Jana Egle: “Man visvieglāk sevi ir izpaust ar rakstīto vārdu”

2018. gada 15. marts 07:00

167

Jana Egle: “Man visvieglāk sevi ir izpaust ar rakstīto vārdu”

“Man liekas, ka viss labākais, kas ar mani ir noticis, ir noticis Liepājā,” saka rakstniece un dziesminiece Jana Egle jeb īstajā vārdā Jana Rūce. Nupat viņas stāstu grāmata “Gaismā” izdota arī Braila rakstā. Sarunā ar laikrakstu liepājniece stāsta par to, kāds ir rakstīšanas process, literatūras uzdevums un kā bērnudārza vadītājas darbu izdevies apvienot ar rakstniecību.
Fakts, ka stāstu krājumu “Gaismā” tagad varēs lasīt arī neredzīgie, esot bijis ārkārtīgi emocionāls piedzīvojums. Stāstu krājums ir autores otrā grāmata. Pirmā bija dzejas grāmata “Dzirdēt noklusēto”, kas tika veidota kopā ar mākslinieci Irinu Tīri. Tajā skatāmas 50 I. Tīres fotogrāfijas un lasāmi 50 J. Egles dzejoļi. “Man personīgi šis krājums ir ļoti nozīmīgs, bet kaut kādā literatūras pasaulē tam nav nekāda svara, jo pirmie dzejoļi ir tādi, kādi tie ir. Taču man tie ir ļoti mīļi, svarīgi – tas ir mans ceļš, kuru esmu gājusi. Vienalga, kur nokļūšu, esmu pateicīga grāmatai, ka tā ir bijusi,” saka dzejniece.
Par stāstiem autore neizsakās tik kritiski: “Par dzejas grāmatu es šaubos – ir vai nav, bet par stāstu grāmatu saprotu, ka ir. Tajā pašā laikā ir ļoti labi jāapzinās, ka literatūra nav skriešanās sacensības. Te nevar pateikt, vai šis ir labākais vai galīgi nekas. Tas ir diezgan gaistoši. Varbūt laiks parādīs.”

Vajag, lai
lasītājam trāpa
Jana Egle par krājumu “Gaismā” pērn saņēma Latvijas Literatūras gada balvu. Šāda atzinība sagādājot milzīgu cilvēcīgu prieku, pacilājumu un pagodinājumu. “Balvas ir ļoti skaistas un patiesi iepriecina, taču tās tomēr ir tikai krāšņas un gaistošas putas un tas nav iemesls, kāpēc es rakstu. Manai rakstīšanai ir tikai viens mērķis – vēlos, lai manas grāmatas lasa un lai nāk atgriezeniskā saikne, lai jūtu, ka cilvēkiem ir trāpījis un derējis.” Rakstniece atzīst, ka vārds “patika” nav īstais, runājot par grāmatu “Gaismā”. ““Patikt” ir sarežģīts vārds priekš tā, kas ir tur iekšā. Protams, ka rakstīšanas process ir viens pret viens ar tekstu un tajā brīdī es nedomāju par to, ka vajadzētu, lai lasītājam patīk. Taču, kad rediģē, mazliet piedomā pie tā. Ne gluži lai patīk, bet lai ir griezīgs, lai trāpa, lai nešūpojas, lai iet uz mērķi.”
Lai gan aiz muguras liela pieredze rakstīšanā, J. Egle sevi sauc par iesācēju. “Man viss, kas notiek ar grāmatu, ir milzīgs piedzīvojums. Tās skaistās, saldās putas arī ir nākušas pa virsu un ir ļoti patīkamas, bet neko nemaina. No otras puses, atceros tās šausmīgās bailes, pamatīgo izbīli, kad ceremonijā Rīgā kā prozas kategorijas uzvarētāja tika nosaukta mana grāmata. Kad uzzināju, ka esmu nominēta, man tā doma likās jauka. Bet brīdī, kad no skatuves nosauca manu vārdu, nobaidījos. Kā jau teicu, literatūra nav skriešanās sacensības, un es ne mirkli nedomāju, ka esmu tā pirmā. Tas viss ir diezgan sarežģīti. Negribu strīdēties ar visiem tiem, kuri pēc tam sauca un kliedza, ka vēl tas bija labs un tas bija labāks. Pilnīgi piekrītu, ka pieredzējušākajiem kolēģiem bija patiesi labas, izdevušās grāmatas. Taču domāju, ka žūrijas darbs ir cienījams un profesionāls. Man nav neviena iemesla par to šaubīties.”

Grāmatu saraksta naktīs
Ik pa laikam lasītāji rakstnieci uzrunā un pateicas, ka grāmatu ir izlasījuši un tā ir patikusi un noderējusi. Rakstniece atzīst, ka viņas stāsti ir smagi – pilni ar vardarbību, ciešanām. Esot arī cilvēki, tuvi draugi, kuriem viņa pateikusi, lai nelasa. “Es viņus pazīstu un zinu, ka savus dubļus un ciešanas ir izbriduši. Kāpēc viņiem vēl to vajadzētu? Klausa, nelasa un pareizi dara. Ir arī tādi, kuri izlasa vienu stāstu un pasaka, ka tālāk nelasīs, jo vienkārši nevar izturēt. Tas nav viegli, un es esmu ar to mierā. Ir tādi stāsti, kas kādam ļauj identificēties. Tas der tiem, kuri sevī nav kaut ko atrisinājuši. Jebkura lieta, kas nāk, varbūt palīdz risināt. Es pati to diezgan labi zinu, jo man arī dzīvē ir visādi grūti gājis. Brīžos, kad redzi cita stāstu, tu paņem kaut ko vai vismaz identificējies un sajūties, ka neesi tāds viens,” paskaidro “Gaismā” autore.
Grāmatas stāstu pamatā esot dažādas reālas dzīves situācijas. Mainīti personāži, kaut kur sievietes vietā ir vīrietis vai otrādi, mainīts vecums un vide. Stāstos ietverta gan autores pieredze, gan viņai tuvu cilvēku piedzīvotais, kā arī situācijas, kas novērotas ikdienā. “Nekas nav izdomāts.”
Šobrīd, rakstot otro stāstu grāmatu, viņa cenšas situācijas iztēloties, radīt. Tas prasa pielietot daudz vairāk iztēles. Kaut gan... arī izmantojot reālus stāstus, iztēlei tāpat esot jādarbojas gana daudz.
Liela daļa no grāmatas “Gaismā” sarakstīta Ventspils Rakstnieku mājā, ko J. Egle sauc par īpašu vietu. Pārējais tiek radīts rakstnieces mājās – istabas stūrītī, kurā novietots rakstāmgalds. “Kad es strādāju par bērnudārza vadītāju, grāmata tapa naktīs. Tagad smejos, ka varbūt tāpēc tā ir tik ļoti tumsas piesātināta. Tiešām neatceros neko, ko es būtu gaismā rakstījusi. “Gaismā” nav rakstīta gaismā.”
No 1998. gada līdz 2017. gadam J. Egle strādāja par Liepājas pirmsskolas izglītības iestādes “Margrietiņa” vadītāju. Apvienot ikdienas darbu ar rakstniecību bijis neprātīgi grūti. “Es patiešām nesaprotu, kā tiku ar to galā, jo vadītājas darbs ir tāds, kas nelaiž vaļā nevienu brīdi. Tas nav tā, ka esi piecos mājās un vari dzīvot kaut ko citu. Neslēpšu, ka darbs bērnudārzā man bija ļoti mīļš un svarīgs. Neaizgāju tāpēc, ka nepatika. Tur bija pavisam citi daudz un dažādi iemesli. Viens no tiem varbūt arī ir rakstīšana un nogurums no šīs “dubultās dzīves”. Jo no darba spēju atslēgties tikai ap deviņiem, desmitiem vakarā. Neesmu no tiem, kas acumirklī var sākt rakstīt. Man vajag vēl brīdi, lai ieietu savā rakstīšanas pasaulē un sajūtās. Tad uz vienpadsmitiem sāc un attopies pustrijos. Tas bija arī fiziski grūti – pustrijos iet gulēt un septiņos atkal celties, lai ietu uz darbu. Praktiski simtprocentīgi sanāca negulētas naktis. Rakstniecība nav tikai tas brīdis, kad reāli sēdi un raksti. Nebija jau tā, ka es nemitīgi rakstīju.”
Runājot vēl par radīšanas aizkulisēm, autore teic: “Ir prieks un procesa baudīšana, ka ilgojies pēc tā, kad varēsi rakstīt un atkal dzīvot personāžiem. Otrs grūtais mirklis ir tad, ja esi iegājis stāstā iekšā un visu laiku esi kopā ar saviem varoņiem. Stāsts tinas, prātā iekrīt detaļas, un no rīta tādam jāiet uz darbu – pilnam ar emocionāli sarežģītām situācijām. Tas bija grūti, bet man ļoti gribējās rakstīt. Ja nebūtu paticis, nebūtu mocījusies ar negulētajām naktīm un pārslodzi. Noteikti to gribēju darīt.”

Nošķir darbu no rakstniecības
Līdz darbam bērnudārzā rakstniece nonāca pavisam ierastā veidā. 80. gadu sākumā Jana Rūce mācījās Viļa Lāča Liepājas Valsts pedagoģiskajā institūtā un studēja pirmsskolas pedagoģiju. Kad studijas bija pabeigtas, viņa tika nosūtīta strādāt uz tikko atvērto bērnudārzu Embūtē, kur nostrādāja līdz 90. gadu sākumam, kad iestādi likvidēja. Vēlāk strādāja arī par bibliotekāri Embūtes bibliotēkā, taču visu laiku vēlējās atgriezties Liepājā. “Atgriezos bez darba, bez mājām, bez nekā un ar diviem bērniem. Es vienmēr esmu paļāvusies uz kaut ko, kas man palīdzēs un kas arī ir palīdzējis. Izsludināja konkursu, piedalījos, ļoti gribēdama šo darbu darīt, bet neticēdama, ka tikšu. Taču laimējās.”
“Margrietiņā” aizvadīti 19 notikumiem, emocijām, brīnišķīgiem cilvēkiem un, protams, izaicinājumiem bagāti gadi. Rakstniece pratusi nodalīt darbu no rakstniecības. Bērnudārza vide ne brīdi nav bijusi kā iedvesma, lai par to rakstītu. “Viss bērnudārzs ir manā sirdī, to no turienes nekādi nevar izraut. Tomēr es gan faktiski nošķīru, gan emocionāli jutos ļoti nošķirta tajā, kas ir darbs un kur ir rakstīšanas laiks un vieta. Vakarā man no sevis kā vadītājas bija jāiziet ārā, jo ar darba sajūtu nevaru rakstīt. Tas negāja kopā. Ja rakstītu bērnu literatūru, tad varbūt būtu citādi. Tas ir ļoti sarežģīti savienojams, kaut arī problēmas, par kurām rakstu, ir pārsvarā ģimeņu problēmas. Taču tās nav saistītas ar manu darbu.”
Ar savu daiļradi bez uzaicinājuma liepājniece darbā nav dalījusies. “Es pat ļoti stingri uzstāju, ka tā ir Jana Rūce un šī ir Jana Egle, un tās ir divas dažādas personas – nejauciet! Te strādā Rūce, un viņai nav nekāda sakara ar Egli. Tā vai citādi, tomēr viena persona es esmu, un man nav šizofrēnijas. Tas dabiski šķīrās, nebija tā, ka vardarbīgi nodalīju. Darbavietā es nedrīkstēju būt rakstniece. Raksturā esmu visai emocionāla, bet vadītājas amatā ir jāprot šo emocionalitāti menedžēt. Tu nevari izvairīties no tā, ka esi emocionāls, bet tas nedrīkst ietekmēt darba attiecības, lēmumus un līdz ar to tas ir krasi atšķirīgi no manas radošās dzīves. Rakstniecībā emocionalitāte ļoti noder – tas, ka sāpīgāk jūti kaut kādas lietas un smalkāk saredzi notikumus. Kā es teicu, personāži darbojas pa iztēli un domām, un tu nepārtraukti tver pasauli, jo nezini, kurā brīdī kas var noderēt. Lasi, pēti cilvēkus, kad brauc autobusā vai ej pa ielu, skaties vizuālo izskatu, grimases, kā viņu kustības ataino viņu pašsajūtu, kurš iet mazliet sakumpis, kurš tā, it kā viņam visa pasaule piederētu un vēl divi ķirbji padusēs. Viss nepārtraukti risinās galvā, un visu laiku līdzi ir mazais blociņš, kurā, nedod Dievs, kaut ko nepierakstīt. Vari pierakstīt divus vārdus, bet atcerēties lappusi garu notikumu.”

Otrs uzvārds – baiļu dēļ
Līdzīgi kā mūziķiem ir savs skatuves vārds, arī rakstniekiem reizēm tāds mēdz būt. Jana Egle daiļrades sākumā nav vēlējusies publicēt savus darbus ar īsto uzvārdu, tāpēc nācies izdomāt pseidonīmu. “Tajā brīdī es vēl dzīvoju laukos un tiešām nebiju pārliecināta, kas ir tas, ko rakstu, un man bija bail, ka bakstīs ar pirkstu. Tagad man vairs tādu baiļu nebūtu, esmu pavisam cits cilvēks. Bet tas bija pirms aptuveni 25 gadiem, biju ļoti nedroša. Kad man lūdza fotogrāfiju pie pirmās dzejas publikācijas, teicu – nē, fotogrāfiju nē, un nerakstiet īsto uzvārdu! Tad nu sēdēju un domāju par dažādiem variantiem, ieskaitot pirmslaulību uzvārdu un citus, bet neviens īsti neaizkustināja. Tad ienāca prātā Egle, jo tēta pseidonīms, rakstot dzeju, bija Edvīns Eglājs. Kad viņš rakstīja publicistiku, tad parakstījās ar īsto uzvārdu – Šnipkis.”
Tēvam esot būtiska loma tajā, ka Janai jau agri izveidojusies interese par literatūru un lasīšanu. “Mēs tik daudz esam runājuši par izlasītajām grāmatām. Atceros, kā es skolas laikā rakstīju sacerējumus – skolotāja bija iedevusi tēmu, un es īsti nevarēju uzrakstīt, tad tētim pajautāju, ko par šo tēmu varētu rakstīt. Un mēs divas stundas, rokas vicinādami un klaigādami, runājām par tēmu. Pēc tam tik viegli rakstījās šie sacerējumi. Man liekas, ka tieši tētim ir liktenīgā nozīme, kāpēc esmu nonākusi radošuma pasaulē.”
J. Egle dzīves laikā rakstniecībai mēģinājusi pievērsties vairākos posmos. Bērnībā savam jaunākajam brālim lasījusi priekšā pašas sacerētas pasakas. “Es biju savilkusi uz lapas cilpiņas, jo redzēju, ka tētis sēž un raksta. Viņam bija skaists cilpots rokraksts. Vilku cilpiņas un lasīju brālim pasakas. No tām trīs četrām rindiņām es izlasīju pasaku desmit minūšu garumā. Tas bija pirmais moments, kad sajutu sevī rakstniecības tieksmes. Kad man bija septiņi vai astoņi gadi, sāku rakstīt dzejoļus. Man bija blociņš, diemžēl tas ir pazudis, tomēr pašu pirmo dzejoli es atceros vēl aizvien no galvas. Tad atkal rakstīšana pārgāja, rakstīju tikai skolas sacerējumus. Skolas laikā diezgan daudz arī zīmēju, ko vairs neesmu darījusi. Un visu mūžu esmu dziedājusi. Dziedāšana ir bijusi tā, kas mani visvairāk ir nodarbinājusi ļoti ilgus gadus. Tad pienāca brīdis, kad dzīvē bija ļoti grūti un man atkal gribējās rakstīt. Man bija ap 30, un no tā brīža vairs neesmu apstājusies. Sajūta ir tāda, ka rakstīšana mani ir kacinājusi visu mūžu, raustījusi aiz ūsām. Man visvieglāk sevi ir izpaust ar rakstīto vārdu.”

Sevi velta radošumam
Jana Egle ir dzimusi Rucavas slimnīcā. Skolas gadi pagāja Rucavas vidusskolā, kurā mācījās no 1. līdz 11. klasei. Agrā bērnībā sanācis padzīvot arī citur – Pelčos toreizējā Kuldīgas rajonā un Nīcā, tomēr tagad viņa sevi sauc par liepājnieci. “Man dzīvē nav bijis citas vietas, kur es uzreiz organiski sajustos kā mājās, lai gan daudzus gadus esmu citur dzīvojusi. Pēc dažiem interneta komentāriem saprotu, ka kāds rucavnieks varbūt ir pat apvainojies, ka saucu sevi par liepājnieci. Šogad paliek 20 gadi, kopš esmu atgriezusies, un nekur citur tik ilgi neesmu nodzīvojusi. Šeit ļoti gribu būt un palikt. Man vispār nav nekādas domas, ka varētu pārcelties kur citur. Protams, dzīve var grozīties pa savam. Nesaku, ka tas noteikti nenotiks, bet nav tās iekšējās trauksmes, vēlmes mainīt, skriet un lidot projām. Liepāju uzskatu par precīzi mana izmēra pilsētu, jo pie vajadzības to var ar kājām izstaigāt, ar riteni izbraukāt. Tās ir manas stihijas – staigāt un braukt ar riteni. Es esmu liepājniece, lai piedod man visi pārējie!”
Kopš pagājušā gada, kad J. Egle atstāja bērnudārza vadītājas amatu, rakstniece sevi velta radošajām izpausmēm. Šobrīd katru dienu rūpīgi apmeklē angļu valodas kursus, daudz laika aizņemot dziedāšana, kā arī drīz tiks organizēti dzejas vakari Austras Pumpures piemiņas istabā. “Man tās darbības ir tik dažādas, ka cita citu relaksē. Reizēm ilgstoši nav nevienas dienas, kad vienkārši dzīvot mājās un darīt to, ko vēlies vai vajag. Putekļi visiem krājas, arī rakstniekiem.”

Jādomā, kā dzīvot tālāk
Viņa atzīst, ka ar rakstniecību vien nevar izdzīvot. Vēl nezinot, kā turpmāk pelnīs dzīvošanai, bet redzot, ko pati var dot un darīt. “Nezinu, kā mana dzīve tālāk risināsies. Citi saka, ka esmu vieglprātīga un neapdomīga. Tās lielās šausmas ir tādas, ka pēc mēneša man paliks 55 gadi. Vecos laikos es varētu iet pensijā un pilnīgi realizēt sevi radošajās darbībās. Tagad man ir jādomā, ko tālāk darīšu, kā iztikšu. Šausmas nav par vecumu, šausmas ir par to, ka nevar dzīvot, kā gribas, kā sauc sirdsbalss. Vecums man ir ļoti abstrakta kategorija, tam nav nekādas nozīmes, un es bieži pat aizmirstu, cik man gadu. Un – kas ir smieklīgākais – aizmirstu un saku vairāk, nekā ir. Pēc 45, ja kāds prasīja, vienmēr atbildēju, ka man ir ap 50, jo, mēģinot precizēt, mūžam putrojos. Ļoti iespējams, pēc 55 teikšu, ka man ir ap 60. Jo nav jau nozīmes, cik. Tas ir tikai skaitlis. Ir nozīme tam, ko esmu guvusi pa tiem gadiem, un tas ir ļoti daudz un vērtīgi.”
Kādreiz, kad sveikta ar vārdiem “sveicam tavos astoņpadsmit”, rakstniece kļuvusi nikna. “Kurus manus trīsdesmit gadus tu nemīli? Man viņi visi ir svarīgi! Tagad cilvēki ir uzmanīgi, ka tikai nepasaka nepareizi! Tas mani smīdina.”
Turpmāko nākotni Jana saista ar Liepāju. “Ja vien es, piemēram, nesatikšu kādu lielisku svešzemnieku, kurš gatavs uzturēt manu rakstniecību un mani mīlēt, bet tie ir joki. Protams, arī tad es viņu mēģinātu pierunāt palikt Liepājā. Man liekas, ka viss labākais, kas ar mani ir noticis, ir noticis Liepājā. Baidos – ja aiziešu citur, man pietrūks tās elpas un brīvības sajūtas. Varbūt te dzīvo kas tāds, ko mēs ar acīm neredzam, bet kas mūs aplaimo.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Jana Egle: “Man visvieglāk sevi ir izpaust ar rakstīto vārdu”

Kategorijas