrades centra nodarbību telpās bijuši skolotāju ģimeņu dzīvokļi. 1988. gadā telpas draudzīgi tika dalītas ar te izveidoto Skolēnu tehniskās jaunrades skolu, ko vadīja tagadējais jaunsargu instruktors Laimonis Grundmanis. Lūk, šeit arī sākas Skolēnu jaunrades centra vēsture. “Tādēļ būtu jāizdara labojumi gadskaitļos, jo viss aizsākās ar tehnisko jaunradi,” norāda A. Kirhnere.
Centra vēsturi apkopojusi un pētījusi skolotāja Antra Muceniece. Tehniskās jaunrades skola darbojusies līdz 1992. gadam.
Pirms direktore turpina stāstu par centra vēsturi, viņa savā kabinetā parāda glītas mēbeles – atpūtas krēslus, dīvānus, galdus un skapīšus. “Tādi ir teju katrā kabinetā. Pirms es uz šo iestādi atnācu strādāt kā direktore, tie stāvēja noliktavās. Liku nest visas šīs vērtīgās mantas ārā – lai visi redz, kas šeit ienāk. Tās te tik labi iederas!” sajūsmināti saka A. Kirhnere un pastāsta, ka šīs mēbeles ir Aizputes Amatniecības skolas absolventu diplomdarbi. “Te triju gadu kursos varēja apgūt drēbnieka un galdnieka profesiju un iegūt amata zeļļa diplomu. Piedāvājumā bija arī kalēju arods, taču laikam tam nebija tāds pieprasījums.”
Skola dibināta 1992. gadā, tolaik to vadīja Andris Bitenieks. “Taču 1998. gadā Liepājas rajona padomes Izglītības un reliģisko lietu komisija lēma par audzēkņu uzņemšanas pārtraukumu. Pieauga pieprasījums pēc arodskolām,” vienu no iemesliem, kāpēc likvidēta vietējā amatniecības skola, min direktore. Amatniecības skolā izveidots rajona Skolēnu jaunrades centrs, kas šādā statusā darbojās līdz 2010. gadam. “Kad 2009. gadā izveidoja Aizputes novadu, to no rajona pašvaldības pārņēma un līdz ar to pārkristīja par Skolēnu jaunrades centru, nemainot iestādes būtību – nodrošināt kvalitatīvu brīvā laika pavadīšanu bērniem un jauniešiem, piedāvājot interešu un prasmju papildināšanas pulciņus un nodarbības. “Šobrīd mūsu piedāvājumā ir vairāk nekā 20 nodarbības un pulciņi, ko apmeklē vairāk nekā 240 bērni un jaunieši, kuri mācās Aizputes vidusskolā, Lažas speciālajā internātpamatskolā un Aizputes pagasta pamatskolā, kas ir visatsaucīgākā publika,” dalībnieku apmeklējumu uzskaita A. Kirhnere, kura iestādi vada kopš 2010. gada. “Jubileju atzīmēsim, domājams, uz rudens pusi. Aicināsim kopā visus skolu direktorus, lūgsim atsaukties Amatniecības skolas absolventus, tāpat pedagogus, būs pasākums savējiem,” stāsta vadītāja.

Izmaina bērnu uzvedību
Astoņi gadi centra vadītājas amatā esot paskrējuši nemanot. “Lielākais prieks, ka te valda stabilitāte – darbinieki strādā gadiem, kadru mainības praktiski vispār nav, prom neviens neiet, drīzāk pienāk klāt, ja izdomājam kādu jaunu pulciņu,” saka direktore.
Tikšanās dienā ar “Kursas Laiku” centrā valda klusums. Rosība šeit notiek pēcpusdienās – tas arī ir pulciņu laiks, jo tie var notikt tikai tad, kad beigušās mācību stundas. “Ir patiess gandarījums, ka mūsu pedagogi ir lieli entuziasti. Daži skolotāji šeit strādā no tehniskās jaunrades skolas laikiem, daži pat šeit paši mācījušies,” saka vadītāja, nosaucot Ģirta Brumsona, Agitas Bergmanes, Jāņa Oskara Šalma vārdus. “Vairāki pulciņi darbojas citās iestādēs, jo mums telpu lielums neļauj uzņemt. Piemēram, ir vairāki deju pulciņi – tie darbojas izglītības iestāžu zālēs, ģitāristu un zvanu ansambļi – vidusskolas mūzikas kabinetā, jo viņiem ir aprīkojums, sporta spēļu pulciņi norisinās sporta hallē. Ceram, ka nākotnē, ja centram būs iespēja tikt pie plašākām telpām, tad vismaz dejotājiem būs pašiem sava zāle,” pauž A. Kirhnere.
Izglītības iestādēm ir arī pašām savs interešu izglītības piedāvājums, kas darbojas neatkarīgi no jaunrades centra. “Zinu, ka citviet šādi interešu izglītības centri un nami nedarbojas, viss ir izglītības iestāžu pārziņā. Taču mans uzskats ir, ka šādi centri ir jāsaglabā – skolēniem ir arī jātiek ārpus skolas, jāiepazīstas ar citiem bērniem, lai viņi kādu daļu sava brīvā laika ir citās telpās. Manuprāt, nav pareizi, ka bērnam visu laiku ir jāatrodas skolā, līdz viņš dodas mājās,” uzskata pedagoģe ar ilgu gadu stāžu. Viņa novērojusi, ka cita vide, citi skolotāji un nodarbes bērnu izmaina. “Skolā viņš dažreiz mēdz būt trakulīgs uzvedībā, bet atnāk uz šejieni, mēs viņu nemaz nemanām – viņš ir citā vidē, apkārt nav tie paši bērni. Viņš ir nodarbināts, viņam iedots kāds darbiņš, kas interesē, kas prasa koncentrēšanos,” pieredzē dalās A. Kirhnere un piebilst: “Šeit nav jāstrādā, lai pelnītu atzīmi, bet lai gūtu pirmās prasmes un attīstītu tās savai sadzīvei. Nav teikts, ka audzēkņi savu dzīvi tālākizglītošanās procesā saista pēc tam ar savu interešu pulciņu, taču meitenēm, piemēram, palielinās interese par mājturības mācību.”

Ļauj bērniem izmēģināt
A. Kirhnere sarunas laikā grib pieminēt katru pulciņu, izteikt lepnumu par ikviena pulciņa pedagogiem un, ja laiks ļautu, arī katra bērna darbspējas varētu paslavēt. “Taisām radošās darbnīcas, lai bērni izietu cauri pēc iespējas visiem pulciņiem, nodarbībām, lai viņi saprastu, kas viņiem patīk, ko viņi gribētu apmeklēt. Ir bērni, kas izmēģina visu, kādu laiku iet pulciņā un tad pamazām atlasa sev pašu saistošāko,” stāsta vadītāja. Pēc radošajām darbnīcām pedagogi bieži vien novēro, ka ilggadējo dalībnieku pulkam pievienojas jauni.
Viņa uzsver, ka jaunrades centrs ar savām aktivitātēm veicina ne tikai sevis popularizēšanu, bet arī ļauj bērniem redzēt, kas notiek ārpus viņu skolas, mājām, novada. “Ir svarīgi parādīt pašiem sevi citur un vienlaikus pašiem redzēt to, kā ir citur. Tādēļ piedalāmies visur, kur vien varam. Man vajag, lai bērni tiek ārā!” nostāju pauž pedagoģe.
A. Kirhnere vadā pa centra telpām un priecājas, ka pedagogiem izdodas radīt bērnos saprašanu, ka daudzas labas lietas un mākslas darbi var rasties, izmantojot pavisam vienkāršas lietas. Piemēram, kokapstrādes darbnīcā darbs joprojām notiek uz vēsturiskiem darbagaldiem. Mīksto rotaļlietu izgatavošanas pulciņā no lietotiem apģērbiem – kažokiem, flīsa jakām, plediem un citiem – top tādas mantas dzīvnieku izskatā, kādas esam pieraduši redzēt veikalu skatlogos. Turklāt rotaļlietām šuvuma vīles pat redzēt nevar! “Reiz vienu kasti nosūtījām uz sadraudzības pilsētu Vācijā – Švarcenbahu. Dāvinājums nonāca vietējā bērnudārzā, kur par mūsu bērnu roku darinājumiem bija stāvā sajūsmā!” lepojas A. Kirhnere.
“Ar materiāliem cenšamies nodrošināt. Skolotāji iepraktizējušies, ka viņi atnes no mājām sev nederīgo, iztīra skapjus un pažobeles – no tiem top jaunas mantas. Piemēram, audumi mums ir sanesti maisiem – jāspēj tik darboties!” saka vadītāja.
Mācību gada beigās centrs rīko izstādes, lai audzēkņi saviem radiem un draugiem parādītu veikumu gada garumā. Izstāde šā mācību gada noslēgumā notiks Aizputes muzejā.

Glabā Freimaņa piemiņu
Ar Aizputes Skolēnu jaunrades centra telpām ir saistīts kāds ne tikai Aizputei, bet visai Latvijai zināms cilvēks. Tautā joprojām mīlētais mūziķis Mārtiņš Freimanis, kurš devās Mūžībā 2011. gadā. Jaunrades centra namā, kad ēkā atradās vidusskolas internāts, viņš aizsācis savās radošās gaitas. Šajā namā vietu radis klubiņš “Tu esi mans draugs!”, ko vada Freimaņa klases audzinātāja Ināra Zālīte. “Klubam atvēlēta telpa, kur sanākt kopā un glabāt mūziķa mums uzticētās mantas, kā arī ar viņu saistītus materiālus,” saka A. Kirhnere, piebilstot, ka dažas lietas, piemēram, ģitāra, neesot mūziķa. Lielu daļu personīgo mantu glabāšanai atdevusi viņa skolasbiedrene un draudzene Maija Kalniņa, kurai audzinātāja skolā bijusi A. Kirhnere. Viņa stāsta, ka tad, kad skolēniem pēc daudziem gadiem bija kopā sanākšana, viss vakars pagājis vienos smieklos, kad M. Kalniņa un M. Freimanis dalījušies atmiņās. “Reiz vienas audzēknes vīrs jautāja – kā jūs, skolotāj, toreiz to visu varējāt izturēt? Es, paldies Dievam, to toreiz nezināju, tikai tagad uzzināju,” smejoties atminas A. Kirhnere un turpina: “Mums Mārtiņš ir un būs vienmēr. Te, šajā mājā, bija viņa oāze, te viņš darbojās, kopā ar draugiem taisīja visādas blēdības. Kā tad bez tām, citādi jau māksla nedzims!”
Starp mantām ir fotogrāfijas, koncertprogrammas, ko ar roku rakstījis pats mūziķis, viņa siksnas un ģipsis, uz kā parakstījušies viņa draugi un kolēģi.
A. Kirhnere teic, ka tagad centru apmeklē bērni, kuriem ir jāstāsta, kas bija M. Freimanis, un kuriem viņa daiļrade ir vēl neiepazīta.

+ 33

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vieta, kur atzīmes nav jāpelna

Kategorijas