Amerikānis, kurš dzīvo Latvijā: integrācija atkarīga no attieksmes

2018. gada 31. maijs 07:00

185

Amerikānis, kurš dzīvo Latvijā: integrācija atkarīga no attieksmes

“Neesmu Amerikas latvietis, bet gan tīrs amerikānis, kurš dzīvo Latvijā,” tā Ēriks Zirks (Eric Zirk) nereti skaidro, kad citi pamana anglisko akcentu latviešu valodai, ko iemācījies viena gada laikā. Tādu termiņu vietējās valodas apguvei Amerikas vēstniecība dodot cilvēkiem, kuri vēlas strādāt kādā valstī. Spāņu valoda esot jāiemācās trīs mēnešos.
Pa kuriozam gadoties arī uzvārda sakarā. Dzīvesbiedre drīz pēc abu sastapšanās uzzīmējusi uz tāfeles populāro mājdzīvnieku – lai Ēriks labāk saprastu, kāpēc dažs, iepazīstoties ar viņu, divdomīgi nosmaida.

Latvija – tik liela kā štats
Stāstu, kā nokļuvis Latvijā, Ē. Zirks sāk ar nelielu atkāpi. Bērnībā viņš kopā ar vecākiem bieži gājis uz baznīcu un 17 gadu vecumā kļuvis par kristieti. “Sapratu, ka Dievs grib attiecības ar cilvēkiem, jo esam viņam svarīgi. Domāju, ka man jākļūst par labu cilvēku, tikai tad Dievs mani pieņems. Pēc laika atskārtu, ka mēs, grēcinieki, saņemam žēlastību, sekojot Viņam un pieņemot kā glābēju. Ja mīl Radītāju, par to ir jāstāsta citiem, to darīju gan skolā, gan darbavietā.”
Kad viens no domubiedriem padalījies ar ideju doties misijas braucienā uz Krieviju, ziņa izskanējusi radio, un Dievs Ērikam pajautājis, kāpēc gan nevarētu braukt arī viņš. Abi draugi sākuši vākt ziedojumus. “Man izdevās tam sadabūt naudu, bet viņam ne. 1997. gadā divas nedēļas biju Maskavā, kur kristiešu misijas vadītājs aicināja mūs, četrsimt cilvēkus, gadu pastrādāt bijušajā Padomju Savienībā.”
Atgriezies ASV, puisis turpinājis vākt līdzekļus šim mērķim, pat nezinot, uz kurieni tiks sūtīts. Misijas vadība izvēlējusies Latviju. “Skolas kartē šis reģions bija viscaur sarkans, mazās Baltijas valstis nevarēja pamanīt. Mana vienīgā pieredze ārzemēs līdz tam bija divas nedēļas Maskavā, tur arī atklājās, ka Latvija ir bijusī Padomju Savienības republika. Bet informācijas bija maz, zināju vien to, ka Latvijai ir sava valoda un tā ir tikpat liela kā mans dzimtais Rietumvirdžīnijas štats. Vēlāk atklāju, ka šī zeme vairāk līdzinās Amerikai nekā citas Eiropas valstis.”
Apprec Austrālijas latvieti
Misijas “Agape” (grieķu val.– beznosacījumu mīlestība) uzdevumā Ē. Zirks 1999. gada septembrī ieradās Rīgā un divus gadus dzīvoja Čiekurkalnā. “Jaunā un svešā vide bija milzīgs piedzīvojums! Pieci amerikāņi mitām noīrētā dzīvoklītī. Viens no “Agapes” darbības virzieniem ir palīdzēt armijas kapelāniem. Es Aizsardzības akadēmijā mācīju virsniekiem angļu sarunu valodu.”
Kad Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija piedāvājusi doties uz Jūras spēkiem Liepājā, jaunais vīrietis piekritis un sastapis tur angļu valodas skolotāju Ingu Aizstrauts. “Inga 1996. gadā Latvijā ieradusies no Austrālijas, kurp viņas vecāki un vecmāmiņa aizbēguši kara laikā pēc tam, kad vectēvs izsūtīts uz Sibīriju. Inga piedzima latviešu ģimenē, bērni tika audzināti latviskā garā – ar nodomu reiz atgriezties Latvijā. Ingas brālis atbrauca pirmais, tad vecāki. Ingas latviešu valoda ir perfekta, bez krievu žargona!”
Angliski pāris bieži sarunājies arī pēc laulībām, kas 2001. gadā notika Saldū. Vaicāts, kāpēc gredzens nav uz kreisās rokas kā ārzemniekiem, Ē. Zirks attrauc: “Bet mēs taču esam Latvijā, ne ārzemēs! Nenoliedzu, ka esmu amerikānis, ka man ir savs skatījums uz pasauli, bet gribu šeit iejusties, tāpēc ir jāpielāgojas.”
Sešus pēdējos gadus viņš strādājis organizācijā “Latvijas Kristīgo studentu brālība”, bet pašlaik kopā ar Kārli Baštiku dibina Dieva draudzi. “Mūsu modulis ir iedrošināt cilvēkus iet pie Dieva, bet negribam, lai ir viens gudrais – mācītājs. Nesludinu no kanceles, bet esmu attiecībās ar cilvēkiem ikdienas situācijās. Amerikā joprojām ir cilvēki, kuri atbalsta mani un to, ko šeit daru. Inga ir mūzikas skolotāja bērnudārzā, viņa apguvusi čella spēli Sidnejas Konservatorijā.”

Bērniem dod latviskus vārdus
Salīdzinot dzīves apstākļus šeit un Amerikā, Ē. Zirks teic, ka rietumeiropiešiem un amerikāņiem jo īpaši patīk plašumi, arī lieli ledusskapji un liela dzīvojamā platība, kamēr Austrumeiropas iedzīvotāji galvenokārt mīt divistabu dzīvokļos. “Esmu lasījis, ka katram vajag savu privāto telpu, protams, ja var atļauties nopirkt, citādi rodas stress. Mūsu ģimenes mājoklis Vecliepājā ar augstajiem griestiem man ir pa prātam, vienīgi nepatīk apkures izdevumi. Rietumvirdžīnijā gandrīz visi dzīvo privātmājās, piemēram, mums bija trīs guļamistabas, un tas nav nekas ekskluzīvs. Līdz ar to, ja Liepāja būtu Amerikas pilsēta, tā būtu daudz plašāka.”
Mūsdienās daudzi latvieši bērniem nereti izvēlas citām tautām raksturīgus personvārdus, bet Zirkiem tas nav šķitis interesanti, un atvasēm viņi devuši latviskus, amerikāņiem viegli izrunājamos – Lāsma un Gatis. Abi mācās Katoļu pamatskolā un paralēli apgūst vijoles un čella spēli.
Fotografēt Ē. Zirks sācis jau tīņa gados, bieži dabasskatus tvēris arī ar videokameru. “Te pieteicos kursos pie fotogrāfa Jāņa Vecbrāļa, jo gribēju pieaugt skatījumā un iepazīties ar vietējiem ļaudīm. Uzzināju interesantas lietas un pirms diviem gadiem iestājos Liepājas Tautas foto klubā “Fotast”. Pirmais projekts bija melnbalts portrets izstādei. Izmantojot tikai divu krāsu toņus, pārējās lietas netraucē saskatīt galveno.”

Valdzina miers un klusums
Vēl viens aizokeāna valsts pilsoņa hobijs ir došanās pārgājienos kopā ar draugiem. Tas tuviniekiem dzimtenē ļauj pastāstīt par citādu Latviju: par valsti, kura nav identificējama saistībā ar Krievzemi, par tās lielisko dabu un balto smilšu pludmali Baltijas jūras krastā. “Liepāja man patīk tāpēc, ka tā ir vienlaikus liela un maza – varu dzīvot pilsētas centrā un vienlaikus desmit minūtēs nokļūt jūrmalā, tirgū vai citviet. Nesen piedalījos Bauskas Foto dienās – absolūti skaisti, bet daudz mašīnu, toties te ir ļoti kluss. Ar mūsu ģimenes auto nereti braucam uz Bernātiem, patīk sēņot un ogot. Interesanti, ka ne visiem latviešiem pazīstamos lāčpurnus atradu nevis mežā, bet ielas malā un Liepājas centra puķu dobē. Acīmredzot sēnes atvestas kopā ar mulču.”
No mūsu ēdieniem Ē. Zirkam iegaršojies kefīrs, Amerikā ir tikai paniņas, ko dzer retais. Ar auksto biešu zupu līdz šim vēl nav izdevies iedraudzēties, toties pelēkie zirņi ar speķa mērcīti patīkot tīri labi.
Vaicāts, vai Liepājā sastapis citus amerikāņus, vīrietis jau gatavs teikt, ka ne, bet attopas, ka pazīst uzņēmuma “Žaime Sandals” saimnieces dzīvesbiedru Denjo, kā arī “Novus S” īpašnieku Džefriju Samuelu.
Abi vecāki Latvijā ieradušies uz Ērika un Ingas kāzām un kad piedzimis dēls Gatis. Tētis pirms diviem gadiem atbraucis uz Ziemassvētkiem, bet mammītes vairs nav. Arī draugs tikai reiz viesojies. “Tas mums, Rietumvirdžīnijas iedzīvotājiem, raksturīgi – nebraukt uz Eiropu, jo esam lauku štats un īso atvaļinājumu izmantojam atpūtai mājās. Pats uz Ameriku braucu ik pa trim gadiem. Dažreiz gribētos atkal tur dzīvot, bet deviņpadsmit gadu laikā pieradis šeit un vairāk esmu dzīvojis Latvijā nekā Amerikā. Bērni un sieva ir Latvijas pilsoņi. Bērniem ir arī Amerikas pilsonība, tā pienākas automātiski. ASV viņi bijuši vairākkārt. Esmu domājis Latvijas pilsonību dabūt: ja kaut kādu iemeslu dēļ būtu jābrauc prom, es pazaudētu pastāvīgās uzturēšanās atļauju šeit.”
Vārds “integrācija” Ērikā izsauc smaidu. Viņaprāt, to nosaka tikai indivīda vēlēšanās. “Zinu to sāpīgo stāstu, bet neredzu risinājumu. Daudzi krievvalodīgie runā latviski, un viņiem ir daudz labu īpašību. Viens jau brīvajā Latvijā uzaudzis krievs man tulkoja, kad vajadzēja remontēt mašīnu. Bija normāls cilvēks līdz brīdim, kad sākām apspriest situāciju Latvijā: viņam pavisam cits skatījums. Kā Putina valsts vai bijušās padomijas pārstāvim. Jā, arī man ir lietas, kas nepatīk, bet tā ir mana problēma, jo šeit ir Latvija, kas šogad atzīmē 100 gadu. 50 gadu tā nebija brīva valsts, bet latvieši te dzīvoja jau sen. Tas ir brīnums, ka mazās Baltijas valstis spēja saorganizēt un paturēt valstiskumu!” atklāts ir ārzemnieks.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Amerikānis, kurš dzīvo Latvijā: integrācija atkarīga no attieksmes

Kategorijas