Velta dienu maizei

2018. gada 26. aprīlis 07:10

1657

Kazdangas pils radošajā laboratorijā 19. aprīļa pievakarē norisinājās Maizes diena “Simtu cepu kukulīšu”. Pasākumā ikvienam interesentam praktiskajā nodarbībā bija iespēja vērot un pašam piedalīties maizes, sklandraušu un kādreiz tik izslavēto ūdenskliņģeru pagatavošanā. Nodarbību vadīja Kazdangas tūrisma informācijas centra (TIC) vadītāja Māra Tīmane, talkā ņemot Kazdangas folkloras kopas “Zīle” dalībnieces.

Ar pāris stundām – par maz
Maizes dienas idejas autore un iniciatore M. Tīmane jau nodarbības sākumā sanākušajiem skaidroja, ka visu maizes cepšanas procesu parādīt nebūs iespējams, jo tas ir garš. “Dažās stundās maizi nevar izcept. No iemaisīšanas līdz cepšanai ir vismaz pusdiena. Tad, kad iemaisa maizīti, tai ir jāuzrūgst. Mēs iemaisīsim, bet rūgšanas procesu izlaidīsim,” pamatoja M. Tīmane un visus maizes ceptgribētājus iepriecināja ar ziņu, ka sagatavoto ieraugu būs iespēja ņemt uz mājām, lai maizi uzceptu jau pēc nodarbības.
Tomēr, kā jau Maizes dienā pieklājas, bez maizes neiztika. M. Tīmane bija parūpējies, lai līdz interesentu ierašanās brīdim būtu izceptas dažāda veida maizes – gan ar sēklām, gan augļiem, ar dažāda veida miltiem. M. Tīmane, daloties savā pieredzē, sanākušajiem stāstīja, ka pati maizi cep formā. Ja mīklai pievieno vairāk miltu, tad var veidot arī apaļus kukulīšus. “Man šādi liekas ļoti ērti – sajaukt mīklu, nolikt raudzēties un tad iešaut krāsnī un pēc stundas izņemt. Maize gatava – ģimene paēdusi, visi laimīgi,” dalījās cepēja. Rosīgā kazdandzniece atzina, ka maizi droši var cept visvienkāršākajā cepeškrāsnī 180 grādu temperatūrā – pēc vienas stundas maize gatava.

Var nodoties eksperimentiem
Pašu M. Tīmani uz maizes cepšanu mājās pamudinājis dāvinājums – miltu paciņa no vietējās zemnieku saimniecības “Kūdrāji”. “Sameklēju internetā dažādus variantus, kā pagatavot ieraugu, paņēmu to pašu vienkāršāko un sāku taisīt,” par pašas pirmajiem mēģinājumiem maizes pagatavošanā klāsta idejas autore. Ierauga pagatavošana neesot sarežģīts, taču laikietilpīgs process, kas parasti aizņem piecas dienas. Kopā tiek jaukti milti, ūdens un cukurs, tā arvien maisījumu papildinot. Ja ieraugs jau ir dabūts, piemēram, no kāda cita maizes cepēja, tad šis process atkrīt.
M. Tīmane iesaka eksperimentēt – tā darot arī pati. Mīklai var izmantot visdažādākos miltus – kviešu, rudzu, auzu, zirņu u.c. “Tā ir jūsu pašu izvēle – kurus miltus berat un cik daudz. Tā ir spēlēšanās,” saka pasākuma organizatore, aicinot nebaidīties un pamēģināt dažādas variācijas. Miltu maisījumam M. Tīmane likusi klāt gan riekstus, gan augļus, gan sēklas. “Es lieku ļoti bagātīgi. Manās mājās maize ir saldais ēdiens.”

Veclaiku mantojums – ūdenskliņģeris
Radošajā darbnīcā ikvienam bija jāpiedalās sena un varbūt nedaudz piemirsta garduma – ūdenskliņģera – pagatavošanā. M. Tīmane dalījās savās atmiņās un pārdomās par kādreiz tik izslavēto konditorejas izstrādājumu: “Senāk ūdenskliņģeri Kazdangas pusē maksājuši trīs kapeikas. Tēvs, kurš dzīvoja Limbažu pusē, teica, ka arī tur kliņģeris maksājis trīs kapeikas. Kurā brīdī ūdenskliņģeris pazuda no mūsu puses, nezinu.”
Uzņēmīgā kazdandzniece savas pārdomas par ūdenskliņģera likteni ierakstījusi vietnē “Facebook” un pēcāk uzzinājusi, ka jau ap 20. gadsimta 80. gadiem Rīgā ūdenskliņģeri varēja nopirkt par 25 kapeikām.
Arī ūdenskliņģeru pagatavošanu M. Tīmane raksturo kā vienkāršu: nepieciešama vien glāze silta ūdens, viena paciņa rauga, 400–500 grami miltu un tējkarote sāls. Kazdandzniece zina stāstīt arī to, kā cēlies garduma nosaukums: “Kliņģeri pirms cepšanas uz mazu brīdi tiek ielikti karstā ūdenī, neteiksim, vārīti, bet pasildīti.”
Īstu kurzemnieku gardumu mācīja pagatavot folkloras kopas “Zīle” dalībniece Rita Babre. Viņa sanākušajiem ierādīja, kā pagatavojami sklandrauši. Priekšdarbus ātrākai raušu pagatavošanai R. Babre jau bija veikusi – bļodās atdzesējās vārītie burkāni un kartupeļi. No kartupeļiem radošās darbnīcas laikā tika veidota biezputra – likts klāt sviests un piens. Cepēja atzina, ka sviestu liek “uz aci”, bet pavisam bez sviesta neiztikt, jo tad masa kļūst cieta. “Kartupeļus sataisa viendabīgā masā un liek apakšā zem burkāniem, lai garšīgums būtu,” par pildījuma pagatavošanu stāstīja cepēja. Savukārt burkānu masai liek klāt olas, krējumu un cukuru – lai iegūtu saldu garšu, kā arī kviešu miltus, lai masa turētos kopā. R. Babre uzsvēra: lai gan pamatnei tiek izmantota rudzu miltu mīkla, vēlams klāt pielikt arī nedaudz kviešu miltu, lai mīkla labi turētos kopā.

Uz cepšanu pamudina citus
Viena no radošās darbnīcas dalībniecēm kazdandzniece Laura Rungovska, vaicāta, kādēļ nolēmusi tajā piedalīties, atbild: “Interese ir bijusi ilgu laiku ar domu, ka vajadzētu svētdienas dienā kopā ar ģimeni ēst brokastīs pašceptu maizi. Tā kā interesē receptes un pats process un pasākums notiek tepat pie mājām, tad nolēmu praktizēties – gūt iemaņas.” Iespaids par pasākumu palicis ļoti labs, un viņa cer, ka mājās no līdzi iedotā ierauga izdosies izcept mājiniekiem gardu maizi.
No Skrundas uz Kazdangu ceļu mērojušas arī mamma Eva Behmane un viņas meita Emīlija. Abas par nodarbību ir sajūsmā un atzīst, ka līdzdarbošanās un kopābūšana ir labākais, ko šis pasākums sniedz. E. Behmane atzīst, ka viņai ikdienā patīk izmēģināt dažādas receptes, pagatavojot kaut ko jaunu. Taču maizes cepšana bijusi viena no lietām, kam nav varējusi pieķerties. “Internetā ir pilns ar visvisādām receptēm, bet man patīk, ka parāda tieši, ko un kā darīt, pastāsta.” Skrundeniece ir pārliecināta – mājās gatavots ēdiens ir daudz kvalitatīvāks un veselīgāks par to, kas nopērkams veikalā. Viņa ir apņēmības pilna mājās pamēģināt pagatavot visus gardumus, par kuriem stāstīja darbnīcas vadītājas.
Ja šāds pasākums tiktu rīkots atkārtoti, skrundenieces bez ilgas domāšanas brauktu uz Kazdangu atkal. Arī mazā Emīlija atzīst, ka ir interesanti un noteikti brauktu vēl, it īpaši, ja galdā tiktu likti vēl kādi gardumi: “Varētu cept kūkas!”
Draudzenes Santa Hulzinga un Aija Rubene uz darbnīcu ieradušās no Aizputes. Kas viņas pamudinājis? “Izlēmām atsvaidzināt vecās receptes, jo man ir vecomīte, kura cepa sklandraušus, viņa ir 93 gadus veca un nu jau vairs man droši vien nevarēs to iemācīt. Tādēļ es nācu skatīties un atsaukt atmiņā, kā garšo vecā labā maize, sklandrauši, ūdenskliņģeri,” skaidro S. Hulzinga. A. Rubene atzīst, ka nekad iepriekš ūdenskliņģerus nav baudījusi, tāpēc nezina, kā tie garšo un kā tie jāpagatavo. S. Hulzinga gan pastāsta, ka ko līdzīgu ūdenskliņģeriem pazīst nevis Latvijas, bet gan Vācijas sakarā – arī tur gatavo ko ļoti līdzīgu. “Tiem ir ļoti īpatnēja garša, bet bērniem garšo, tādēļ iemācīties būs tieši kā reiz,” saka S. Hulzinga. “Man liekas, viss tiešām ir tik vienkārši, ka droši var ar bērniem darboties. Varēja redzēt, ka tu vari piebērt, ko gribi. Varēs ļaut bērnam piebērt, ko un cik daudz viņš grib. Tu neko nevari nepareizi izdarīt,” par redzēto saka A. Rubene. Abām aizputniecēm patīk variācija ar miltiem – piebērt tos, kas katram garšo labāk. Tas īpaši noderēs visiem, kuri nepanes kviešu miltus.
M. Tīmane atzina, ka tāds arī bijis viņas organizētā pasākuma mērķis – sniegt ierosmi citiem, lai ikviens, kuram ir vēlme, mājās varētu pagatavot gan maizi, gan gardos raušus un ūdenskliņģerus.

+ 7

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Velta dienu maizei

Kategorijas