Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

Patversmē "Lauvas sirds" uzskata, ka būtu liels pieprasījums pēc dzīvnieku viesnīcas

Rekurzeme.lv
Vietējās ziņas

2018. gada 6. jūnijs 16:21

3935
Patversmē "Lauvas sirds" uzskata, ka būtu liels pieprasījums pēc dzīvnieku viesnīcas

Liepājas pašvaldības dzīvnieku patversme “Lauvas sirds” ir vieta, kur nonāk tie mājas mīluļi, kuri gaida jaunu saimnieku. Iemesli – dažādi. Kamēr jaunais saimnieks un suns vai kaķis viens otru nav atradis, patversmē viņus mazgā, apkopj un pabaro, raksta laikraksts "Kursas Laiks".

Svētkos ziedo vairāk
“Lauvas sirds” 14. novembra bulvārī 31/33 durvis vēra 2014. gada 1. februārī. Tā kā patversme ir Liepājas pašvaldības pārraudzībā, arī telpas tai radusi pašvaldība. Arī daļu ikdienas izdevumu sedz pašvaldība. “Četrpadsmit dienas uzturēšanu, tajā skaitā veterināros izdevumus, sedz pašvaldība. Sākot no piecpadsmitās dienas, dzīvniekus uzturam par ziedotāju naudu un līdzekļiem,” skaidro patversmes vadītāja Nora Brūdere. Cilvēku atsaucība ir laba, sūdzēties par līdzekļu trūkumu līdz šim neesot pamata. “Pirmos gadus bija lielāka cilvēku atsaucība – jauna patversme, uzreiz bija interese. Tagad interese ir mazāka,” viņa neslēpj. Svētku laikā, piemēram, Ziemassvētkos, Lieldienās, cilvēki, jūtot sevī vēlmi svētkus sagādāt arī pašiem neaizsargātākajiem, ziedo aktīvāk.

Izcelt kādu konkrētu patversmes labvēli N. Brūdere nevar – cilvēku ir daudz, palīdzība – dažāda. Ir tādi, kuri regulāri dodas uz “Lauvas sirdi”, lai suņus vestu pastaigās. “Pat ja suņi dzīvo voljeros, izkustēties viņi, vienalga, grib.” Pastaigā ar suni var doties no 18 gadu vecuma, tas nozīmē, ka bērni vieni paši staidzināt suņus nevar. “Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki, kuri suņus ved pastaigās, izvēlas tos arī par saviem mājdzīvniekiem un ved viņus mājās – šādi gadījumi priecē!”

Tīši pamet aizvien mazāk
Dzīvnieki patversmē visbiežāk nonāk pēc tam, kad sākuši klaiņot. “Ar kaķiem parasti ir tā – viņi kaut kur ieklīst, pieklīst. Piemēram, kafejnīcās, viesnīcās, skolās. Protams, ir arī gadījumi, kad saimnieki nomirst un radinieku vai nu nav, vai viņi nevēlas uzņemties atbildību. Arī tad kaķi nonāk šeit. Ar suņiem ir līdzīgi,” skaidro N. Brūdere.

Patversmē novērots, ka ir arī saimnieki, kuri atved savus suņus, izdomājot visādas atrunas, kādēļ vairs nevar vai negrib rūpēties par savu mīluli. Ir arī gadījumi, kad dzīvniekus pamet, vienkārši izlaižot ārā uz ielas.
N. Brūdere pauž gandarījumu, ka suņu pamešanas gadījumu kļūst arvien mazāk. “Čipi ir kaut ko devuši. Ja suni tiešām grib nodot patversmei, cilvēki nāk un mēģina runāt. Kādreiz bieži bija gadījumi, kad suni vienkārši izmeta uz ielas. Bet šobrīd tīša pamešana ir samazinājusies.”

Ja suns klaiņo un nonāk patversmē, patversmes darbinieku pienākums ir ziņot pašvaldības policijai. Saimnieks, ja tāds ir, saņem protokolu par to, ka viņa suns klaiņo. Ja sunim nav čipa, saņem vēl vienu protokolu. “Izdevīgāk ir čipēt, visu sakārtot nekā pēc tam maksāt šos sodus. Diemžēl tā ir – kamēr neuzliek sodu, cilvēki nesaprot,” pārliecinājusies N. Brūdere.

Saimnieku gaida gadiem
“Ja skaitļos jāmin, tad gada laikā mājās aiziet apmēram piecdesmit suņi un simt kaķi,” lēš patversmes vadītāja. Šogad mājas sev raduši desmit suņi un 32 kaķi. N. Brūdere gan neslēpj – gadu no gada, piemēram, adoptēto suņu skaits samazinās, jo samazinās arī suņu skaits, kuri vispār nokļūst patversmē. “Šobrīd ir tikai daži suņi – ilgdzīvotāji.”

Dzīvnieki patversmē uzturas tik ilgi, kamēr atrod savas jaunās mājas. “Labi, ka tagad laukā ir uzbūvēti lielie voljeri – lielie suņi principā pastāvīgi dzīvo laukā. Iekštelpas mums šobrīd ir pilnīgi tukšas, jo pie mums visi ir lielie suņi. Šeit viņi dzīvo, kamēr atrod mājas. Protams, ja dzīvnieks ir slims vai viņam kas cits kaiš, veicam eitanāziju, bet principā to nedarām.” Šobrīd dzīvnieku patversmē mitinās 13 suņi un ap 40 kaķu, skaitot kopā ar jaundzimušajiem kaķēniem.

N. Brūdere pastāsta, ka tagad sācies mazo kaķēnu laiks un patversmē izveidota atsevišķa karantīnas ēka mazajiem ar mammām.
Cilvēki, kuri izvēlas dzīvnieku ņemt no patversmes, parasti grib to gados jaunu, lai pašam ir iespēja izaudzināt un veidot dzīvnieka raksturu. “Pieaudzis kaķis ir pieaudzis kaķis – katram ir savi niķi, stiķi. Un cilvēki baidās. Gados vecāki cilvēki, protams, izvēlas vecākus kaķus, jo liekas, ka viņi neskrāpē, nespēlējas. Pieaudzis ir mierīgāks.”

Izvēloties savu dzīvnieku, cilvēki lielu uzmanību pievērš dažādām pazīmēm. “Ir svarīgas krāsas un ticējumi. Tic, ka, piemēram, rudie kaķi ir naudas kaķi. Tie, kuriem ir garas ūsas, esot medīgāki. Protams, prasa šķirnes dzīvniekus. Tas attiecas arī uz suņiem. Ļoti daudzi taujā. Cilvēki kaut kā ir ieciklējušies uz to vienu un ļoti grib.”

Lai gan gados vecākiem dzīvniekiem mājas atrast grūtāk, ir cilvēki, kuri labprāt dod mājas arī senioriem. “Šiem dzīvniekiem ir ilgāka gaidīšana, bet ir cilvēki, kuri vēlas arī šos dzīvnieciņus. Piemēram, dakteris Kalns (Liepājas slimnīcas Staru terapijas nodaļas radiologs Andris Kalns – red.) no mums paņēma desmit gadu veco vācu aitu suneni Karlu,” priecājas N. Brūdere.

Krāj naudu voljeriem
Patversmē ikdienā nepieciešama dzīvnieku barība, kaķu smiltis, segas, spilveni kaķu guļvietām, kakla siksnas, pavadas, trauki, spēļmantiņas. “Viss, kas attiecas uz dzīvniekiem, ir aktuāls. Tās var nebūt jaunas lietas, bet tam jābūt tīrām,” uzsver N. Brūdere. Ir pieredzētas arī absurdas un komiskas situācijas. “Cilvēki reizēm maisā samet visu ko, piemēram, zeķubikses, apakšveļu apakšā, bet pa virsu vienu segu: lūdzu, es jums atvedu segas! Grāmatas ir nestas, plates un kas tik vēl ne! Cilvēki īsti nesaprot, kur viņi mantas ved.”

Patversmei “Lauvas sirds” nav sava ziedojumu tālruņa, taču ir ziedojuma kastītes – viena patversmē, otra veterinārajā klīnikā Malkas ielā 1, Liepājā. Izveidots arī ziedojumu konts. “Katru mēnesi tukšojam kastītes un iemaksājam naudu bankas kontā. Gada laikā apmēram 1000 eiro no kastītēm ir. Šo gadu laikā mēs naudu krājam kontā, jo ir doma par papildu voljeriem. Ceram, ka naudas būs tik daudz, lai tos uzbūvētu.”

Jādomā par dzīvnieku viesnīcu
Patversmēs prioritāte ir klaiņojoši dzīvnieki, fizisku personu īpašumā esošos dzīvniekus pieņemt nav patversmes pienākums. “Šobrīd patversmes ir pārpildītas un reti kurš grib un var kādu dzīvnieku pieņemt,” situāciju skaidro N. Brūdere. Patversmē “Lauvas sirds” ar dzīvniekiem ikdienā uz maiņām strādā divi kopēji, ir arī divi ķērāji. Ir noslēgts līgums ar veterinārārstu, kurš dzīvniekus aprauga, kad ir nepieciešamība. “Būtībā šeit visi esam no pirmās dienas, vienīgi ķērājs nācis klāt pagājušajā gadā,” priecājas vadītāja.

Par valstisko situāciju saistībā ar dzīvnieku patversmēm N. Brūderei ir savas pārdomas: “Liepājā šobrīd ir trīs patversmes, bet pietiktu darba arī ceturtajai un piektajai. Sevišķi pieprasīts pakalpojums būtu dzīvnieku viesnīcas. Kad cilvēki brauc atvaļinājumā, kad nav, kur dzīvnieku likt, tad rodas šāds jautājums. Bet mēs šādu pakalpojumu nesniedzam.” N. Brūdere domā, ka pieprasījums pēc šādas viesnīcas būtu liels. Taču arī tad bez patversmēm Latvijā iztikt nevarētu.

Lai gan klaiņojošo dzīvnieku skaits samazinās, ir vēl problēma ar tiem mīluļiem, kuru saimnieki dodas prom no valsts vai kuri ilgstoši slimo un nevar parūpēties par savu mājas mīluli. Šādās situācijās sanāk, ka patversme sniedz sociālu pakalpojumu.
+ 5
Kategorijas

Kategorijas