Mācās saimniekot, neizmetot pārtiku

2018. gada 26. aprīlis 07:10

1910

Katram nācies izmest kādu sapuvušu ābolu vai ogas un izliet sarūgušu pienu. Reizēm gadās neapēst nopirkto un nokavēt derīguma termiņu. Tomēr kurā brīdī ēdiena izmešana kļūst par problēmu?

Latvijas Zaļais punkts norāda, ka mūsu valstī gada laikā viena ģimene izmet 113 kilogramus pārtikas. Šāda izšķērdība naudas izteiksmē būtu ap 200 eiro. Daudz vai maz – to katrs no mums var novērtēt pēc saviem ieskatiem, taču labāk būtu, ja mēs pacenstos izmest mazāk nekā šobrīd.
Eiropas Komisija (EK) norāda, ka gadā laikā aptuveni 88 miljoni tonnas pārtikas nonāk atkritumos un tās kopējā vērtība naudiskā izteiksmē sasniedz 143 miljardus eiro. Ēdiena izniekošana ir ne tikai ētiska un ekonomiska problēma, tā atstāj negatīvu ietekmi uz dabu. Pasaulē arvien vairāk cilvēku domā par to, kā samazināt izmestās pārtikas daudzumu un iemācīties ar ēdienu rīkoties apdomīgi.

Gatavo bez atlikumiem
Kafejnīca “Bernātu dzintariņš” sevi sauc par zaļi domājošu uzņēmumu, apstiprina uzņēmuma pārstāve Liene Otaņķe. Kā viņi cīnās ar pārtikas atkritumiem, kas rodas gan ēst gatavošanas laikā, gan no neapēstajām porcijām?
Uzņēmēja skaidro, ka sistēma nemaz nav tik vienkārša. “Šādas lietas stingri koriģē Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) prasības, tāpēc ēdiena atliekas nevar tāpat vien mētāt pa mežu apkārt. Labi vien ir, ka ir tādas prasības, citādi apkārt valdītu bardaks,” norāda L. Otaņķe.
“Bernātu dzintariņš” piekopj bezatlikuma ražošanu, tas ir – ēst gatavošanā izmanto visu līdz pēdējam produktam, vērtīgo nelaižot postā. “Protams, gatavošanas procesā kaut kas pavisam nedaudz var palikt pāri, kaut vai kacens no kāpostiem. To visu mēs savācam vienkopus un atdodam vietējam zemniekam, kas to atdod lopiņiem,” skaidro uzņēmēja. Interesanta ir prasība par gaļas pārpalikumu pareizu apsaimniekošanu, arī to “Bernātu dzintariņš” ievēro. “Mana meita, kas ir šī uzņēmuma īpašniece, kā juridiska persona noslēgusi līgumu ar sevi kā fizisku personu. Savukārt viņai kā fiziskai personai pieder suns, kurš tad ir tiesīgs apēst šos gaļas pārpalikumus,” laikrakstam skaidro L. Otaņķe. “Meita jau smējās, ka vajadzēs ar Maiju – tā sauc mūsu suni – noslēgt līgumu par to, ka viņa apēd gaļu. Paraksta vietā uz līguma būs ķepas nospiedums!”
Runājot par ēdiena pārpalikumiem no neapēstajām porcijām, “Bernātu dzintariņā” porcijas lielākoties tiekot apēstas pilnībā. “Mūsu pavāres gatavo ļoti garšīgi, un cilvēki pārsvarā apēd visu līdz pēdējam kumosam. Mums gan ir tās Vella kalpu porcijas – ar puscuciņ, tāpēc, ja kāds nevar apēst līdz galam, piedāvājam kastītes, lai ēdienu var paņemt līdzi uz mājām,” stāsta uzņēmēja.

Porciju liek paši
Lai samazinātu pārtikas atkritumu daudzumu, Aizputes vidusskolā ieviesta pašapkalpošanās sistēma. “Mums principā nav porciju, jo mēs ēdam, cik gribam,” norāda mācību iestādes uzskaitvede Ilze Ķepsne. Tas nozīmē, ka ēdiens tiek pagatavots uz tās dienas skolā esošo skolēnu skaitu. Pirmie uz pusdienām ierodas mazākie skolēni, kuri noēd tik, cik vēlas. Pēc tam nāk lielākie bērni un apēd visu atlikušo. “Kādreiz, kad likām ierastās porcijas, atkritumu bija ļoti daudz, jo mazajiem ēdiens paliek pāri, bet lielie arī to porciju nepaēd,” stāsta I. Ķepsne un atklāj, ka pusdienas tiek pagatavotas pēc likumos noteiktajām normām atbilstoši skolēnu skaitam un vajadzībām. Tādi ēdieni kā kotlete, karbonāde vai citi līdzīgi izstrādājumi tiek uzlikti katram individuāli, bet piedevas, piemēram, kartupeļi vai rīsi, tāpat kā salāti, zupas un mērces, tiek nolikti uz galda kopējā traukā, kur skolēns pats var uzlikt tik, cik var apēst. “Šis ceļš ir labāks – bērns ēd tik, cik grib. Tas arī nodrošina to, ka atkritumu paliek daudz mazāk.” Šāda sistēma esot daudz ērtāka arī virtuves darbiniekiem. “Lai vienā reizē uzliktu 200 porcijas, ēdiens jau paliek auksts, bet šādi te, kad katrs pats var uzlikt sev ēst, ēdiens ir silts,” pārliecinājusies uzskaitvede.
Arī skolas direktore Gunta Vīdnere piekrīt, ka šāds ēdināšanas modelis skolai atvieglo darbu ar atkritumu apsaimniekošanu. “Tie atkritumi, kas paliek pāri, tiek nodoti cilvēkam Aizputē,” norāda vadītāja. Kas tālāk ar tiem notiek, direktore un uzskaitvede nemāk atbildēt, jo neesot par to interesējušās, visticamāk, ka tiekot nodots saimniecības lopiem.
“Metot ārā tik daudz ēdiena kā kādreiz, ir skaidri redzams, ka tā ir naudas tērēšana un necieņa pret ēdienu,” uzskata skolas pārstāves. Iepriekš nepatīkami starpgadījumi piedzīvoti, kad skolēniem dots piens un augļi. “Bija gadījumi, kad ēdienu pa logu meta ārā. Toreiz sasaucām vecāku sapulci un kārtīgi izrunājām šo tematu. Lai nebūtu spēlēšanās ar ēdienu, ar skolas medmāsu esam vienojušies, ka piens un augļi būs pieejami tikai ēdamzālē, kur tie arī jānotiesā,” norāda direktore.

Vajag dažādību
Nīcas bērnudārzs “Spārīte” ļoti nopietni attiecas pret ekoloģiju, atkritumiem un dabai draudzīgu dzīvesveidu. Tā vadītāja Daira Eglīte laikrakstam norāda, ka arī par pārtikas atkritumiem “Spārītē” ir padomāts. “Mēs nekad neesam metuši pārtikas atkritumus kopējā atkritumu konteinerā. Atdodam tos iedzīvotājiem, kuriem ir lopi,” stāsta D. Eglīte un atklāj, ka ik dienu bērnudārzā ierodas kāds vietējais, kurš labprāt savāc pāri palikušo ēdienu un ved to saviem lopiem. “Kannā, kas stāv ārpus bērnudārza teritorijas, lai tai nevarētu piekļūt bērni, auklītes saliek ēdienu pārpalikumus. Tā ir metāla kanna un stingri aizverama. Līdz vakaram tā ir jāsavāc, bet no rīta tai jābūt izmazgātai tīrai un noliktai vietā. Galvenais ir ievērot higiēnas nosacījumus,” norāda pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja.
“Spārītē” ikdienā ļoti uzmanīgi cenšas sekot līdzi, lai atkritumu būtu pēc iespējas mazāk. “Ja mēs kādreiz eksperimentējam ar kādu jaunu ēdienu, tad pārtikas atkritumu gadās vairāk. Piemēram, maizes zupa bērnudārzā ir nulles variants – to visu varēs izmest ārā,” stāsta D. Eglīte. Tāpēc izdevīgāk esot gatavot tādu ēdienu, kas ir gan veselīgs, gan labi garšo bērniem. “Gan vēderi būs pilni, gan atkritumu mazāk.”
Bērnudārza medmāsa Jana Krētaine laikrakstam demonstrē īpašu tabulu, kurā auklītes uzskaita apēstā ēdiena daudzumu un to, kas paliek pāri, lai varētu saprast, cik iecienīts šis ēdiens ir bērnu vidū. “Bērnam ļoti svarīgs ir vizuālais izskats, piemēram, mannā putrai pieliekot kakao, sanāk šokolādes putra, un to bērni atkal ēd tā, ka nekas nepaliek pāri,” stāsta J. Krētaine. Kādas ir iecienītākās pusdienas, no kurām paliek vismazāk atkritumu? “Kakao krēms, makaroni un cīsiņi! Ja ir tādas pusdienas, tad atkritumu nebūs vispār,” pārliecinātas ir izglītības iestādes pārstāves. Taču katru dienu ar šādu ēdienu bērnus barot nevar, jo ēdienkartei jābūt sabalansētai.

Divu veidu derīguma termiņi
Eiropas Savienība (ES) jau ilgstoši runā par to, kā pareizi rīkoties ar pārtiku, lai to nenāktos izmest, un ko darīt ar produktiem, kuri tiešām vairs neder uzturam.
Neizlietotā pārtika neizzūd bez pēdām. Tās radīšanā tiek izlietoti lieli resursi un, lai tā sadalītos, atkal nepieciešami resursi. “Arī pārtikas ražošana rada siltumnīcas efektu izraisošās gāzes un veicina negatīvās klimata pārmaiņas, un, ja pārtikas atkritumi būtu valsts, tad tā būtu trešā lielākā ogļskābās gāzes jeb CO2 radītāja aiz Ķīnas un ASV. Saražotā, taču neapēstā pārtika ik gadu atmosfērā nogādā 3,3 miljardus tonnu ogļskābās gāzes,” norāda Latvijas Zaļais punkts.
EK kādā no saviem ziņojumiem atklāj, 2014. gadā Austrija, Beļģija, Dānija, Vācija, Nīderlande un Zviedrija faktiski neapglabāja atkritumu poligonos mājsaimniecību un mazo uzņēmumu radītos atkritumus, kamēr Kiprā, Horvātijā, Grieķijā, Latvijā un Maltā trīs ceturtdaļas šādu atkritumu tika apglabāti poligonos. Lai mainītu šo statistiku un ierobežotu piesārņojumu, ES strādā pie jauniem likumiem. Tie nosaka, ka līdz 2020. gadam ES dalībvalstīm būtu jāpārstrādā vai jākompostē vairāk nekā 50% no pārtikas atkritumiem, bet līdz 2030. gadam pārstrādājamo atkritumu daļai jāpieaug līdz 70%. Arī iepakojuma materiāliem tiks noteikti jauni standarti, un, piemēram, papīram, kartonam, plastmasai, stiklam, metālam un kokam Eiropas Parlamenta deputāti rosinājuši noteikt 80% pārstrādes normu līdz 2030. gadam.
Pārtikas izniekošana notiek visos ķēdes posmos – ražošanā, tirdzniecībā, sabiedriskajā ēdināšanā un, protams, patērētāju līmenī. Izglītošanas nolūkos ES jau vairākus gadus īsteno kampaņu, stāstot, kā atšķirt derīguma termiņus un kā neizmest vēl ēdamus produktus. Izrādās, ka starp derīguma termiņiem ir atšķirības. Apskatot dažādus produktus, redzams, ka ir divu veidu termiņi: “Best before” (“Vislabākais līdz”) un “Use by” (“Izlietot līdz”). Produktus, kam derīguma termiņš rakstīts “Izlietot līdz”, pēc tā beigām vairs nevajadzētu lietot, jo tas var ietekmēt veselību. Taču tos produktus, kam termiņš norādīts ar vārdiem “Vislabākais līdz”, var lietot arī pēc termiņa beigām. Tur gan pašam ēdājam pirms lietošanas jānovērtē, vai produkts vizuāli izskatās labi. Tas nozīmē, ka ne vienmēr produkti jāizsviež miskastē, līdzko pienāk noteiktais datums.

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mācās saimniekot, neizmetot pārtiku

Kategorijas