Saņem simtiem atjaunotās valsts pilsoņu

2018. gada 3. maijs 07:00

739

Daudziem jo daudziem atjaunotās Latvijas bērniem, kuri pasaulē nākuši Priekules slimnīcā, pirmās pieskārušās vecmātes Bangas Zabitītes rokas. Pirmajos darba gados viņa “saķertos” bērniņus skaitījusi, tikusi līdz pieciem sešiem simtiem, un tad skaitīšana apnikusi. “Kad ieiet rutīnā, tad vairs nav tas.” Ne visus jaundzimušos vecmāte atceras pēc vārda, bet vietējos pēc sejas gan. “Tad pabrīnies – re, kāds jau skrien, čaļi ar močiem, paši jau ar bērniem.”

Slimnīcā “ganās” no bērnības
Interese par medicīnu nākusi pati par sevi – B. Zabitītes māte strādājusi slimnīcas Bērnu nodaļā, tad Uzņemšanas nodaļā par dispečeri. “Tā es no bērnības ganījos pa slimnīcu.” Mācoties vidusskolā, vasaras brīvlaikā meitene strādājusi Dzemdību nodaļā par sanitāri, tāpēc gluži dabiska šķitusi izvēle mācīties par vecmāti. Šaubījusies arī – varbūt dot priekšroku ātrajai palīdzībai? Bet tieši tajā gadā Rīgas 1. medicīnas skolā atvērta eksperimentālā grupa vecmātēm, kurā bez iestājeksāmeniem uzņemtas jaunietes ar labākajām atzīmēm liecībā. “Izvēlējos vieglāko ceļu.”
Vidusskolā pavīdējusi arī doma studēt par ārsti, taču vieglā iespēja iekļūt vecmāšu skolā bijusi stiprāka. Sākot strādāt, studijas vairs nav bijušas prātā.
B. Zabitīte skaita, ka Priekules slimnīca viņas darbavieta ir jau 39 gadus – kopš 1979. gada. Par vecmāti sākusi strādāt 1984. gadā, darba mūžā saņemti jau pirmo bērnu bērni.
Dzemdēt uz Priekuli braukušas topošās māmiņas no visa bijušā Liepājas rajona, arī no Saldus un pat no Rīgas. “Mēs ņēmām visas, bet Liepājas slimnīca rajona dzemdētājas negribēja ņemt.” Nodaļā ar 15 gultasvietām valdījusi mājas atmosfēra.

Labprātāk darbojas “rāmī”
Uz bērna dzimšanu vecmāte raugās kā uz dabas noteiktu procesu, kuram jāseko līdzi ar mediķa aci. “Nekur savādāk bērni nedzimst.”
B. Zabitīte atklāj, ka grūti pierod pie jauniem apstākļiem, labprātāk darbojas labi zināmā “rāmī”. Tāpēc šķietot, ka agrāk bijis vienkāršāk. Tad jaunā māmiņa nodaļā pavadīja nedēļu, atpūtās, naktīs izgulējās, tika uzraudzīta pati un arī bērns. Taču apdraudējums bijis hospitālā infekcija, no kuras tagad izbēg, pēc pāris dienām dodoties mājās. “Jo ilgāk gulēja, jo vairāk infekciju.”
Padomju laika dzemdību nodaļu neatņemama sastāvdaļa bija no mātēm atšķirto jaundzimušo “koris” – raudāšana, tuvojoties barošanai noteiktās stundās. Izbrēcies bērniņš pie mātes sasilis, nomierinājies un dažkārt aizmidzis nepaēdis. “Tagad visas 24 stundas var karāties mātes pupā.” Piena virtuves Priekulē nav bijis: ja kādai māmiņai nebija piena, bērniņu pabaroja citas.
Pārmaiņas nodaļas darbā ienesusi atļauja dzemdībās piedalīties tēviem. Viņu klātbūtne gan līdzējusi, gan traucējusi. Redzot sievu sāpes, vīri bijuši stresā. Agrāk nav pielietota spinālā anestēzija vai citas atsāpināšanas metodes. Gadījies, ka topošās mātes, gribēdamas vīrus pasaudzēt, staigājušas pa koridoru – lai viņš paguļ.

Jaunieši vairs nekautrējas
“Uztraukums ir visām sievietēm, tikai citas to prot noslēpt.” Ja no tā atkarīga bērna veselība, tad vecmātei jāpasaka arī kāds stingrāks vārds. Taču “ko tu rāsies – nav jau par ko”. Lielākais saņemtais bērns svēris 5,2 kilogramus. Labi, ka tas neesot sievietei bijis pirmais mazulis.
Vecmāte vērtē, ka tagad jaunieši ir drošāki, nekautrējas uzdot jebkādu jautājumu par intīmo dzīvi. “Kādreiz meitenēm ar vilkšanu bija jāvelk vārdi ārā, tagad jau 5., 6. klases bērni runā tiešos tekstos.”
Nu jau četrus gadus Dzemdību nodaļas Priekules slimnīcā nav. Pēdējos gadus, kad vairs nav bijis valsts finansējuma, nodaļa strādājusi pēc dežūru grafika un ar vecmātēm slēgti līgumi par ģimenes dzemdībām. Vecmāte, saņemot tālruņa zvanu, steigusies uz nodaļu. Pieaugot prasībām par ārstu pieejamību dzemdību laikā, šis pakalpojums pārtraukts.
Tagad savā pamatprofesijā B. Zabitīte atgriežas, aizvietojot Ginekoloģijas nodaļas vecmātes atvaļinājuma laikā.

Kaites atrod vienmēr
Nu B. Zabitīte nonākusi otrajā reiz noskatītajā medicīnas jomā – neatliekamajā medicīniskajā jeb ātrajā palīdzībā, kur ir ārsta palīdze. Šīs nozares mediķiem katru gadu jākārto valsts ieskaite gan teorētiski, gan praktiski, jāapgūst jaunākās metodes. Piemēram, agrāk pret paaugstinātu temperatūru gan lieliem, gan maziem dots aspirīns, tagad bērniem tas kategoriski liegts. Viņiem nedod arī analgīnu.
Ātrās palīdzības mašīnu aprīkojums nesalīdzināmi uzlabots, darbiniekiem piešķirts speciālais apģērbs. Valstī izveidota vienota sistēma, un izsaukums tiek nodots tuvāk esošajai brigādei. “Varam izbraukt no rīta un vēlā pēcpusdienā atgriezties.” Maiņa ilgst veselu diennakti.
Pieredzēts, ka jāņem 15 kilogramus smagā soma un aparatūra un jābrien pa mežu vai sniegu uz tālumā redzamo māju. Tas prasa fizisko izturību.
Tādas maiņas, kad nav neviena izsaukuma, gadoties ļoti reti. Ir klientūra, kas mediķus izsauc regulāri. “Nenāk miegs, un atceras, ka kādreiz kaut kas bija lūzis un vajadzētu pārbaudīt,” ar mīļu smaidu stāsta B. Zabitīte. Kaites vienmēr varot atrast.
Cilvēki saklausoties stāstus, ka pie ģimenes ārsta nevar tikt, un paši nemaz nemēģina to darīt. Paceļ klausuli un uzgriež ātrās palīdzības numuru. Tāpēc ir ļoti daudz izsaukumu, kuru varētu nebūt.
Gadās arī, ka cilvēks bijis pie ģimenes ārsta, tas izrakstījis receptes, bet tiek izsaukta ātrā palīdzība. “Izrādās, ka receptes vien nelīdz, zāles ir jānopērk.”

Prot sadzīvot
Ātrajā palīdzībā varot nostrādāt mēnesi, un nenotiek neviens nelaimes gadījums, bet tad divas trīs dežūras pēc kārtas ir smagas. Cilvēki pret savu veselību attiecoties dažādi – vieni ļoti uzmana, citi neliekas ne zinis. “Izlasa zāļu instrukciju un paziņo – tās nevar dzert.” Grūti esot iestāstīt, ka zāļu ražotāji grib tikai sevi nodrošināt pret nejaušībām. Katra cilvēka organisms ir citāds, un B. Zabitīte to salīdzina ar augu: vienam pieskaries – nolūst, otru samin, bet nākamajā dienā tas atkal stāvus.
Mediķe novērojusi, ka bērni, kurus pārāk saudzē, “gandrīz neelpo viņiem virsū”, slimo nepārtraukti. Bet citi gumijas zābakos nopuņķojušies brien visu ziemu, noslaukās un iet tālāk. Iespējams, darbojoties organisma izdzīvošanas instinkts. Vairāk slimojot arī tie, kuri cenšas ap sevi uzturēt sterilu tīrību. “Mērena šmuce” neesot kaitīga.
Cilvēki esot gudrāki un izglītotāki nekā agrāk, it īpaši bērni. Taču vērojama arī pārgudrība – paši sev nosaka diagnozi un paši sevi ārstē.
Ietekmējot atsauksmes interneta blogos, kur daža medicīnas iestāde “noslaucīta no zemes virsas”.
“Pret rupjību nedrīkst atbildēt ar to pašu, tad ir konflikts. Jāmēģina nogludināt un rīkoties pēc principa: gudrākais piekāpjas. Jāsadzīvo.” Sadzīvošana B. Zabitītei ir svarīga arī darba kolektīvā. “Citreiz piekāpies, citreiz paklusē un aizej, citreiz pasaki, bet bez apvainojuma. Pateici un – aizmirsti. Ja turēsi ļaunu prātu, tad sieviešu kolektīvā grūti sadzīvot. Katra ir personība.”

Bez garozas nevar
Dzemdniecību un ātro palīdzību B. Zabitīte par īpaši ekstremālām jomām neuzskata, katrai medicīnas nozarei esot sava garoziņa. “Mediķa profesija jau pati par sevi ir misija.” Ja darba rezultāts ir veiksmīgs, tad, protams, ir gandarījums. “Ja tevi nolamā no galvas līdz kājām, tad liekas – vai man to vajag? Bet kur es iešu? Neko citu nemāku. Šī ir šaura specialitāte. Bez garozas maize nav nekur. Gadās gan pa kūkai, gan saziedējis kumoss.”
Atslodzi no darba B. Zabitītei dod adīšana. “Adu tikai zeķes – jo mazākas, jo labāk, lai ātrāk var pabeigt.” Nelielā mazdārziņā izaudzē sīkumus pārtikai – dilles, salātus.
Februārī Priekules 90. dzimšanas dienā B. Zabitīte tika apbalvota ar pašvaldības Goda rakstu. Viņa atklāj, ka uz pasākumu nav vēlējusies iet, bet uzzinājusi, ka sveicēji gatavojas, un nav drīkstējusi viņiem sagādāt vilšanos.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Saņem simtiem atjaunotās valsts pilsoņu

Kategorijas