Skolēni izstāsta dzīvesstāstu

2018. gada 10. maijs 07:00

6376

“Mēs kā skolēnu teātris izvēlamies nopietnu repertuāru. Šajā reizē izvēlējāmies atainot viena latvieša garo mūžu,” ciemojoties Aizputes novada Dzērves pamatskolā, sacīja Ikšķiles pamatskolas skolēnu teātra režisore Zane Bēķe. 20 minūšu izrādē “Atdzīvojusies fotogrāfija” viņi izspēlēja Ikšķilē dzīvojošā, bet Dzērvē dzimušā un skolā gājušā Roberta Jansona mūžu, vienlaikus izstāstot arī nozīmīgus Latvijas vēstures faktus.

Nedaudz jaunāks par Latviju
Ikšķiles skolēnu teātris Latvijas simtgadi izlēmuši atzīmēt, pastāstot par cilvēkiem ar vēsturiskiem un vērā ņemamiem dzīvesstāstiem. “Apzinājām vietējos ikšķiliešus, kuri nodzīvojuši cienījamu mūžu. Atradām un sadraudzējāmies ar Robertu Jansonu, kurš dzimis Dzērvē un gājis skolā,” pirms izrādes sacīja režisore. “Viņš piedzima “Baltiņu” mājās. Vai šīs mājas vēl ir?” viņa jautā skatītājiem – Dzērves pamatskolas skolotājiem un skolēniem. Tiek saņemta apstiprinoša atbilde. Fonā teātra dalībnieks Renārs Kondratjevs, kurš izrādē atveido R. Jansonu, pasmaida. Pēcāk puisis laikrakstam pastāsta, ka ļoti pieņēmis dzīvē iepazītās vēsturi piedzīvojušās personas lomu. Lai iejustos, lasījis arī paša R. Jansona sarakstītās atmiņu grāmatas.
“Jansona kungs 11. aprīlī nosvinēja 89 gadus. Tas ir ļoti daudz, jo sanāk, ka viņš ir tikai nedaudz jaunāks par mūsu Latviju,” piebilst Z. Bēķe, stāstot, ka izrāde gluži nejauši sanākusi kā viņu ieguldījums Latvijas simtgadei. “Vienas skolnieces mamma bija atradusi projektu konkursu “Pilsēta izaicina”, ko organizē Liepājas Kultūras pārvalde. Izrādi jau bijām iestudējuši, tad izdomājām – tā kā Jansona kungs ir dzimis dzērvenieks, kādēļ gan mums neatbraukt ciemos un neparādīt ar šejieni saistīta cilvēka dzīves līkločus Latvijas vēstures notikumos?” ideju par viesošanos ar izbraukuma teātra izrādēm pastāsta režisore. Projektu konkursā piedalījušies ar prasību piešķirt līdzekļus transporta izdevumiem, jo ceļš no Ikšķiles līdz Dzērvei ir gana tāls.
“Patiesībā ir tāda neticama sajūta, ka tiešām esam šeit, Dzērvē, kur mūsu stāsta varonis ir dzimis un gājis skolā,” saka Z. Bēķe.

Stiprina emocionālo inteliģenci
Izrādi izspēlē un tajā iekļautos faktus neizstāsta viens pats galvenais varonis vien – tā veidota kā fotoalbuma šķiršana, atmiņu grāmatas lasīšana un stāstījuma klausīšanās. Tas ir tikai viena cilvēka dzīvesstāsts, bet jāņem vērā, ka līdzīgus notikumus piedzīvojuši simtiem un tūkstošiem cilvēku, kuri pretojās pastāvošajai varai, cīnoties par sevi, savām ģimenēm un Latviju. “Izrādi veidojām tā, lai nevienam nepaliktu garlaicīgi. Secinājām, ka 20 minūšu laikā var ļoti labi ietilpināt cilvēka dzīvesstāstu un Latvijas vēsturi,” iespaidos dalās režisore, piebilstot, ka ar skolēnu teātra tradīcijām stiprina bērnu dvēseliskumu, kā arī kopj emocionālo inteliģenci.
Izrāžu repertuāru un to saturu, ko rāda arī skatēs, skolēni izvēloties ar dziļu domu, lai paši un skatītāji gūtu jaunus iespaidus un noderīgu informāciju.

Pretojas varai
Izrādes laikā skatītāji uzzina, ka R. Jansons ir īsts savas dzimtenes – Latvijas – patriots, bijis pretošanās kustības dalībnieks – tieši šīs dzīves pieturzīmes ir galvenās, uz ko attīstās pārējie nozīmīgie galvenā varoņa dzīvesstāsta fakti. R. Jansons bija viens no jauniešiem, kurš atbalstīja nacionālos partizānus Liepājas un Aizputes apriņķī. “1947. gada septembrī Padomju Latvijas Valsts drošības ministrijas virsnieku grupa sāka akciju, lai likvidētu bruņoto pretpadomju pagrīdes organizāciju “Kursa”. Čekistiem izdevies sagūstīt ap 40 jauniešu, no kuriem 31 tiesāja Kara tribunāls par dzimtenes nodevību. Apsūdzībā tika uzrādīts fakts, ka jaunieši gatavojušies gāzt likumīgo padomju varu Latvijā. Jaunieši protestējuši, ka viņus uzskata par PSRS pilsoņiem. Jansonam un vēl astoņiem apsūdzētajiem tika piespriests nāves sods,” vēsta izrādes scenārijs, kurā iekļautos notikumus izstāsta Ikšķiles 9. klases skolēni.
Stāsts turpinās ar faktu, ka tolaik stājies spēkā noteikums par nāves soda atcelšanu, tāpēc apsūdzētos sodīja ar ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs uz 25 gadiem. Uz nometnēm aizvestos smagos apstākļos centās pārveidot par padomju cilvēkiem, tiem bija jāslavē Staļins un jārunā viskulturālākajā valodā, kas valdošās varas izpratnē bija krievu valoda.

Ilgojas pēc dzimtenes
Izrādes laikā skatītāji uzzina, ka 1948. gadā R. Jansons ar vilcienu tika nosūtīts pāri visai Sibīrijai, pie Ohotskas jūras, bet rudenī viņu kopā ar vēl vairākiem tūkstošiem kuģī nosūtīja uz Magadanu. Tur R. Jansons zaudēja savu vārdu, kļūstot par V1-639. Kad izrādes dalībnieki paziņo šo faktu, pēc lielāko skolēnu un skolotāju ieplestajām acīm var saprast, ka viņi šo faktu nav zinājuši. Magadanā R. Jansons saskāries ar uzbrukumiem, badu, piedzīvojis vergu darbus. Tā līdz 1953. gadam, kad nomiris diktators Staļins. Ticis ārā no nometnes, Magadanā R. Jansons strādājis celtniecības trestā, gatavojis arī dažādus plakātus. Krājis naudu mājās braukšanai, ticējis, ka no nometinājuma atlaidīs. Kad uzzinājis, ka mājās viņu gaida vecāki, kuri atgriezušies no izsūtījuma, ilgas pēc dzimtenes kļuvušas vēl stiprākas.
1956. gada vasarā R. Jansons, atzīmējoties, ka nav no Magadanas aizbēdzis, saņēmis paziņojumu, ka no nometinājuma ir atbrīvots un saņems pasi. Uz atvadīšanos ierakstījis atvadu vēlējumus un adreses Latvijā, lai varētu satikties.

Apraksts kā iemesls aizturēšanai
Pēcāk izrādē tiek izstāstīts, ar kādām grūtībām galvenais varonis saskāries, atgriežoties Latvijā. Pirmkārt, ar darba meklējumiem pēc sludinājumiem – visur saņēmis atteikumus, jo pasē bija specieraksts, kas vēstījis, ka nāk no politieslodzīto lēģeriem. Pēc tam teātra izrādes dalībnieku stāstījumā top skaidrs, ka R. Jansons savā dzīvē piedzīvo sastapšanos ar čekistiem vēlreiz. Kratīšanas laikā jau Ikšķilē viņi atrod un pārskata vēstules, apcerējumus, zīmējumus, karikatūras – jebko, kas varētu būt pretvalstisks. Atrod pretpadomju satura dziesmas, kā arī aprakstu par 25. marta izsūtīšanām, kas bijis galvenais iemesls, lai R. Jansonu atkal aizturētu.
Šim stāstam ir laimīgas beigas – apsūdzību uzrādīt nesanāca, liekot parakstīties, ka par notikušo nevienam nekas netiks izpausts.
Pēc visiem šiem piedzīvojumiem, kas mūsdienu paaudzei liekas baisi, seko jau jaunāki vēsturiski fakti, kas vēsta par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Par “perestroiku”, ar ko sākas latviešu tautas Atmoda, lai mēģinātu atgūt nolaupīto neatkarību, par 1990. gada 4. maija notikumiem, par barikāžu norisēm 1991. gadā, ko R. Jansons kopā ar dzīvesbiedri dokumentējis. Savukārt 1997. gadā organizācijas “Kursa” dalībniekiem piešķīra nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu, bet 1999. gadā – Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmes.

Izglītojoša stunda
“Parādījām to, ko viens cilvēks spēj savā mūžā piedzīvot, bet saglabāt spēcīgu dzīvotgribu!” uzsver Z. Bēķe.
Galvenās lomas atveidotājs R. Kondratjevs teic, ka Robertu Jansonu izrādes tapšanas gaitā labi iepazinis – “žirgts, atraktīvs onkulis”. “Izrāde ir tā vērta, jo tagad vēstures stundās ir daudz vieglāk,” vērtē jaunietis.
“Šis papildināja to, ko mums iepriekš stāstīja skolotāja, kā arī radās plašāks priekšstats zināmajiem notikumiem,” spriež 7. klases skolniece Alma Andersone.

+ 23

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Skolēni izstāsta dzīvesstāstu

Kategorijas