Rekurzeme.lv ARHĪVS

Rucavas etnogrāfiskajam ansamblim – 35

Rucavas etnogrāfiskajam ansamblim – 35

5. maijā kopā tiks aicināti esošie un bijušie Rucavas etnogrāfiskā ansambļa dalībnieki un viņu draugi, lai atzīmētu kolektīva 35. jubileju. Pasākums notiks pie balti klātiem galdiem, ar sveikšanu, sadancošanos un, protams, dziesmām. “Ciemos esam aicinājuši savas draugus – citus etnogrāfiskos ansambļus,” pastāsta kolektīva izveidotāja un vadītāja Staņislava Skudiķe.

Izbraukā Latviju krustu šķērsu
Kad 80. gadu sākumā S. Skudiķe atnāca no Vecpils uz Rucavu, viņas sākotnējā profesija bija kora diriģente. “Biju jauna meitene. Atnācu uz šejieni, jo personīgu iemeslu dēļ vajadzēja nomainīt apkārtējo vidi. Veidot etnogrāfisko ansambli nebija mans mērķis. Novērtēju, cik rucavniekiem ir kuplas un skaistas tradīcijas. Uztaisīju nelielu dziedāšanas grupu. Toreiz kā kordiriģente teicu: koris ir primārais, bet etnogrāfiskā dziedāšana būs pastarpināta,” atceras kolektīva izveidotāja. Tajā laikā Rucavā darbojušies 17 pašdarbības kolektīvi.
Tieši 80. gadi bijuši pateicīgi etnogrāfiskās ēras sākumam, tagad prāto S. Skudiķe, atceroties emocionālākos brīžus: “Kopš dibināšanas līdz šodienai esam piedalījušies visos festivālos “Baltica”, izņemot vienu gadu. Atceros, ka 80. gadu beigās vienā no festivāliem bija ne tikai jūtama, bet redzama brīvības garša – parādījās pirmie Latvijas karogi! Gados vecākie dalībnieki uztraukušies teica: diez vai mēs dzīvi vispār mājās pārbrauksim?”
Rucavas kori gan S. Skudiķe vadījusi trīs gadus – līdz brīdim, kad piedzimis pirmais bērns. Arī S. Skudiķes bērni bijuši etnogrāfiskā ansambļa dalībnieki – devušies līdzi mammai uz koncertiem, festivāliem, svētkiem gan uz vietas Rucavā un apkārtnē, gan arī braucienos pa visu Latviju. “Bērni man jau agrāk teica, ka diezin vai būtu tik daudz brīvajā laikā paspējuši būt un redzēt kā braucot kopā ar etnogrāfisko ansambli. Latviju esam izbraukājuši krustu šķērsu. Ir man bijuši gadījumi, ka daudzi dziedātāji jau diezgan nopietnā vecumā līdz tam laikam vispār dzīvē nav bijuši Rīgā un Siguldā,” pastāsta vadītāja.
Patlaban S. Skudiķes nu jau pieaugušie bērni dzīvo un strādā ārvalstīs. “Kad aizbraucam ciemos, vakarā visi sanākam kopā un nevis ēdam un dzeram, bet dziedam savas dziesmas. Tas notiek tā no sirds, un var manīt visu to piederības sajūtu savai dzimtajai vietai – Rucavai,” stāsta mamma, piebilstot, ka neviens etnogrāfiskā ansambļa dalībnieks nekad neaizmirst savu darbošanos ansamblī.

Apzīmē piederību
Etnogrāfiskā ansambļa vadītāja ir gandarīta, ka ir šāds kolektīvs, kas raksturo novadu, ir daļa novada sejas. Viņasprāt, etnogrāfiskais ansamblis ir kas vairāk nekā mākslinieciskās pašdarbības veids. “Pirmkārt, etnogrāfiskais ansamblis ar tā apzīmējošo piederības vietu ir pats trāpīgākais nosaukums. Koriem un vokālajiem ansambļiem ir kādi mākslinieciski, tēlaini nosaukumi, taču kādas vietas etnogrāfiskajam ansamblim tāds papildinošs nosaukums nav nepieciešams – tas tāpat izsaka visu – novada tradīcijas, cilvēkus,” uzsver S. Skudiķe.
Otrkārt, tā neesot vienkārša padziedāšana vai kopā sanākšana. “Man tas ir dzīvesveids. Uzvilkt tautastērpu nozīmē teju to pašu kā nākt uz darbu, uzvelkot solīdu darba apģērbu,” saka dalībniece Santa Zuļģe, kura strādā novada pašvaldībā par sekretāri.
Pašreiz kolektīvā darbojas gan skolēni, bērni, gan novada domes darbinieki, gan medmāsa un veikala darbiniece, gan pensionāri. “Ļoti dažādiem cilvēkiem interesē etnogrāfiskais ansamblis,” rezumē vadītāja un uzsver: “Bērni, kuri dzied ansamblī, ir ļoti kārtīgi, zina, kā uzvesties – zina, ko drīkst atļauties darīt un ko ne.”
Treškārt, dalībai etnogrāfiskajā ansamblī neesot nepieciešama pareizā dziedāšana kā koriem vai ansambļiem. “Te piedalās visi, kam patīk dziedāt. Ir tādi, kas parūc, ir kāds kautrīgāks. Salieku kopā, kam skan skanīgāk un kurš ir drošāks, un viss notiek. Te nav tik strikti, ka jānodzied tieši tāda nots. Vairāk gan iespringstam uz ierakstiem – tad tiem, kuriem ir skaļākas balsis, lieku padziedāt klusāk. Bet braucam un piedalāmies visi. Tad ir noteikums, ka visiem ir jāzina vārdi, lai nav dzirdama čabināšanās un grabināšanās fonā. Ieraksts ir paliekošs materiāls. Taču koncertējot gadās, ka kaut kas nojūk, un tad mēs paši par sevi ar humoru pasmaidām? Nu, kuram gan nav gadījies dziedot kaut ko sajaukt?” stāsta S. Skudiķe.

Saaug ar kolektīvu un Rucavu
35 gadu laikā ansamblis ļoti aktīvi koncertējis gadskārtu svētkos un citos pasākumos, kur bijis nepieciešams jaudīgs balsu skanējums. “Esmu braukusi apkārt pie vecajiem Rucavas ļaudīm, vākusi materiālus, dziesmas, lai ansamblim būtu savs repertuārs. Esmu sapratusi, ka tieši tās dziesmas, ko pateikuši man cilvēki, skan daudz labāk, jo cilvēki tās zina dziedāt līdzi. Dziedam dziesmas, ko devuši paši rucavnieki, nevis skatāmies rakstos,” pieredzē dalās vadītāja.
S. Skudiķe rēķinājusi, ka 35 gados ansamblī kopā darbojušies ap kādiem 100 dalībniekiem. “1987. gadā bija visvairāk dalībnieku – 36. Tad bija gan pavairāk vīru, daudz bērnu. Tagad esam 16. No tiem mums ir viens dziedošais vīrs – Jānis Laugalis, trīs jauni puikas un viens mazulis. Esmu sapratusi, ka kolektīvā jaunā paaudze nāk tādēļ, ka viņiem tur darbojas vecmāmiņas, mammas. Tā ir pēctecība un vienlaikus kolektīva nākotnes pastāvēšana,” norāda vadītāja. Viņa apņēmusies – ja kaut vai astoņi vai desmit dalībnieki kolektīvā būs, darbība jāturpina. “Šo darbu es nevarētu pārtraukt. Šajos gados tā esmu saaugusi ar Rucavu un rucavniekiem, ka nemaz nezinu, kā būtu, ja nebūtu uz šejieni atnākusi,” spriež S. Skudiķe.
Uz etnogrāfiskā ansambļa jubileju aicināts ierasties ikviens dalībnieks, atbalstītājs un citādi piederīgais. “Lai neapvainojas, taču fiziski ir ļoti grūti visus apzināt, jo visiem nezinu pašreizējās dzīvesvietas un citas koordinātas. Priecāšos par katru, kurš ieradīsies pie savējiem,” aicina vadītāja.
Ansamblim pēc jubilejas svinībām priekšā koncertiem un novada prezentācijām bagātīga vasara. Viņi dosies uz folkloras festivālu “Baltica”, bet pēc tam uz Dziesmu un deju svētkiem. Abiem lielajiem simtgades notikumiem norises laiks ir ar dažu dienu starpību.