Vērgalē izloka kājas simt deju ritmos

2018. gada 14. jūnijs 07:00

2634

Vidējās paaudzes deju kolektīvs “Vērgalīte” pagājušajā sestdienā aicināja uz dižkoncertu “100 dejas Latvijai!”. Tam atsaucās dažādu paaudžu dejotāji – no bērndārzniekiem līdz senioriem – un skatītājiem Vērgales muižas estrādē piedāvāja deju ritmus un rakstus gandrīz pusi dienas.

Trāpa pa pirkstiem
Parka koku paēnā deju izmēģina Aizputes jauniešu kolektīvs “Vārpa”. Uzstāšanās ar dejām “Visi ciema suņi rēja”, “Kolāža” un “Saimes galds” vēl tikai priekšā. Puišu kolektīvā netrūkstot, “ar to viss kārtībā”, saka Miks Kārkliņš, kurš, kamēr pašam nav jādejo, uzdod ritmu pārējiem. “Galvenais – ka visiem patīk. Piesaista iespēja pavadīt savu brīvo laiku dejojot un arī izklaidēties,” stāsta jaunietis. Ideja par simts dejām viņam šķiet forša, tajā jau jaušama Dziesmu un deju svētku elpa un sajūta. Skatītāju daudzums esot tikai viens no kritērijiem, galvenais – pati dejošana.
Uznācienam gatavojas lielāki un mazāki zēni, un nūjas viņu rokās liecina, ka tiks izpildīta deja “Cīrulīti mazputniņ”, kas allaž izpelnās skatītāju apbrīnu un ovācijas. Arnis Arnolds, Kristaps Šillers, Dāvids Daniels Kalniņš un Guntars Rozentāls atzīst, ka horeogrāfa Agra Daņiļeviča veidotā deja viņiem patīk, “tas ir kaut kas jauns”. Sišanās ar nūjām notiek pa īstam, un no tās nereti ciešot pirksti. Zēni stāsta – lai negūtu traumas, gan uzmanīgi jāskatās, gan jāvadās pēc intuīcijas, vajadzīga laba kustību koordinācija. Ar nūju dabūt gadoties reti, nesen kāds no viņiem iegāzis pa galvu pats sev. Publikai gan neesot gadījies trāpīt. Puiši piekrīt, ka šajā dejā var izlikt iekšā sakrājušos agresiju un dusmas, piemēram, uz skolotājiem. Nūjas ir no lazdas, jo tā gan vieglāka, gan izturīgāka. Ozols nederot, jo pārāk smags.

Piesaista kopā būšana
Guntim Jekstem šovasar būšot “liels ķeksītis dzīvē” – viņš Latvijas simtgadē pirmo reizi piedalīsies Dziesmu un deju svētkos. Mazliet dejojis pamatskolā, bet tagad dejā ievilkusi sieva, kura to darot no bērna kājas. Negriboties vienam palikt mājās un sēdēt pie televizora ekrāna, labāk “izjust ritmu, kājas palocīt”.
Paēnā savu kārtējo uznācienu gaida senioru deju kolektīvs “Sidrabvilnis” no Liepājas. No 11 dejām piecas jau nodejotas. “Forši! Prieks dancot!” cits caur citu apliecina Oļģerts Fridrihsbergs, Jānis Bitenieks un Aivars Bērziņš. Šis esot “lielais mēģinājums” pirms svētkiem Rīgā, bet slodze te neesot liela, salīdzinot ar koncertturneju Prāgā, kur dejotas 10 dejas pēc kārtas. Kas seniorus piesaista dejai? “Kopā būšana, dejotprieks,” Intas Čukures teiktajam piekrīt arī pārējie. Vairāki dejo jau no skolas laika. “Tā, atšķirībā no darba, ir cita pasaule,” zina I. Čukure.
“Tā ir mūsu mamma,” dejotāji iepazīstina ar savu vadītāju Ingrīdu Lūku. “Sidrabvilnis” ir viens no trim viņas “bērniem”. Simts deju ideja viņai šķiet interesanta, un latviešu etnogrāfisko un oriģināldeju repertuārs esot pietiekams, lai to realizētu.
Uz senioru kolektīvu atnākot arī dalībnieki, kuri iepriekš nekad nav dejojuši. Dažiem bijusi motivācija – “beidzot gribu tikt uz Dziesmu un deju svētkiem”. Pirmajā gadā viņiem gājis diezgan grūti, bet nu jau iedejojušies un varot pārsist dažu labu vidējās paaudzes dejotāju.
Kolektīvi uzstājas gan pa vienam, gan pa vairākiem kopā. Lai skatītājiem un dalībniekiem būtu arī atelpa, repertuārs sadalīts četrās daļās. Dejotāji, protams, esot disciplinēti.

Uztur formu un garu
“Sākumā jau bija uztraukums – kā tas būs? Simts dejas ir ļoti daudz, jābūt daudz kolektīviem, lai tās sanāktu. Pieteicās pietiekami daudz,” stāsta “Vērgalītes” dejotāja Anda Balandiņa. Šāds deju maratons ir kas nebijis, parasti koncerts ilgstot aptuveni pusotru stundu. “Tagad sajūtas savādākas.”
“Rudenī ienāca prātā, ka varētu šāds pasākums notikt. Sākumā uzreiz neticējās, bet visi aktīvi atbalstīja,” atklāj idejas autore Kristīne Jaunbrūna. “Tautas deju dejošana mazumā neiet, vismaz es to neizjūtu.” Rucavā pat izveidojies jauns kolektīvs. “Cik lielu artavu katrs kolektīvs varēja dot šajā pasākumā, no tā arī viss veidojās.” K. Jaunbrūna šo pasākumu dēvē gan par ieskaņu lielajiem Deju svētkiem, gan par starpposmu, lai dejotāji pirms tiem “neaiziet atvaļinājumā”, bet uztur formu un garu. Tik plaša sadancošanās Vērgalē notiekot pirmo reizi.
“Man jau viegli, daudz ko padarīja rūķīši,” K. Jaunbrūna saka par ciemiņu izvietošanu, skatuves noformēšanu un citiem organizatoriskajiem darbiem. Pašas ziņā bijusi repertuāra sakārtošana gan saturiskā ziņā, gan raugoties, lai kolektīviem noslodze ir vienmērīga. “Pagaidām izskatās tīri normāli,” paškritiska ir vadītāja, kad koncerts jau pusē.
Vērgales kultūras nama vadītāja Velga Freimane papildina, ka šis ir jau trešais lielais pasākums, tādi te bijuši arī 2007. un 2014. gadā. “Visi ir smaidīgi, priecīgi. Es esmu priecīga, ka centrs ir pilns ar automašīnām un autobusiem. Septiņu stundu ilgs koncerts – tas ir vēl vairāk nekā Dziesmu un deju svētkos. Vērgalē tiešām ir lieli svētki,” gandarīta ir V. Freimane.

Iestrādā disciplīnu
Dejotāji vēro, ka skatītāju sarodoties arvien vairāk, atbraukuši pat ar autobusu no Liepājas.
Agnese Semenkova koncerta vietā ieradusies, pastaigājoties ar jaunāko atvasi. Iecerējusi nākt skatīties koncerta pēdējo daļu. No dejotājiem uzzinājusi, ka tā būs skaistākā un greznākā. Pati kādreiz nodarbojusies ar sporta dejām, bet tautas dejas patīkot skatīties. Tās pirmo gadu apguvis dēliņš, un mazā māsiņa arī noteikti dejošot. Dēla kolektīvā esot ap septiņpadsmit meiteņu un tikai četri puiši. Pirms katras nodarbības viņi varot izvēlēties, ar kuru meiteni dejos.
“Vērgalīte”, kurā gandrīz visi dalībnieki pazīstami, sava pagasta iedzīvotājiem dejo dažādos svētkos un pasākumos. A. Semenkova vērtē, ka šis kolektīvs ir noturīgs, ar pastāvīgiem dejotājiem. “Svētki ir skaisti, cilvēku daudz, ar laiku arī paveicies.” Tie, kuri netiek uz Dziesmu un deju svētkiem, varējuši braukt uz šejieni.
“Ļoti skaisti, tik daudz kolektīvu,” vērtē skatītāja Ausma Ziņģeniece no Aizputes, un atklājas – K. Jaunbrūnas māte. Viņa pastāsta, ka meita dejojusi jau no trīs gadu vecuma – gan sporta, gan tautas dejas. Māte dancojusi bērnībā, tagad līdzjutējas lomā un kopā ar vīru jau pieradusi braukt uz dažādiem koncertiem. Patīkot ne tikai klasiskās tautas dejas, bet arī modernās horeogrāfijas.
Liepājniece Dace Urtāne, bijusī “Kvēles” dejotāja, tagad līdzjutēju rindās. Viņa apmeklējot visus šādus pasākumus, “tas ir asinīs, savādāk nevar”. To, kas šajā nodarbē pievelk, nevarot vārdos noformulēt. “Tas ir kolektīvs, ritms. Manā laikā tas bija nopietni – mēģinājumi trīs stundu garumā ar baleta stundām. Tas nebija tik maigi, kā tagad notiek.” Mātes aizraušanos turpina dēls – dejojot no trīs gadu vecuma. D. Urtāne atzīst, ka dejošana izkopj stāju un gaitu – uz ielas uzreiz varot redzēt, kura meitene ir dejotāja. Pašai tā iestrādājusi arī disciplīnu – “līdz pat šim brīdim man nepatīk kavēt, jo toreiz nedrīkstēja kavēt, par to bija soda sankcijas”. Vai negribas atkal būt kādā kolektīvā? “Kad dzirdu deju melodijas, īpaši pašas dejotās, asaras acīs, skudriņas skrien un kājas kustas.” Tāpēc par atgriešanos uz deju grīdas viņa nesaka nē.

+ 37

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vērgalē izloka kājas simt deju ritmos

Kategorijas