Adījuma raksts dejo valsi

2018. gada 15. marts 07:00

1614

Durbeniece Guna Skroderēna bērnībā nav varējusi saprast, kā tā var –mierīgi sēdēt uz vietas un kaut ko ķibināt. Palīdzējusi vecākiem, piedalījusies mācību olimpiādēs, spēlējusi volejbolu, kaut vai dauzījusies ar suni. Kad mācījusies Bulduru dārzkopības tehnikumā, tur topošie apstādījumu ierīkotāji apguvuši tamborēšanu, bet puķkopji – adīšanu. No tā laika adāmadatas un dzija ir viņas dzīves neatņemama sastāvdaļa.

Pasniedzēji atņem adatas
G. Skroderēna ar smaidu atminas, ka sākumā, tehnikumā mācoties adīt, cilājusi rokas kā lidojot. Šī nodarbe aizrāvusi, jo gribējies tikt gan pie garajām zeķēm, gan modernām cepurēm. “Tie bija laiki, kad iegādāties neko tādu nevarēja.” Uz tehnikuma kopmītnēm Ogres trikotāžas kombināts atvedis maisus ar dzijas atlikumiem un izstrādājumu atgriezumiem, ko izārdīt. Jauniete adījusi arī draugiem, un process nereti noticis pat mācību stundās. Pasniedzēji dažkārt atņēmuši adāmadatas, bet zinību apguve no blakusnodarbes nav cietusi. To apstiprina rezultāts – “mēs bijām labākais kurss tehnikumā, beidzām ar sešiem sarkanajiem diplomiem.”
Adīšana aizpildījusi arī volejbola spēļu starplaikus, adīklis bijis pastāvīgs ceļabiedrs ekskursijās. Arī tagad brauciens cauri Polijai neesot garlaicīgs.
Pēc tehnikuma absolvēšanas G. Skroderēna strādājusi komunālajā uzņēmumā par agronomi daiļdārznieci. Piedzimuši bērni, sākušās ģimenes rūpes. Laiku maiņā darbojusies savā piemājas saimniecībā, bet tagad desmit gadus viņa ir grāmatvede piena lopkopības saimniecībā.

Cimdos uzzied rozes
G. Skroderēna atklāj, ka allaž adījusi no abiem saviem hobijiem – volejbola un dziedāšanas korī – brīvajos brīžos. Īpaši noderīgi tas bijis laikā, kad veikalos nopērkamo apģērbu klāsts bijis trūcīgs. Tad ģimenes apadīšanai izmantots katrs dzijas gals. Volejbolu spēlējusi komandās gan Grobiņā, gan Durbē, un tikai nesen mests miers pēc 42 ar to pavadītiem gadiem. Savukārt dziedāšana Durbes sieviešu korī turpinās jau 21. gadu.
Rokdarbu prasmes izkopusi, piedaloties sieviešu interešu klubiņā. Adīklis G. Skroderēnai allaž rokās, skatoties televīziju.
Rokdarbniece sevi raksturo kā lēnu adītāju. Ģimene pēc viņas roku kustībām nosakot, kāds viņai noskaņojums vai veselība. Nogurusi G. Skroderēna adot ar ļoti rupjām adatām vienkāršākas lietas. Ja noguruma nav, top pērlīšu un citi smalkāki adījumi. Tas, tāpat kā krāsu izvēle, notiekot neapzināti, un sieviete spriež, ka tieši krāsas viņai ir kā terapija.
Krāsu salikumos jājūt robeža, kas ar ko sader. Pašai un arī citiem patīkot raksts, ko viņa noskatījusi no savas mātes adījumiem. Dažādos avotos atrodamos rakstus viņa nekopē, bet pielāgo savam darbam. Cimdu un zeķu rakstos G. Skroderēna izada arī figūras. Pircējiem ļoti patīkot raksti ar rozēm. “Ja jau dzīve saistīta ar puķēm, tad tā līnija parādās arī citur.”

Japāņi novērtē zeķītes
Adīšanai rokdarbniece izmanto galvenokārt vilnas dziju, akrilu ļoti reti, bet sintētiku nelieto nemaz. G. Skroderēna teic, ka dziju iegādājas, atbalstot vietējos aitu audzētājus. Adījumus no vilnas īpaši novērtējot ārzemnieki. Daudzi zina, ka siltākās ir no nekrāsotas dzijas adītās zeķes. Adītāja stāsta, ka vilnas cimdi silda arī tad, ja paliek slapji, “pikojoties bērnam rociņa tik un tā ir silta”. Pati dzijas nekrāso, par šo darbietilpīgo nodarbi esot jābūt īpašai interesei.
Ar saviem adījumiem G. Skroderēna piedalās pilsētu svētkos un citos tirdziņos, arī Brīvdabas muzejā. Japāņiem ļoti iepatikušās īsās, apavos velkamās zeķītes – reiz tirdziņā pienākuši otrreiz un paņēmuši visu kaudzīti. Pārsteidzošs bijis vērojums, ka austrumniekiem patīk zemes toņi – melns ar baltu, pelēks. Pircēju izvēle rādot, ka japāņu un latviešu mentalitātes ir līdzīgas. Rīgā vairāk prasot cimdus, vietējie – zeķes.
Braucot tirgoties, G. Skroderēna zina, ka “lielas naudas nebūs”. Viņas ģimenei svarīgi iepazīt vietu, kur ieradušies, un izbaudīt pasākuma atmosfēru. “Nevari norūpējies sēdēt un gaidīt, ka kāds tev atnesīs naudu. Viss ir jādara ar vieglumu. Jādzīvo tā, lai pašiem prieks un interesanti.”
Adītāja secina, ka tirdziņos skaisti un smalki darbi paliek neievēroti, ja netiek pietiekami uzskatāmi izlikti. Novērojusi, ka gados jaunie cilvēki adījumiem pievērš lielāku uzmanību nekā vecie. Turklāt jaunietes, atšķirībā no dāmām gados, nepievēršot uzmanību, vai adījuma krāsa piestāvēs pārējam apģērbam. Ja iepatīkas – pērk nost. Dažkārt, apskatot adījumus, jaunieši attopoties, ka viņu omītēm arī ar tiem ir pilni grozi. Ieraugot cenu, saprot, kādas vērtības ir pašu mājās.

Palīdz neaizmigt
“Ja izdodas, tad ir prieks,” saka adītāja un atklāj, ka katram rakstam ir savs ritms. Turklāt tas ne vienmēr esot nomierinošs, ja nesaskan ar organisma iekšējo ritmu, un te varbūt slēpjoties cēlonis ārstu brīdinājumam, ka adīšana var kaitēt veselībai. Kad gribējusi izadīt Grobiņai raksturīgo cimdu rakstu, konstatējusi, ka tas veidojas trīs ceturtdaļu jeb valša ritmā. “Tas tik slikti iedarbojās uz veselību, ka man bija grūti šos cimdus noadīt.” Savukārt cits raksts “aiziet kā pa diedziņu un jūtos kā aplaimota”. G. Skroderēna pieļauj, ka paslēptā ritma dēļ arī folklora mums ir tik dziļi iekšā. “Ja citos rakstos atklāj dažādus kodus, kāpēc lai tie nebūtu cimdu un audumu rakstos?”
Dažkārt varot tā aizrauties, ka adīkli grūti nolikt. Parasti esot iesākti kādi pieci adījumi, ko maina pēc noguruma pakāpes vai uzmanības, kas jāvelta filmai televīzijā.
Semināros uzmanību lektora stāstītajam G. Skroderēna varot uzturēt spraigāku, ja rokas darbojas ar adīkli. “Tad dzirdu vairāk nekā vienkārši sēžot un cenšoties neaizmigt.” Lektoram tas noteikti šķiet nepieklājīgi, “tāpēc nevajag sēdēt pirmajā rindā”.

Izķer kā kukulīšus
Ģimenei G. Skroderēna ada arī lielākas formas – džemperus, vestes, jakas. Tapis arī mētelis. Pasūtījumus gan viņa nevēlas – “tad jādzīvo cita cilvēka ritmā”, jāievēro termiņi, jāstrādā ar dziju, kas pašai varbūt nepatīk.
“Kā es to nēsāšu, nezinu,” rokdarbniece smej par topošo mohēras džemperi, ko eksperimentējot veido pēc neparastas piegrieztnes. Visdažādākās “šnites” pieejamas žurnālos, internetā un nošpikojamas no citiem adītājiem. Tieša kopija gan nekad netiekot darināta. “Arī pašai otrs eksemplārs nekad nesanāks tieši tāds kā iepriekšējais. Adījums būs vaļīgāks vai blīvāks. Ja esmu uztraukusies, tad tas ir ciešāks; ja relaksējos – mīkstāks.”
Ar savu pieredzi G. Skroderēna dalījusies akcijas “Satiec savu meistaru” darbnīcās. Daudzām jaunietēm adīšanas iemaņas jau devušas vecmāmiņas un skolotājas, pie meistares viņas pamācās atsevišķus knifus.
“Mūsu sievietes jau dara visu,” G. Skroderēna teic par latviešu darba tikumu. Un atminas kāda Bulduru tehnikuma pasniedzēja vārdus: “Mūsu meitenes izķer kā siltas maizes kukulīšus. Viņas visu māk.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Adījuma raksts dejo valsi

Kategorijas