Vita Reijere: “Skatuves runa ir cilvēka iekšējā un ārējā pasaule”

2018. gada 19. aprīlis 07:00

602

Vita Reijere: “Skatuves runa ir cilvēka iekšējā un ārējā pasaule”

“Mācoties izteiksmīgu runu, ir jādomā līdzi tam, ko runā,” teic Bārtas pamatskolas skolotāja un teātra pulciņa vadītāja Vita Reijere. Savā 30 gadu darba mūžā viņa iemācījusi uzstāties daudziem jauniešiem un uzskata, ka skaisti un pārliecinoši runāt var iemācīt jebkuram. Savukārt spēja runāt paver iespēju ne tikai skatuves māksliniekiem, bet jebkuram, kurš grib būt par sevi pārliecināts.

Jāizvēlas teksts, kas uzrunā
Vita Reijere Bārtas pamatskolā strādā par latviešu valodas skolotāju, vada teātra pulciņu un palīdz bērniem iemācīties izteiksmīgi runāt. Skolotāja kopā ar audzēkņiem izvēlas dažādus tekstus – gan dzeju, gan prozu – un, iemācoties tos no galvas, deklamē klausītājiem: sākumā paši savā skolā, vēlāk konkursos. Vērtēts tiek ne tikai tas, cik labi teksts iemācīts no galvas, bet arī izteiksmīgums un dziļāka doma, kāpēc tieši to vajadzētu dzirdēt citiem.
Bārtas pamatskolas skolotāja uzskata, ka svarīgākais uzdevums, runājot skatītāju priekšā, ir stāstīt par notikumu, kuru runātājs izprot līdz sīkākajai detaļai. “Ja bērnam jāstāsta dzejolis par zābaciņiem, tad sagatavošanās procesā es prasu, kādā krāsā tie ir, kur tie stāv. Tad acīs var redzēt, ka iedegas tā liesmiņa un viņš sāk domāt un iztēloties. Šī iztēlošanās palīdz tekstu runāt dzīvi, nevis vienkārši teikt tukšus vārdus,” uzskata skolotāja. Mācot bērnus, viņa novērojusi, ka, strādājot šādā veidā, bērni vairāk domā līdzi sakāmajam: “Kad viņš izdomā, ka tie ir sarkani zābaciņi un atrodas viņa virtuvē, tad tekstam ir pavisam cits skanējums un doma.”
Izteiksmīgās runas skolotāja gan uzskata, ka pedagogs nedrīkst uzspiest skolēnam savu skatījumu un ir jāpieņem bērna vēlmes un viņa pieredze. “Mazie bērni ir ļoti dabīgi, viņus nevar lauzt, bērniem ir sava pieredze. Kad skolēns jau ir lielāks, tad ir jādomā, ko viņš ar to tekstu grib pateikt. Tad viņam teksts jāizrunā caur sevi,” skaidro V. Reijere. Viņasprāt, uzspiežot tekstu, ar ko strādāt, zūd dabīgums un skolēns vairs nedomā tam līdzi.

Palīdz iztēlošanās un zīmēšana
Konkursam piemērotu darbu izvēle mazākajās klasēs ir skolotājas pienākums. Taču, kad skolēns ir lielāks, viņš tekstu sev var piemeklēt pats. “Lielāks bērns paņem tekstu, kas viņam ir tuvs, līdz ar to ir jādomā filozofiskāk, saprotot, ko tieši ar to grib pateikt, un jābalstās uz savu pieredzi,” stāsta pedagoģe. Reizēm esot gadījumi, kad konkursa žūrija pārmet dalībniekiem par vecmodīgu darbu izvēli – par “veciem dzejoļiem”, tomēr skolotāja tam nepiekrīt un ļauj skolēnam izvēlēties. “Bērns to lasa pirmo reizi, un viņam tas nav vecs dzejolis! Tas viņu uzrunā.”
Lai palīdzētu skolēniem izprast tekstu, skolotāja izmanto arī zīmēšanu. Tas palīdz labāk iztēloties to, kas notiek darbā. “Ir bijis, ka zīmējam pat kaut ko līdzīgu komiksam – ar vairākām ainiņām,” stāsta pedagoģe un norāda, ka padziļināts darbs ar tekstu dod lielu progresu un iespēju ne tikai uzvarēt konkursā, bet mainīt bērna attieksmi pret runāšanu publikas priekšā. Šādas iemaņas jaunietim vēlāk var noderēt gan skolā, gan augstskolā un pat darba vidē. “Visas runas un uztraukuma problēmas var izlabot, ja tikai ir laiks un gribēšana,” uzskata skolotāja. Tieši tāpēc Bārtas pamatskolas teātra pulciņā tiek uzņemts jebkurš tēlotgribētājs. “Teātra pulciņā ņemu visus, arī tos, kam ir runas defekti. Pirmajā reizē skolēns varbūt čukst, bet pēc laika viņš var pierunāt visu zāli ar skaidriem vārdiem un vairs neveļ teikumus,” ir pārliecināta V. Reijere.

Balts krekls maina stāju
V. Reijere, mācot bērnus, cenšas arī pozitīvi ietekmēt attieksmi pret klausītājiem un uzstāšanos. “Man ir bērni, kas labprāt grib gatavoties un mācīties runāt, bet negrib uzstāties cilvēku priekšā,” stāsta skolotāja un norāda, ka parasti problēma sākas vizuālajā noformējumā un izskatā. “Kāds tu kāp uz skatuves? Jā, var būt, ka kādam tekstam piestāv ikdienišķs izskats, bet vienmēr ir jāsāk pašam ar sevi. Teātra aktieri saka: uz skatuves nevar kāpt ar ielas apaviem. Te ir līdzīgi – kad bērns uzvelk citas kurpes un drēbītes, viņam veidojas cita stāja un noskaņa,” stāsta pedagoģe. Tāpēc sagatavošanās procesā ar bērniem tiek pārrunāts, kā vajadzētu izskatīties runātājiem, kas piestāv pie katra teksta un kas būtu pieklājīgi. Protams, ne vienmēr reālā situācija atļauj piemeklēt baltu kreklu un melnas bikses, taču, ja tas izdodas, tad runa noteikti izdosies pārliecinošāka.
“Skatuves runas nodarbības un konkursi nav tikai runāšana. Tā ir cilvēka iekšējā un ārējā pasaule,” norāda skolotāja. Izejot apmācību pie viņas, skolēni iemācījušies, ka runāšanai ir jāsagatavojas. “Reizēm jau kolēģes smejas, ka tā ir mana skola, jo bērni pirms gatavošanās kādam pasākumam vienmēr prasa, kad varēs izmēģināt uz skatuves, kad pārģērbties un citas nianses,” stāsta V. Reijere. Viņa savulaik mācījusi skatuves runu arī vienam no saviem bērniem – Kārlim Reijeram. Būdams puika, viņš iesaistījies mammas vadītajā teātra pulciņā un šobrīd ir kļuvis par vienu no Latvijas Nacionālā teātra aktieriem.

Piebremzēt un tā, lai dzird visi
Lai pilnvērtīgi piedalītos konkursos, skolēniem runa jāiemācās no galvas. “Ir bērni, kam iet viegli ar dzejoļu mācīšanos no galvas, un ir tādi, kam nav tik viegli. Tekstus mācāmies pa maziem gabaliņiem, lai laikus un pamazām sagatavotos,” stāsta skolotāja.
Parasti uzstāšanās konkursā ilgst trīs minūtes, tāpēc vairums literāro darbu pirms tam jāapstrādā, saīsinot un izņemot kādu daļu ārā, lai nezaudētu tajā aprakstīto notikumu. “Protams, izmēģinām arī uz laiku, bet uzstāšanās brīdī bērns vai nu sāk runāt daudz lēnāk, vai ātrāk un viss var mainīties. Arī tas ir jāparedz,” skaidro V. Reijere. Lai samazinātu runātāja runas tempu, skolotāja sniedz šādu padomu: “Stāsti! Pastāsti, kas šajā darbā notiek! Tad temps nobremzēsies un sanāks labs stāstījums!” Skolotāja arī cenšas iemācīt, ka nevajag steigties, jo runātājam pašam ir jānoskaņojas, tas nekas, ja žūrijai vai klausītājiem ir jāgaida. Svarīgāk ir uzķert īsto noskaņu sevī.
Kad izveidosies labs stāstījums, tad arī runātājs varēs piemeklēt pareizo balss tembru un skaidri norunāt tekstu. “Parasti saku bērniem: ja Bārtas kultūras nama zāli varēsit pierunāt, tad visas pārējās zāles būs nieks! Zinu to aklo punktu, kur skan vissliktāk, tur arī klausos skolēnus un zinu, ko vajag uzlabot.” Skolotāja atgādina, ka galvenais ir runāt tā, lai to dzirdētu klausītājs pašā zāles galā. Ja to izdodas izdarīt nekliedzot, tad skaidrs – šis runātājs ir gatavs stāstīt lielas lietas.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vita Reijere: “Skatuves runa ir cilvēka iekšējā un ārējā pasaule”

Kategorijas