Ludvisa Vaivode ir vecāka par Latviju: "Aizgāja dzīve priekos un bēdās"

2018. gada 31. maijs 07:00

3081

Ludvisa Vaivode ir vecāka par Latviju: "Aizgāja dzīve priekos un bēdās"

“Es esmu vecāka par Latviju,” smejot nosaka Ludvisa Vaivode. Dzimusi 1918. gada 22. maijā Latgalē, Čukuru sādžā, bet simto gadskārtu sagaidīja Pāvilostā, kur kopš pagājušā gada vasaras mīt meitas Lūcijas Tomilovas ģimenē.

Sāpes pārvar ar darbu
“Esmu lauku dzīves cilvēks. Pa laukiem esmu dzīvojusi visu laiku, pa laukiem strādājusi. Kā fermās iekšā, tā tālāk nekur nevar tikt – ar lopiem vien. Kā vienā fermā beidzu, tā otrā iekšā. Tā dzīvoju visu laiku,” stāsta jubilāre. Viņa barojusi gan teļus, gan zirgus, ganījusi aitas – “tās bija dullas”, slaukusi pirmpienes. “Visa dzīve vienā darbā.”
Dzīves gadi pagājuši Preiļu novada Vārkavas pagastā. “Strādājām, bērnus izaudzinājām.” Ar vīru Staņislavu Vaivodu laiduši pasaulē divus dēlus Eugeniju un Voldemāru un divas meitas Lūciju un Albīni. “Ļoti labi mums bija, kad mana mamma vēl bija stipra, varēja pieskatīt bērnus, kamēr maziņi. Tad varēju strādāt,” stāsta sirmā kundze. Uz plikas zemes uzcelta pašiem sava jauna māja, vecā jau bijusi sapuvusi. “Kara laikā grūti bija. Bunkurā sēdējām un neko neredzējām. Kur iešāva, tās mājas sadega. Mums ap māju lieli vītoli saauga. Kā šāva, tā zari krita vairāk kā krusa.” Māte gājusi govi slaukt, bet dabūjusi mukt atpakaļ bunkurā.
Pastarītis Voldemārs 17 gadu vecumā traģiski gājis bojā, bet viņa smaidošā seja uz fotogrāfijas māmuļai līdzās arī tagad. “Tas bija grūti, kad dēliņu nosita, tas bija grūtāk par visu. Man šķita, ka viņš no kapiem iet uz skolu baltās sporta čībiņās.” Voldemārs tolaik bijis 11. klases skolnieks. “Nevarēju saprast, kā tālāk nodzīvot, bet ar laiku aizmirsās. Kādu gadu nevarēju ne gulēt, ne aizmigt, bet vēlāk pārgāja.” L. Tomilova papildina, ka māmuļai tikt pāri bēdām palīdzējis darbs. “Kad kārtīgi ieliecies darbā, tad domā tikai par to,” piekrīt jubilāre.

Mācās kopā ar bērniem
Visu mūžu viņa arī audusi, adījusi, tamborējusi. “Kad strādāju kolhozā, tad aust vairs nevarēju. Pie kolhoza cilvēki pierada un dzīvoja tālāk. Cilvēki pierod pie visa.” Tamborētās sedziņas rotā viņas istabu meitas dzīvoklī, bet darinātais galdauts sedz galdu, uz kura servēta simtgades kūka.
Linus paši audzējuši tikai pirmās brīvvalsts laikā. Linu diegu krājumus uzdāvinājusi mazmeitai, kura lūgusi ierādīt, kā no tiem noaust segu. “Kamēr vīrs bija dzīvs, bijām divatā, abi strādājām, bijām stipri, varējām strādāt, kur gribam. Darbā paiet viena diena, otra, mēnesis jau. Tā viss mūžs nodzīvots pa vienai vien dienai. Kad vīrs nomira, visa mana dzīve izmainījās.”
S. Vaivods Mūžībā aizgājis 1979./1980. gadumijā. Sieva atminas, ka pirms Jaungada vīrs iztaisījis alu, pati jau iepriekš pagatavojusi putraimdesas. Mucu ar alu, kuras tilpums deviņi spaiņi, viņš aiznesis uz kartupeļu kambari. Apsēdies pie galda atpūsties no smagā cēluma, tad apgūlies un vairs nav piecēlies. “Grūta viņam bija aiziešana, dikti rāva krampji. Zem ribām bija zils plankums – kaut kāds plīsums.”
L. Tomilova akcentē vecāku domu – bērniem vajag mācīties. Rezultātā visi izmācījušies un aizgājuši prom no dzimtās mājas, māte tur palikusi viena. “Es visu laiku bērnus tā – kā no skolas, lai paēd, atpūšas un izmācās. Kamēr nav izmācījušies – nekur. Viņi mācījās, un es arī reizē. Krievu laikā nezināju neviena vārda krieviski.” L. Vaivode atminas gadījumu, kad krievu karavīrs ienācis sētā un kaut ko prasījis. “Nekā nezinu, ko prasa.” Tad paņēmis pie rokas, pievedis pie akas un parādījis tajā dzesēties iegremdēto kannu ar pienu. “Tad sapratu, ka viņš pienu prasa.” Kannas virspusē nostājies krējums, tas nosmelts atsevišķi.

Sievas dzied pašas
“Līganā āra bērzā vālodzes šūpulītis,” L. Vaivode savā simtajā dzimšanas dienā uzsāk dziesmu un braši noved pantu līdz galam. Senāk daudz latviešu dziesmu esot izdziedāts alus dzeršanās un svētkos. “Agrāk tādas mūzikas nebija. Sievas dziedāja pašas – viena tādu dziesmu zināja, otra tādu. Galā vesels koris sanāk.”
No maija vajadzējis iet dziedāt pie ceļa malās esošajiem krucifiksiem un tā veselu mēnesi. Pie krucifiksiem bijušas zīmītes ar norādi no pātaru grāmatas, ko tajā dienā nedrīkst darīt.
L. Tomilova atgādina, cik jautras kāzu un apdziedāšanas dziesmas māte viņai skaitījusi. “Man balss laba bija. Dziesma jāmāk un balss jānotur. Viena kaimiņiene bija, pie viņas balss neviens nevarēja piedziedāt. Tāda balss, ka izjuka visa dziesma.” Visas dziesmas zinot latviski, nevis latgaliski. “Man tāda pierašana.”
Kolhoza laikā bieži notikušas klaščinas – kaimiņu sanākšanas ar alus dzeršanu, dziedāšanu un dancošanu. Pulcējušies mājā, kuras saimniekam garšīgs alus. Sievas sanesušas sieru un citu ēdamo. “Dzērām trīs dienas. Tā aizgāja dzīve vienos priekos, vienās bēdās.”

Skaistā nav trūcis
“Mums jau par daudz liela dzimta,” smejas L. Vaivode. Precīzi saskaitīt visus pēctečus radiniekiem viegli nenākas. Kopīgiem spēkiem tiek konstatēts, ka gaviļniecei ir seši mazbērni, divpadsmit mazmazbērni un pieci mazmazmazbērni.
“Jauki bija tad, kad viņi bija maziņi. Atbrauca vesels bars pie mums, gāja uz upi, peldējās. Dubnas upe no mums nav tālu. Tā mēs dzīvojām un priecājāmies. Ja būtu veselība, būtu prieks. Ja nesāpētu. Kamēr vesels, dzīvesprieks arī ir. Tā es nodzīvoju savu mūžu – vienās grūtībās. Skaista arī ļoti daudz ir bijis.”
Mātes dēļ L. Tomilova abonē “Latgales Laiku”, ko palasa priekšā. Simtgadniecei ienāk prātā, ka rakstu par viņu vajadzētu publicēt Preiļos. Meita sola turp mātes draudzenēm nosūtīt “Kursas Laika” eksemplārus.

Apbrīno sīkstumu
Uz L. Vaivodes simto dzimšanas dienu sabrauca radu pulciņš no visām Latvijas malām. “Es viņu saucu par vecmammu trīsdesmit gadus,” stāsta Sarma Tomilova, kura šajā dzimtā ieprecējusies. Lai arī ar vīru dzīves ceļi pašķīrušies, viņa ar radiniekiem saglabājusi siltas attiecības. “Es apbrīnoju viņas sīkstumu, izturību un enerģiju. Tik ļoti tas raksturīgi laikam tikai latgaliešiem. Mēs, kurzemnieki, esam savādāki.” Kad atbraukusi ciemos, ar lielu atbildību pieskatījusi S. Tomilovas tolaik mazo meitu Elīnu.
Vecmammu vienmēr ļoti vilinājusi jūra. Teikusi: “Tagad, Sarmiņ, viss ir kārtībā, tagad esmu Pāvilostā un man šeit ir ļoti labi.”
Radiniece stāsta, ka L. Vaivode klausās radio, seko līdzi politikai. “Es apbrīnoju, ka neredzīgs cilvēks nav kritis depresijā, bet tik perfekti orientējas visā, ka viņā ir dzīvesprieks. Vienmēr apjautājas, kā klājas katram no tuviniekiem.”
Mazmeita Evija atminas, ka, pirmo reizi apciemojot vecmammu, neko nav sapratusi no latgaliešu valodā runātā. “Nākamajā reizē jau bija kas pielipis.”
Mazmazmeita Māra Vaivode-Matisone vecvecmammu atminoties no agras bērnības. Vismaz reizi gadā ar vecākiem braukusi uz laukiem pie viņas. “Viņa ir stipra. Kad atbraucām ciemos, viņa vienmēr piecēlās un nāca ar mums parunāt, ja arī nejutās labi.” L. Vaivodes dziedātā “Es meitiņa kā rozīte” skan dokumentālajā īsfilmā “Ucināmās dziesmas. Kultūras tradīcija Vaivodu ģimenē”, ko pirms vairākiem gadiem uzņēmuši Kultūras akadēmijas studenti. Ucināmais bērns tajā ir Māras un viņas vīra Valda Matisona pirmdzimtā meitiņa.
Par plašās dzimtas likteņgaitām pēcteči var lasīt S. Vaivoda brāļa Antona Vaivoda grāmatā “Cilvēka dzīve. Te tā ir un te tās vairs nav”, ko izdevis Daugavpils Universitātes Latgales pētniecības institūts.

+ 4

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ludvisa Vaivode ir vecāka par Latviju: "Aizgāja dzīve priekos un bēdās"

Kategorijas