Darīt vairāk, nekā prasa pienākums

2018. gada 15. marts 07:00

Guntru Vindigu Rucavā un Liepājā praktizējošās ģimenes ārstes Vijas Stepanovas praksē pazīst kā medmāsu, bet papildus tam viņai ir arī vadošs amats Rucavas novada pašvaldībā. Jaunā sieviete vairākus gadus vada Sociālo dienestu. “Man dzīvē viss kaut kā tā veiksmīgi sakārtojas un manas profesijas iegūst daudz lielāku jēgu, jo varu tās pielietot abos savos darbos,” par sevi un savu darbu saka G. Vindiga.

Iegūst divas profesijas
“Esmu pateicīga, ka man zināmi un mīļi cilvēki, ko varu saukt par saviem skolotājiem, ievirzīja darbā tieši sociālajā sfērā. Vispirms ieguvu medmāsas izglītību – esmu absolvējusi Rīgas Stradiņa universitātes Liepājas filiāli, papildus ieguvu sertifikātu ambulatorajā praksē. Divus gadus arī esmu nostrādājusi Liepājas reģionālajā slimnīcā Hemodialīzes nodaļā, kas nebija nekāds vieglais darbs. Tas bija darbs ar pacientiem, kuriem pilnvērtīgi nestrādā nieres,” sāk stāstīt G. Vindiga. Laika gaitā ieguvusi darba vietu pie Rucavas novadā un Liepājā praktizējošās ģimenes ārstes V. Stepanovas. Medicīnā G. Vindiga strādā kopš 2007. gada, tiklīdz kā ieguvusi mediķa izglītību.
“Strādājot medicīnas un veselības aprūpes jomā, novēroju, ka ir cilvēku grupas, kurām ir nepieciešams palīdzēt vairāk par medicīnas pakalpojumiem vien. Ir tādi iedzīvotāji, kuriem tā neveicas, kuriem ir jāpalīdz, lai dzīve sakārtotos. Tā kā man vienmēr ir paticis palīdzēt citiem, izvēlējos mācīties arī sociālā darbinieka profesiju, jo sapratu, ka abas šīs profesijas viena otru papildina. Jo, kad zini noteikumus, vari cilvēkam palīdzēt vairāk, sniedzot padomus, izglītojot viņus, kur vērsties ar kādu problēmu, lai to risinātu tālāk. Daudziem ļaudīm nepietiek ar to, ka ārsts pasaka: jums tagad vajag rīkoties tā un tā. Ir cilvēki, kuri spēj organizēt sevi un savu dzīvi, un ir tādi, kuri piedevām nezina, kur un ko jautāt,” par otras profesijas un augstākās izglītības izvēli skaidro G. Vindiga, kura papildus medmāsas darbam iestājās Liepājas Universitātē, kur ieguvusi bakalaura grādu sociālajā darbā.
“Tā kā daudz jau biju šiverējusi pa Dunikas ambulanci, vecie darbinieki zināja, ka es plānoju mācīties, aicināja, lai es jau sāku strādāt. Tas bija arī tāds gaidāmo pārmaiņu laiks, jo 2009. gadā izveidojās novadi. Toreiz saviem kolēģiem teicu: nē, nē, es vēl gribu nedaudz pamācīties, lai saprastu vairāk, un tad,” atceras sieviete. Sociālajā darbā viņa strādā kopš 2008. gada, bet par Sociālā dienesta vadītāju kļuva 2012. gada septembrī.

Laukos palīdzēt ir vieglāk
“Godīgi sakot, pati nemaz nesekoju līdzi, cik ilgi jau strādāju,” atzīstas medmāsa un sociālā darbiniece. Lai arī pati augusi Rucavas novadā, tomēr izvēlējusies dzīvot Liepājā. Kad ģimenes ārstes praksē vai Sociālajā dienestā ir Rucavas un Dunikas vizīšu dienas, G. Vindiga no Liepājas brauc uz attiecīgo darbavietu. Ir dienas, kad medmāsa dodas uz darbu Liepājā. “Dzīvot attālinātāk nost no vietas, kur ir vairāk jāpilda tiešā darba pienākumi, tādā ziņā ir daudz vieglāk,” situāciju apraksta darbiniece. Vienlaikus viņa atzīst, ka visi tie novada iedzīvotāji, kuri ir Sociālā dienesta klienti, kopumā veido tādu ģimenisku atmosfēru un rada īpašu attieksmi. Un, ar katru dienu vairāk, savās profesijās strādājot, G. Vindiga novērtē, cik ļoti medicīna ir saistīta ar sociālo jomu un otrādi. “Ir labi zināt, kādas mēdz būt situācijas cilvēkiem, tās atpazīt, lai sniegtu padomu, pateiktu, ka cilvēki, nokārtojot kādus dokumentus, var dabūt attiecīgo atbalstu. Īpaši tas ir svarīgi laukos. Ģimenes ārsti sadarbojas ar Sociālo dienestu un otrādi. Bieži mediķis ir tas, kurš paziņo dienestam par nepieciešamo palīdzību. Esmu novērojusi, ka cilvēkam, kuram tas patiešām nepieciešams, ir grūti saņemties aiziet uz Sociālo dienestu. Gana bieži mediķim jānostrādā kā psihologam, lai cilvēks justos drošāk, lai palīdzētu tikt galā ar kādām problēmām, vismaz iedrošinot viņu. Tad gan man, gan viņam ir vieglāk komunicēt, es varu ikvienam apjautāties, kā viņam iet,” stāsta speciāliste un salīdzina: “Pilsētā gan katram klāt izstāvēt nevar. Laukos vēl ir iespēja, ka cilvēks piezvana ārstam vai sociālajam darbiniekam, ko darīt kādā situācijā, kādā viņš varbūt pēkšņi ir nonācis, radies apmulsums. Pilsētā jau tā nav, ka vēlu vakarā, pēc darbalaika, kādam piezvanīs – ko man darīt, dodiet padomu!”

Pakalpojumu klāsts aug
Jau ilgus gadus pavadot abos darbos, G. Vindiga ir pārliecinājusies, ka ir pieaudzis piedāvāto pakalpojumu un atbalsta veidu kopums gan valstī, gan Rucavas novadā. “Kādreiz daudz kas bija tikai un vienīgi pilsētās. Laukos uz vietas bija tikai sociālie darbinieki, tagad novadā varam priecāties, ka mums dienestā ir ne tikai sociālie darbinieki, bet arī aprūpētāji, invalīdu asistenti, savs šoferis. Pieaugot dokumentu apjomam, bija nepieciešams lietvedis. Dunikā ir bērnu un jauniešu dienas centrs, ģimenes centrs Ķāķišķē ar sadzīviskajiem pakalpojumiem, kā arī 2017. gadā izveidoto krīzes istabu, Rucavā ir sadzīves pakalpojumu punkts. Liels prieks, ka Dunikas ambulancē ir izdevies izveidot vietu, kur piedāvāt vairāku pakalpojumu kopumu. Ir izaugsme,” vērtē Sociālā dienesta vadītāja.
Viņa atzīst, ka līdzīgi kā citviet sociālajiem darbiniekiem un dienestam joprojām ir jāpierāda, ka tas ir kas vairāk par pabalstu izmaksu. Ļoti grūti esot izskaidrot, īpaši turīgākajiem iedzīvotājiem, kuriem nav nepieciešami Sociālā dienesta pakalpojumi, kas ir sociālais darbs, ko tas nozīmē. Sabiedrībai nav izpratnes, ka ir tādi cilvēki, kuri kaut ko paši nevar, ka viņiem nepieciešams atbalsts un palīdzība. Visu laiku esot jāpierāda sabiedrībai, ka dienests ir vajadzīgs.
Sociālais dienests Rucavā rīko arī aktivitātes dažādām sabiedrības grupām, organizējot seminārus, kursus, izglītojošas un aktīvās nodarbības. “Ir svarīgi, ka varam dabūt cilvēkus ārā no mājām. Vingrošana grupās mums ļoti labi aizgājusi. Darba ir daudz, gribas, lai būtu vēl un vēl, jo reizēm liekas, ka neviens neredz mūsu darbu kopumā,” viņa papildina. “Savukārt klientiem, kurus cenšamies izvilkt no pavisam bēdīgas situācijas, kas saistās ar elementārām vajadzībām un prasmēm, jāpierāda, ka mēs viņiem negribam neko sliktu nodarīt.”
Rucavas novadu sociālā darbiniece sauc par ļoti plašu, tomēr iedzīvotāju skaits ir salīdzinoši neliels. “Grūti reizēm ir piesaistīt kādu pakalpojumu, kas būtu pieejams novadā mītošajiem iedzīvotājiem, jo, iespējams, pakalpojums būs vajadzīgs vienam vai dažiem cilvēkiem. Otra puse pasaka – tas nebūs rentabli, mums vajag cilvēku jūru, neder divi cilvēki dienā. Taču mūsu gadījumā ir svarīgi, ja pakalpojumu nodrošinātu arī tiem dažiem. Un tas mums nemitīgi ir jāpierāda, lai nesaņemtu atteikumu.”

Slavē savus darbiniekus
G. Vindigai kā Sociālā dienesta vadītājai ir 0,3 likmes. “Atbildība, protams, no tā nemainās, visus darba pienākumus nemaz nevar izdarīt. Taču sociālais darbs ir savā ziņā tāds brīvprātīgais darbs, man tā ir sirdslieta, visu laiku esmu darbā. Man patiess gandarījums, ka kopā varam padarīt kāda cilvēka dzīvi labāku, ja esam palīdzējuši sakārtot lietas tā, lai cilvēks varētu gūt kādu atbalstu, īpaši, ja tas skar viņa un ģimenes ienākumus, palīdzību ikdienā,” saka sociālā darbiniece. Tāpat viņa slavē visus savus kolēģus par to, ka tie dara vairāk, nekā prasa pienākums. “Piemēram, mums ir lielisks šoferis. Kad vecākie cilvēki jāaizved uz pilsētu pie kādiem ārstiem, viņš pavadīs viņus līdz pašām durvīm, jo lauku cilvēks pilsētas plašumos, iestādēs var arī apjukt.”
Nesen dienests ticis pie pavisam jaunas astoņvietīgas automašīnas, lai varētu turpināt nodrošināt transporta pakalpojumus, kad jānogādā cilvēki vai kāds materiāls atbalsts, kā pārtikas pakas, humānā palīdzība, no Rucavas uz Duniku un otrādi.
Sociālā dienesta vadītāja kā vienu no atbildīgākajiem un sirsnīgākajiem uzdevumiem nosauc Ziemassvētku laiku, kad viņa un darbinieki apmeklē vientuļos pensionārus un invalīdus. “Tad esam apzinājuši, kur un kā cilvēki dzīvo. Redzam uz vietas, kāda viņiem palīdzība ir vajadzīga un ko varam piedāvāt. Tas novērš situāciju un valdošo uzskatu – centra cilvēkus zina, bet tālāk ne.”
Lielākā problēma, kas prasītu lielākus risinājumus novadā, pēc G. Vindigas domām, būtu darba vietas mazāk kvalificētiem darbiniekiem. “Ja kādu darbinieku meklē, visbiežāk prasa kādas zināšanas, īpašu izglītību. Taču jārēķinās, ka ir iedzīvotāju kategorija, kas nevar tik augstu tikt. Mazāk kvalificētie darbi atrisinātu šo jautājumu, un tad pabalstu nodaļu varētu slēgt. Pozitīvi – ka pie mums ir pieejami sezonāli darbi, tad vismaz ziemas ir tas grūtākais periods. Cilvēki labprāt grib strādāt, taču ir tādi, kuriem nošļūk dūša strādāt,” situāciju raksturo speciāliste, tomēr atzīst: “Ir patiesi laimīgi brīži, kad cilvēki saņem drosmi, lai kaut ko mainītu uz labo pusi sev, savām ģimenēm, un kad mēs varam viņiem to visu veicināt, sakārtojot dokumentus, lai nodrošinātu iztiku un pakalpojumus.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Darīt vairāk, nekā prasa pienākums

Kategorijas