Džezs ir visur

2018. gada 24. maijs 07:00

Dziedātājas Evilenas Protektores ikdiena rit Rīgā, taču viņa ir biežs viesis vēju pilsētā. Viņa džezu var raksturot trijos vārdos: krāsa, brīvība, enerģija.

Lielai daļai Latvijas iedzīvotāju noteikti bijāt atklājums šovā “Izklausies redzēts”. Ko tas Jums deva? Kādas atziņas guvāt pēc šova?
Šovs ir milzīga pieredze. Esmu džeza dziedātāja, un man parasti šādas pieredzes, kad kāds jāatdarina, nav. Protams, es strādāju arī korporatīvajos pasākumos un dziedu populārās dziesmas, taču, kad to daru, tad tā, kā patīk man. Šova uzdevums ir atdarināt viens pret vienu, un tas ir izaicinājums. Džezā dziedātājam ir vērtība tajā brīdī, kad viņš ir unikāls. Tas nozīmē, ka visu savu mūžu mēs meklējam unikālo skanējumu. Šovā ir jāatdarina ne tikai priekšnesums, bet jāatdarina arī balss īpašības, dziedāšanas maniere. Piemēram, iejusties dziedātājas Lanas del Rejas ādā bija ļoti grūti. Tehniski atdarināt balsi, it īpaši, kad jādzied kā vīrietim, ir grūts uzdevums. Ir jāizdomā pašam savs paņēmiens, kā to panākt. Es noskatījos milzum daudz dažādu video, kā rīkoties ar balsi, kā to dara aktieri. Man kā dziedātājai neviens nemāca dziedāt kā vīrietim. Tas bija ļoti interesanti, jautri. Tas bija piedzīvojums. Tas vairāk ir aktierdarbs. Man pēdējā šāda pieredze bija pirms 15 gadiem skolas teātrī.

Kādēļ izvēlējāties dzīvi saistīt ar džezu – jomu, kas Latvijā un arī pasaulē nav nemaz tik populāra?
Ja nopietni, tas viss notika nejauši. Es vispār par džezu neko nezināju, kad sāku dziedāt. Man bija kāds draugs, grupas “Pieneņu vīns” līdzdibinātājs (E. Protektore ir šīs grupas soliste, savulaik startējusi arī “Eirovīzijas” nacionālajā atlasē – red.), kuram ļoti patika džezs. Kad mēs izveidojām grupu, viņš teica: Evilena, tev jāmācās dziedāt džezu! Uz ko es savukārt teicu: labi, bet kas tas ir? Viņš man iedeva divas grāmatas ar Žobima (portugāļu izcelsmes brazīliešu komponists Antonio Karloss Žobims – red.) dziesmām. Es sāku mācīties, un man patika. Bet pašmācības ceļā to iemācīties nav iespējams.
2006. gadā piedalījos džeza nometnē un tur sapratu, ka tā mūzika, protams, ir saistīta ar Žobimu, bet ar to viss nebeidzas. Tā ir ļoti dziļa pasaule un pieprasa izglītību. Džeza mūzika nav domāta visiem – tā tas tiešām ir. Šī mūzika ir domāta cilvēkiem, kuriem patīk klausīties mūziku, kas liek smadzenēm strādāt. Tajā ir savs skaistums un sava burvība. Maģijas moments. Tu saproti, ka dziedātājs dzied nevis tāpēc, ka ir skaisti, bet tāpēc, ka tas ir izaicinājums. Priekš manis sākumā tas bija izaicinājums. Es gan negribu teikt, ka esmu to iemācījusies, jo mācīšanās nebeidzas nekad – it īpaši džezā. Bet tajā brīdī, kad sapratu, kas tur iekšā vispār ir, sapratu, ka šī mūzika ir ļoti plaša.
Pārsvarā, kad cilvēki dzird vārdu “džezs”, viņi domā par kaut ko konkrētu – par Ellu Ficdžeraldu, Lūisu Ārmstrongu vai Frenku Sinatru. Patiesībā džezs ir tik dziļš, ka dažreiz cilvēks, kurš nav pieradis klausīties šo mūziku, kurš nav izglītots džezā, var neapzināties, ka to klausās. Ja tā padomā, džezs ir bijis Amerikas populārā mūzika. Visa tā popmūzika, ko mēs klausāmies tagad, sastāv no džeza, tai pamatā ir džezs. Tikai tas izmainījis savu formu, savu skanējumu. Patiesībā džezs ir visur.
Es savā neakadēmiskajā dzīvē nodarbojos ar visādu mūziku. Man ir divi lielie projekti. Viens – “Pieneņu vīns”, kas ir fanks, bet visas harmonijas arī ņemtas no džeza. Šī mūzika izklausās jautra, var dejot. Parastais klausītājs nekad neteiks, ka tas ir džezs, jo tas taču ir jautrs pasākums! Džezs nevar būt jautrs, vai ne? Otrs projekts ir “Jazzatomy”, kurā spēlē stīgu kvartets. Kā stīgu kvartets var spēlēt džezu? Nevar it kā! Bet patiesībā spēlē. Jāmāk atrast pareizo pieeju.

Jums ir ļoti neparasts vārds un uzvārds.
Man ir dziļi ebrejiskas saknes. Vārds patiesībā sastāv no diviem vārdiem, taču oriģinālos vārdus tagadējā vārdā nevar atšķirt. Vecāki domāja, ka viņiem būs puika, tāpēc viņi laikus man vārdu neizdomāja. Kad piedzimu, saprata, ka jādomā cits vārds. Sāka strīdēties, jo mamma gribēja saukt savas mammas vārdā, savukārt tēvs – vecmāmiņas vārdā. Abiem vecvecākiem bija ebreju vārdi. Tolaik Padomju Savienībā ar tādiem vārdiem man būtu diezgan grūti dzīvot šajā pasaulē.
Aptuveni divus mēnešus dzīvoju bez vārda. Kāda sieviete piedāvāja variantu, ko tajā laikā piekopa daudzi ārzemnieki – pārveidoja savus vārdus tā, lai izklausītos pēc iespējas ikdienišķāk. Tad vecāki šos ebreju vārdus pārveidoja, un sanāca Evilena. Uzvārds ir rumāņu – vectēvs bija no Rumānijas. Vienam rumānim vaicāju, bet viņš teica, ka tādu vārdu dzird pirmoreiz. Vectēvs nāk no Besarābijas, kura vairs neeksistē, tādēļ, iespējams, tas ir vienkārši izmiris.

Kāda ir Jūsu ikdiena?
Akadēmija, mēģinājums, mēģinājums, akadēmija, koncerts, mēģinājums, akadēmija, akadēmija, mēģinājums, mēģinājums... Suns un kaķis pa vidu. Akadēmijā pasniedzu džeza vokālu.

Vai atliek laika citiem hobijiem?
Meklēju laiku. Man ļoti patīk fotografēt. Pārsvarā fotografēju koncertus, citus mūziķus, kad sanāk būt klāt kā klausītājai. Rakstu tekstus žurnālam. Ar kolēģi, ar kuru kopā organizējam Džeza dienas, mums ir sava iniciatīva, ko sauc “Jazzin.lv”. Sākām ar vienkāršu pasākumu afišu, katru nedēļu publicējām džeza pasākumu sarakstu internetā. Katru pirmdienu mēs to sūtām cilvēkiem, kuri grib šo informāciju saņemt. Kopš septembra uzsākām rakstīt džeza žurnālu. Iznāk reizi trijos mēnešos. Tur publicējam gan recenzijas par koncertiem un albumiem, gan fotogalerijas no koncertiem, gan intervijas ar mūziķiem, kā arī esejas par džeza tēmām. Žurnālā darbojas visi, kuri grib piedalīties – kuram ir laiks, kuram ir, ko teikt, kuram ir interese, tam ir iespēja. Daudzi grib kaut ko uzrakstīt, bet viņiem nav, kur to darīt. Viņiem patīk džezs, interesē un padodas rakstīšana – mēs iedodam iespēju cilvēkiem padalīties.

Vai šo iniciatīvu būtu nepieciešams vērst plašumā? Iespējams, piedāvājot lasītājiem tekstus drukātā formātā?
Šobrīd tekstus iespējams lasīt internetā, bet būtu ļoti labi, ja tas attīstītos līdz džeza žurnālam. Tas ir veids, kā cilvēkiem stāstīt, par ko tas viss ir. Mums, Latvijā, džeza mūziķu ir ārkārtīgi daudz, bet cilvēki par to nav informēti. Šie mūziķi spēlē dažādu džezu. Visbiežāk mēs dzirdam tikai par lielajiem koncertiem, kad atbrauc kāda zvaigzne no Amerikas, bet mums šeit ir vietējie talanti – kāpēc neatbalstīt viņus?

Kāda ir džeza vide Latvijā? Kādas perspektīvas ir latviešu džeza māksliniekiem?
Relatīvs jautājums. Priekš mums tas tusiņš ir liels. Piemēram, pirms 20 gadiem tas tusiņš bijis nekāds, taču, ja salīdzina ar tusiņu 20. gadsimta 70. gados, tad tagad mums nenotiek nekas. 70. gados Latvijā džezs bija varens – tas bija milzīgs! Visur spēlēja džezu. Daudzi neapzinājās, ka tas bija džezs, taču ļoti liela daļa zināja, ka tas tā ir. Latvija bija vienīgā no Baltijas valstīm, kur bija pieejama radiostacija “Amerikas Balss”, tādēļ džezs šeit ir tradicionālāks. Cilvēki klausījās tradicionālo džezu. Ja salīdzina ar Lietuvu un Igauniju, mūsu džezs ir tāds, kāds tas bijis tur – džeza dzimtenē. Mums bija ļoti liela džeza kustība. Kad Padomju Savienībā atļāva cilvēkiem braukt prom, kad robežas bija vaļā, gandrīz visi džeza mūziķi aizbrauca prom, jo šeit spēlēt džezu bija ne visai, teiksim, politiski labi. Tad tev uzreiz skaitījās sakars ar Ameriku, tu uzreiz biji spiegs.
20. gadsimta 90. gados sākās trīs lielas kustības – Leonīds Nidbaļskis, kurš organizēja pirmos Rīgas džeza festivālus, “Rīgas ritmi” un “Saulkrastu Jazz”. Tās bija pirmās kustības, kuras atsāka džeza popularizēšanu. Un šie cilvēki atsāka džeza izglītību – Tālis Gžibovskis, Indriķis Veitners, Inga Bērziņa, klāt arī Niks Gothams, kurš no Kanādas pārcēlās dzīvot uz Latviju. Viņi sāka piedāvāt studentiem mācīties džeza mūziku. Tā džezs šeit atdzima un turpināja attīstīties. Ja runā par kvantitāti, šobrīd Latvijā vispār nedzīvo tik daudz cilvēku, lai varētu skaitliski konkurēt ar Eiropu, bet kvalitātes ziņā mums viss ir labi. Cilvēki spēlē – cepuri nost! It īpaši jaunie. Tu klausies un domā – kā tas ir iespējams?
Šobrīd ir ļoti daudz iespēju. Internetā var klausīties, pieejamas bezmaksas skolas, grāmatas, ir iespēja braukt mācīties pie ārvalstu pedagogiem, apmeklēt meistarklases. Pati esmu braukusi uz ārzemēm mācīties – uz Nīderlandi, Romu, Vāciju. Protams, jautājums – ko dod šīs iespējas? Daudzi izvēlas palikt tur. Tur ir lielāks tirgus, lielākas iespējas sadarboties ar meistariem. Svarīgi – kā tu sevi pasniedz. Daudzi latvieši darbojas dažādos Eiropas sastāvos, piedalās festivālos. Pēdējos divus gadus Latvija sākusi piedalīties milzīgajā džeza gadatirgū Brēmenē – Latvijas Mūzikas informācijas centrs tur veido stendu. Ar centru kopā gatavojam džeza izlasi tieši šim gadatirgum, kurā iekļauti jaunākie Latvijas džeza mākslinieku ieraksti. Biju abos gadatirgos – cilvēki nāk klāt un interesējas par Latviju, par kuru iepriekš nekas nav bijis zināms. Par to prieks.

Cik svarīgi pieredzējušiem mūziķiem sastrādāties ar jauniešiem un ko tas dod nākamajai mūziķu paaudzei? (Kad “Kursas Laiks” tikās ar Evilenu, viņa piedalījās Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas organizētajā “Jam Session”.)
“Jam Session” vispār ir ļoti laba lieta. Studentam tas nozīmē iespēju mācīties no pieredzējušiem mūziķiem. Savukārt pieredzējušiem mūziķiem tas ir svarīgi, jo jauniešiem ir savas idejas, sava pasaule – tā ir cita paaudze. Vienmēr var smelties no viņiem iespaidus, iedvesmu, tāpēc ka viņi ir jauni, enerģijas pilni, viņiem viss notiek un viņi klausās citu mūziku. To informāciju, ko viņi saņem no citas mūzikas, viņi paņem, pārstrādā un tad atdod tev atpakaļ. Tas tā ir arī dzīvē – mēs dzīvojam katrs savā čaulā. Kad parādās kaut kas jauns, ne vienmēr to varam uztvert, bet komunicēt ar jauno paaudzi – tas ir ļoti interesanti un noderīgi.

Kā jūtaties Liepājā? Ar ko Jums saistās šī pilsēta?
Man patīk, ka Liepāja ir mazāka par Rīgu. Te ir jūra blakus – pavisam īsta. Protams, cilvēku ir mazāk – tas ir gan slikti, gan labi vienlaikus. Tas nozīmē, ka tu visus cilvēkus pazīsti un tev ir iespēja ar viņiem sadarboties. Rīgā tādas iespējas nav, jo cilvēku ir ļoti daudz. Liepājā es esmu diezgan bieži. Sadarbojos ar Bruņoto spēku bigbendu, reizi pusgadā noteikti dziedu ar viņiem kopā. Braukāju uz šejieni, esmu diezgan regulārs pilsētas viesis. Man patīk.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Džezs ir visur

Kategorijas