95 gadu vecumā sūkstās vienīgi par garlaicību

2018. gada 7. jūnijs 07:00

332

95 gadu vecumā sūkstās vienīgi par garlaicību

Mājas “Smiltiņas” Nīcas novada Kalnišķos, tāpat kā to saimnieks Emīls Sūnākslis, kurš šopavasar atzīmēja 95. jubileju, ir piedzīvojušas dažādus laikus. Pamazām aizaug taka uz sētu un dārzu, arī laikabiedru un draugu pulciņš nenovēršami sarūk. Vēl pirms dažiem gadiem seniors gana naski rosījies pa māju, aktīvi sekojis līdzi televīzijā un presē atspoguļotiem notikumiem. Tagad acīm īsti nepalīdz pat stipras brilles, kājas sāp un vairs nespēj pievārēt pakāpienus ar štociņu. Sirmgalvi ar pasauli ikdienā saista vien radio un kaimiņiene – aprūpētāja, jo tuvinieku ceļi aizvijušies, kur nu kurais.

Slimība paglābj no armijas
Kalnišķos Emīls Sūnākslis ir ienācējs. Dzimis un skolojies Grobiņas pagastā. “Toreiz pamatskolā bija sešas klases. Tās nobeidzis, gribēju stāties Liepājas mākslas vidusskolā, bet karš un varu maiņa plānus izjauca. Brāli 1943. gadā paņēma leģionā, bet mani – ne, jo viena roka man nestrādā. Divu gadu vecumā ķēra bērnu trieka. Brāli pēdējoreiz redzēju 1944. gadā, kad viņš atbrauca atvaļinājumā. Vietā, kur vācieši kapitulēja, ir piemiņas plāksne kritušajiem, tur arī Arnolds Sūnākslis ierakstīts. Grobiņas “Saldeniekos”, kas atradās dažus kilometrus no Jaunās pasaules, mātei palīdzēju lauku darbos, zeme pēc Pirmā pasaules kara bija piešķirta, sadalot muižas īpašumus.”
Pavisam skaidri E. Sūnākslis atceras Kārli Ulmani, kad viņš 30. gados viesojies Grobiņā un pie skolas stādījis ozolus. Sākoties Otrā pasaules kara kaujām pie Liepājas, ģimene izdzīta no mājām un devusies lūgt patvērumu pie paziņām uz Gaviezi. Kad atgriezušies mājās, cūka skraidījusi pa sētu, sivēns paglābies, iemūkot rudzu laukā, bet vistas vācu karavīri bija apēduši. Vācu virsnieks stingri noprasījis tēvam, kur ir komunisti, un nikni saucis, ka visus viņus pakārs un visus ebrejus zemē apraks.

Uzstutē kolhozu “Uz priekšu”
Tūlīt pēc kara daudzi abās armijās iesauktie vīri nebija atgriezušies un vairāki sabiedriskie pienākumi uzticēti jauniņajam E. Sūnākslim. Viņš izvirzīts par Baltpurva ciema desmit māju vecāko, Grobiņas pagasta deputātu un tautas tiesas priekšsēdētāju. Pats ļoti vēlējies turpināt izglītību, un arī atbildīgie amati to pieprasījuši. “Biju brigadieris Raiņa vārdā nosauktajā kolhozā, ko vēlāk apvienoja ar “Rolavu”. Man ieteica stāties partijā, jo vidusskolā, ko organizē pieaugušajiem, mācās tikai komjaunieši un partijas biedri. Pusgadu domāju un iestājos. Lai varētu izglītoties.”
Zaļenieku lauksaimniecības tehnikumā mācījušās četras pieaugušo grupas, un vecākajam no audzēkņiem bijuši 45 gadi. E. Sūnākslis mācību iestādi nobeidzis ar vērtējumu “teicami”, Lauksamniecības akadēmijā varējis tikt bez iestājeksāmeniem, taču uzreiz studijas nav uzsācis. “1957. gadā tiku atsūtīts uz kolhozu, kas saucās “Uz priekšu”. Pirms manis bija strādājuši jau septiņi priekšsēdētāji. Skats drausmīgs – augsne akmeņaina, krūmaina, lauksaimniecībā izmantojama tikai puse no trīs tūkstošiem hektāru. Trakākais, ka lopiņiem trūka barības. Meliorāciju vajadzēja, un panācu, ka polderi uzbūvē, ar ekskavatoru izrok grāvjus un kontrolgrāvjus – lai liekos ūdeņus novadītu. Poldera laukos ierīkojām kultivētas ganības. Kamēr kolhozu daudzmaz dabūjām uz kājām, pagāja seši gadi, tad iestājos akadēmijā no jauna. Neklātienē. Pavisam sešpadsmit gadus šo kolhozu vadīju,” gandarīts par atpalikušās saimniecības pacelšanu ir divu Darba Sarkanā karoga ordeņu īpašnieks.
Nebūdami mierā ar bezjēdzīgo nosaukumu, kolhoznieki vēlējušies to mainīt uz “Līgupe”, jo tāda upīte tek cauri teritorijai, bet atļauju nav saņēmuši. Vēlāk kolhozs “Uz priekšu” pārtapis par sovhoza “Nīca” brigādi.

No brigadiera par grāvju tīrītāju
Jautāts par mīlestības lietām, E. Sūnākslis pasmaida: divas reizes precējies. “Kad tiku pārcelts uz Kalnišķiem, pirmā sieva ar diviem dēliem brauca līdzi, bet dabūju zināt, ka viens no puikām nav no manis, pametu viņu. Dēlu pēc dienesta padomju armijā vilciens sabrauca. Atlaulību nācās trīs gadus gaidīt.”
Pēc reformas E. Sūnākslis iecelts par brigadieri, viņa pūles novērtētas ar Goda rakstiem, taču nācis negaidīts pavērsiens – censonis no darba atbrīvots. “Direktors iebrauca mehānisko darbnīcu sētā un pateica, ka sovhoza galvenie speciālisti ar manu darbu nav apmierināti. Sapratu, ka to izkārtojusi galvenā zootehniķe, kuru neapsveicu jubilejā. No pārdzīvojumiem asinsspiediens tā paaugstinājās, ka nokļuvu Priekules slimnīcā,” atceras diplomētais agronoms, kuram pēc mēneša piedāvāts tīrīt meliorācijas drenas un cirst krūmus grāvjos.
Rajona ražošanas pārvalde, uzzinot par agronomijas speciālista nodarbošanos, piedāvājusi priekšnieka vietnieka amatu kolhozā “Avangards” vai “Zelta zvaigzne”.
“Vietā, kur atradās pussagruvusi būda, mana nākamā sieva Anna Geistaute, tolaik pazīstama sivēnmāšu, pēc tam teļu kopēja, uz sava vārda bija uzcēlusi jaunu māju. Mūsu dēls mācījās Lauksaimniecības akadēmijā, nospriedām, ka izvēlēšos darbu Otaņķos. Tā kā automašīnas pašam nebija, ik rītu braucu ar autobusu līdz Nīcai, tālāk līdz kantorim Otaņķos ar privāto transportu nogādāja paziņas.”

Lielos notikumus neietekmēt
“Atšķirība starp kolhozu Kalnišķos un Otaņķos bija milzīga. “Zelta zvaigzne” – daudz lielāks, ar attīstītu rūpniecisko ražošanu. Burciņās pildītus mārrutkus sūtījām uz Padomju Savienību. Bija trīs lielas slaucamo govju fermas, kūts 4000 bekona cūkām. Kolhozs tik labs izveidojās dēļ labajiem sakariem ar rajona partijas komiteju. Nostrādāju līdz sešdesmit gadu vecumam, kad aizgāju pensijā un atgriezos mājās pavisam,” teic seniors un salīdzina, kā dzīve vēlāk pamazām mainījusies: “Sešdesmitajos gados, kad te ierados, Kalnišķi piederēja pie Rucavas ciema, iedzīvotāju bija vairāk nekā četri simti, pašlaik tikai ap simtu.”
Kopš 2000. gada Annas Sūnāksles vairs nav un Emīls dzīvo viens. Agrāk, kad bijis vēl dūšīgs, kopis septiņus hektārus zemes. Nu tā palaista atmatā un iznomāta kaimiņam.
Reizi mēnesī senioru iebraucot apraudzīt dakterīte Dzidra Trumpika no Rucavas ambulances. Viņas izrakstītās zāles, tāpat produktus piegādā Sarmīte Zvirbule, kura noformējusies par kaimiņa aprūpētāju. Dēla Edvīna ciemošanos sirmais kungs gaida kā svētkus. “Viņš ir meliorācijas inženieris, vada uzņēmumu “Talsu meliorators”, dzīvo Talsos un daudz man palīdz. Sagādā malku ziemai, reizi mēnesī atved pārtiku. Našķi man nemaz negribas. Mazdēls Uvis strādā Talsu apzaļumošanā, mazmeita dzīvo Amerikā.”
Par nelielo pensiju – 250 eiro mēnesī – vecais vīrs nesūkstās, jo zina, ka par darbu kolhozā samaksa bijusi niecīga. Vienīgi garlaicība pēdējos gados nomāc. “Naktī miegs man labs, arī dienā varu pasnaust, cik gribas. Vecie draugi, kas senāk nāca ciemos, nomiruši. Arī pirmā sieva. Netālu dzīvo kolēģe no kolhoza laikiem, bet viņai arī jau pāri astoņdesmit. Agrāk patika makšķerēt, Papes ezerā ar spiningu reiz noķēru 7,5 kilogramus smagu līdaku. Mūžs nodzīvots, ko daudz vairs vēlēties. Lielos notikumus nespējam ietekmēt, arī laikus, kas mainās neatkarīgi no mums.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

95 gadu vecumā sūkstās vienīgi par garlaicību

Kategorijas