Deja atgriež mājās

2018. gada 3. maijs 07:00

272

Topošā veselības sporta trenere Monta Lībeka par savu izvēlēto nodarbošanos runā ar lielu degsmi. Viņa vada treniņus Rucavas novada dāmām, bet Otaņķu pagastā vada divas dažāda vecuma bērnu deju grupas “Pērlītes”. Lai arī jauni cilvēki priekšroku dod dzīvei un darbam pilsētā un kā vieglāko risinājumu ātrai peļņai uztver došanos darbā uz ārvalstīm, M. Lībeka sapratusi, ka jāļaujas tam, kas visvairāk patīk.

Izvēlas pēdējā brīdī
M. Lībeka nāk no Nīcas novada Otaņķu pagasta, no kura pašreiz teju katru dienu braukā uz Liepāju. Te viņa studē Rīgas Stradiņa universitātē, kur apgūst veselības sporta speciālistes profesiju. “Mūsdienās daudz runā par veselīgu dzīvesveidu, kustību aktivitātēm. Esmu vienmēr bijusi aktīva, desmit gadus dejoju sporta dejas. Man vajag būt kustībā un kustēties, uz vietas nespēju būt. No sākuma domāju, ka mācīšos Liepājas Universitātē sporta un deju skolotāju programmā. Aizgāju iesniegt dokumentus, taču pēdējā brīdī pārlēcu uz veselības sporta trenera profesiju,” viņa stāsta par izvēli un pamato to: “Ja esi mācījies tieši kā sporta pedagogs, vari strādāt skolā, mācīt skolēniem apgūt sporta spēles, taču manā profesijā ir lielāka dažādība. Veselības sporta treneris var strādāt ar dažādām auditorijām. Vienlaikus esi pedagogs, bet neesi ielikts tādos rāmjos kā skolotājs skolā. Sporta treneris var vadīt skolā interešu pulciņus.”

Ārzemēs nepaliek
M. Lībeka ir beigusi Rudes pamatskolu. Pēc tam aizgājusi mācīties uz Liepāju, kur Rīgas Tehniskajā universitātē ieguvusi vidējo profesionālo izglītību reklāmas speciālista arodā. Tad tālākizglītībā izvēlējusies ieturēt pauzi. Aizbraukusi darbā uz ārvalstīm. “Biju prom no dzimtās vietas trīs gadus, strādāju un dzīvoju Gērnsijas salā. Taču sapratu, ka dzīve ārzemēs nav man. Dzimtā puse ir ģimene, draugi, radi. Nolēmu atgriezties pavisam, prom vairs nebraukt.”
Kāpēc tad aizbraukusi? Jo īsti nav zinājusi, ko mācīties tālāk. Tajā gadā tā izdarījuši daudzi viņas vienaudži. “Izglītība bija, bet darbu dabūt nevari – tā notiek. Kad atgriezos, sāku strādāt Rudes sporta namā. Dēlam tobrīd bija astoņi mēneši. Lai varētu audzināt bērnu un strādāt, ļoti atbalstīja mani vecāki. Zinu, ka viņš būs drošībā, kamēr esmu aizņemta ar darbu un pēc tam jau ar mācībām. Mamma ļoti vēlējās, lai es turpinu mācīties. Atcerējos, cik man pašai ļoti patīk kustēšanās, dejošana, aktivitātes.”

Izmanto iespējas
Pirms diviem gadiem M. Lībeka sākusi vadīt Otaņķu tautas nama bērnu deju kolektīvus “Pērlītes”. “Darbs pats mani atrada. Vecāki mani pamudināja, sakot, ka ir šāda iespēja – tas noteikti ir man. Bieži jau ir tā, ka mēs palaižam garām izdevības, ko piespēlē dzīve. Kāpēc nepamēģināt?” kļūšanu par bērnu mūsdienu dejošanas kolektīvu vadītāju apraksta M. Lībeka. Pirms diviem gadiem viņa arī iestājusies augstskolā, kur nākamgad iegūs veselības sporta treneres profesiju. “Sanāk tā, ka tas, kas man visvairāk patīk, arvien vairāk liek man atgriezties tuvāk mājām.”
Papildus mūsdienu deju grupu vadīšanas darbam dzimtajā Otaņķu pagastā un mācībām augstskolā jauniete vada treniņus pieaugušajiem Rucavā un Dunikā. “No sākuma vienkārši vadīju treniņus Dunikas sporta namā. Sporta metodiķis vaicāja, vai nevēlos iesaistīties pagasta sporta dzīves dažādošanā. Pēc gada piedāvāja iesaistīties projektā “Par veselīgu Rucavas novadu”. Tagad treniņi notiek divas reizes nedēļā, un noteikti turpināsim tālāk iesākto,” apņēmības pilna ir trenere. Savu nākotni profesijā viņa plāno saistīt tieši ar pašreizējo auditoriju – cilvēkiem virs 50 gadiem un bērniem.
“Papildus sportam strādāju arī restorānā “Nīcava”. Piedāvāja, neatteicu. Mēģinu visu apvienot, tādēļ man ir darbu grafiks. Tagad esmu gana noslogota,” teic M. Lībeka.

Iedod pamatus
Daudzi mūsdienās no darba ar bērniem baidās tādēļ, ka tā ir liela atbildība. “Man vienmēr ir patikuši bērni, un mans dēls iedod lielāko motivāciju. Bērnu audzināšana ir pats lielākais darbs. Skatos pēc sava dēla, kuram drīz būs četri gadi, kā viņu un citus attīstīt pēc iespējas vispusīgāk. Mūsdienās ir problēma, ka bērns pirmsskolas vecumā fiziski netiek attīstīts vispusīgi. Sports iedod tādus pamatus kā disciplīna, kustības vajadzība, spēks un izturība. Pirmskolas bērniem bieži netiek nodrošināts kustībā pavadāmais ieteicamais laiks. Esmu par to, lai pirmskolā būtu vairāk attīstošo nodarbību. Bērniem ir nepieciešams vairāk vingrot,” pauž trenere. Viņasprāt, dejošana bērniem papildus visam dod impulsus citu spēju un prasmju attīstīšanā – tiek attīstīta ritma izjūta, lokanība, stāja.

Mūziku izvēlas kopā
Kad sākusi vadīt deju grupas, trenerīte domājusi, kā bērniem pēc iespējas labāk iemācīt vingrošanas un dejošanas sniegtos pamatus attīstībā, kā arī to, lai viss kopumā izskatītos vizuāli skaisti. “Sākumskolas bērniem ir saprašana un disciplīna, bet – kā rīkoties ar pirmskolas mazuļiem? Mācu caur rotaļu. Ļauju bērniem būt bērniem – ieejot zālē, viņi uzreiz grib skriet un spēlēt ķerīti. Zinu, ka brīdī, kad gribēs dejot, viņi pievērsīsies. Protams, vajadzības gadījumā atgādinu par sevi. Tiklīdz tiek ieslēgta mūzika, viņi koncentrējas, pievēršas skolotājam un tam, ka jāmācās,” pieredzē dalās deju grupas vadītāja.
Kad pati dejojusi sporta dejas, tajās bija jāvadās pēc standartiem, savukārt mūsdienu dejās tādu nav. “Te vairāk vajag pieslēgt radošo domāšanu.” Katrs skolotājs, kurš vada šādu deju pulciņu, pats izdomājot savu horeogrāfiju un mūziku. “Tādēļ vienmēr, kad dodamies uz kādiem pasākumiem, konkursiem, ir garantija, ka nekad nebūs vienāda mūzika un vienāda horeogrāfija. Katram kolektīvam ir sava identitāte.”
Par mūzikas izvēli M. Lībeka prasa arī pašiem bērniem. “Zinu, ka daudzos kolektīvos mūziku izvēlas tikai un vienīgi skolotājs, neiesaistot bērnus. Taču man liekas, ka ir svarīgi, lai bērnam patiktu. Bērni grib ritmiskus un pazīstamus gabalus, kas viņiem kaut ko izsaka, līdz ar to dejošanai pavisam cita lieta.”

Gandarī sasniegumi
Marta sākumā notika Liepājas mūsdienu deju grupu konkurss. M. Lībekas vadītie kolektīvi uz to braukuši ar domu “dabūsim pa biksēm, bet vismaz paskatīsimies, kā citi dejo”. Trenerīte to pamato ar faktu, ka viņas deju grupām treniņi notiek reizi nedēļā pa stundai vai pusotrai, taču citviet trenējoties pat četras reizes nedēļā. “Pirmskolas grupā manējie dejotāji saņēma 3. pakāpi, kas ir nozīmīgs sasniegums, jo iegūt pakāpes diplomu ir labs rādītājs. Savukārt par sākumskolēnu grupu ļoti ilgi gaidījām, kamēr mūs izsauks. Iesākumā domāju, ka esam aizmirsti. Beigās pārsteigums – manējie dabūjuši 1. pakāpes diplomu. Ilgi domāju, kā mums tas izdevās. Nonācu pie secinājuma, ka acīmredzot ejam pareizo ceļu,” gandarīta ir deju grupu vadītāja.
Kolektīvs ticis arī uz Kurzemes konkursu. Tur dabūjuši Pateicību. “Bērniem tas ir cits stresa līmenis – viņi gūst un izjūt uzstāšanās emocijas. Lielākie bērni bija nobijušies, trīcēja, bet tas liecina, ka dejošana viņiem nozīmē ko vairāk. Bija kuriozs, ka mazie pēc uzstāšanās man pārjautāja – vai treniņš beidzies vai mēs dejosim vēlreiz un pa īstam? Tajā brīdī nopriecājos, ka viņi pat nav paspējuši nobīties no uzstāšanās.”

Vasarā turpinās
M. Lībekai darbs sākas tad, kad citiem darba diena beidzas. “Gribētu, lai ir normāla darba diena un vakars brīvs, taču man ļoti patīk tas, ko es daru, tādēļ to neuztveru tā. Jā, esmu gana noslogota, brīvā laika ir maz. Visas sestdienas jābūt skolā, svētdienās – restorānā, pa nedēļu vakaros – treniņi un deju grupas. Ja zinu, ka vakarā nesanāks tik daudz laika ar dēlu, esmu pa dienām kopā ar viņu, cik vien varu – reizēm izņemu no bērnudārza,” par dzīves prioritātēm un to sabalansēšanu saka M. Lībeka.
Jauniete sevi sauc par vēlo putnu. “Vienmēr tāda esmu bijusi – kad tuvojas pēcpusdiena, tad esmu gatava darbam, enerģijas pilna.” Tāpēc, viņaprāt, cilvēkam ir vajadzīgs sports – tas uzmundrina.
Lai arī maija beigās dejošanas sezona noslēgsies, trenere jaunus dejotājus pievienoties kolektīvam turpmāk gaidīs arī vasarā. Tad treniņi notiks āra apstākļos, vispusīgi attīstot lokanību, izturību un aerobās spējas, lai sagatavotu bērnus nākamajai deju sezonai.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Deja atgriež mājās

Kategorijas