Jāņu laiks ir spēka laiks

2018. gada 21. jūnijs 07:00

1524

Līgo svētkus un Jāņus latvieši uzskata par maģisku laiku. Ap Jāņiem vāktajiem augiem piemītot lielāks ārstnieciskais spēks, bet viens no neatņemamiem svētku rituāliem ir pirtī iešana. Kazdandzniece Māra Tīmane uzsver – pirts ir attīrīšanās, domu sakārtošanas un svētīšanās rituāls. Ne velti teic, ka pirts ir tā vieta, kur Dvēsele ar Dieviņu runājas.

Svēts rituāls jau no bērnības
“Manās mājās vienmēr ir bijusi pirts. Vecaistēvs visu dienu kurināja pirti, parasti sestdienā. Un gatava tā bija tikai vakarā. Vīri gāja papriekš, kad lielāks karstums, bet sievietes un bērni – otrajā tūrē. Man jau kopš bērnības paticis dzīvot pa pļavām. Kad bērni bija mazi, vienmēr savācu tējas vairāk, nekā nepieciešams, dalījos ar draudzenēm, bet nākamās vasaras sākumā varēju kājas mērcēt tējās.”
Pirts zinības M. Tīmane padziļināti sākusi apgūt pirms pāris gadiem kursos “Pirts ģimenes veselībai”. Tad iestājusies valsts akreditētajā Pirtsskolā. Turpina mācīties pie atzītiem pirtniekiem. “Paņemu to, kas man šķiet tā pati labākā odziņa. Tā darīju ar pirtīžām. Kad man palūdza, lai šo svēto rituālu noorganizēju mazulim, no vāka līdz vākam izlasīju par tām grāmatu. Pēc tam apzvanīju sev pazīstamos pirtniekus Latvijā.” Par pirtīžām, kas mūsdienu sabiedrībā un jaunajās ģimenēs sāk atkal ieņemt ievērojamu lomu, M. Tīmane rakstījusi pirtsskolas noslēguma darbu. “Katrai darbībai pirtīžu procesā ir svarīga nozīme jau no tā brīža, kad vecāki izlēmuši veikt šo rituālu, jo tajā darbojas milzīgs domu spēks. Māmiņa pirtīžām savam bērnam šuj linu kreklu. Šūšanas procesā viņa domā par savu bērnu, liek lietā visus savus vēlējumus, labās domas. Ne jau velti ir tautasdziesma “Šuj, māmiņa, linu kreklu deviņām vīlītēm: devītajā vīlītē liec gudro padomiņu”. Pirtīžās bērna tēvs iet uz avotu pēc ūdens un nes to uz pirti tā, lai neizšļakstās – lai bērnam dzīve nav izkaisīta. Viņš kur krāsni, liekot pa divām pagalēm, lai bērns nekad nepaliktu viens. Māmiņa lasa pļavā ziedus un tiem dod uzdevumu – lai bērns izaugtu vesels, laimīgs, mīlēts un gudrs. Ūdeni vannai silda uz dzīvas uguns, jo ugunij dzīva enerģija – tā tomēr atšķiras no elektriskā ierīcē sildīta ūdens. Māte liek ūdenī ar savu domu salasītās un piepildītās zālītes. Bērna vanniņas ūdenim pievieno arī maizes riecienu, naudas gabalu, sudrablietiņu, zaļu un sarkanu dzīpariņu.”

Ķermenis jāiekustina
M. Tīmane uzsver, ka pirts procesam ir jānoskaņojas, jāiekustina organismā notiekošie procesi. Viņa ieiet dārzā, savā pirts augu dobītē, noplūc kādu augu, ieliek to māla krūzē ar karstu ūdeni. “Ar šo tēju sākas pirts. Vieni no šīs tējas viebjas, citi slavē, vēl kādam tā atgādina bērnības garšu, jo mammas to devušas, piemēram, apetītes uzlabošanai.” Lai noņemtu rūgtumu, klāt piedien citrons. Izrādās, tā ir vērmeļu tēja – ļoti rūgta. Vērmeles kompensē organismam vajadzīgās rūgtvielas, taču tēju nav ieteicams dzert ilgstoši, jo izraisa atkarību.
Pirtī ejot, katrai darbībai ir jābūt ar nodomu. “Arī augi jāvāc un pirtī jāiet ar mērķi. Vieni vēlas sakārtot savu veselību, cits – attiecības. Tās sākas ar mums pašiem. Ja mainīsimies mēs paši, tad arī viss apkārt mainīsies, jo būs mainījusies mūsu pašu attieksme pret apkārtējo pasauli. Pirts procesā cilvēkiem bieži nokrīt maskas – viņi ierauga paši sevi, savu patieso būtību. Ko gan cilvēks vēlas un pēc kā ilgojas? Cilvēks grib būt laimīgs! Viņš ir laimīgs, kad sakārto attiecības vispirms pats ar sevi.”

Skrubjus gatavo pati
M. Tīmane uzskata, ka pirts procesā galvenais notikums ir auras attīrīšana. “Mēs, ejot pa dzīvi un steigā, uzkrājam ne tikai savas problēmas, bet arī citu negatīvo.” Tādēļ pēc tējas baudīšanas pirts apmeklētājs dodas pirtī izkarsēties. Kad svīsts ir gana, cilvēks iziet ieelpot svaigu gaisu. Pēc tam atkārtoti jāiet pirtī sasildīties un iesvīst. Tad lietā jāliek skurbis – tos M. Tīmane gatavo pati. Krājumā ir vairāki desmiti augu pulveru – katrā burciņā vienas sugas vai šķirnes, pašas vākts un lasīts, izkaltēts un samalts pļavas, meža vai puķu dobē augošs augs, ir arī “ārzemnieki” – kanēlis, sandalkoks. “Negatavoju gatavus maisījumus, jo katra pirts ir individuāla un katram pirtsmīlim ir vajadzīgs kaut kas savs. Dažreiz ļauju, lai cilvēks, pareizāk sakot, viņa ķermenis, pēc sajūtām izvēlētos tīkamākos. To izvēlas pēc smaržas, izskata, sajūtām – aizver acis un ļauj, lai roka vienkārši paņem.”

Pēriens vai saldais ēdiens
Skrubis jānoskalo ar ūdeni. “Skalojoties ir jāievēro viens likums – arī galvai jābūt noskalotai ar ūdeni. Tādēļ ļoti labi, ja pirtij blakus ir dīķis, kur pabāzt galvu zem ūdens. Man dīķa nav, es cilvēku tad skaloju zem dušas vai vienkārši uz galvas uzleju bļodu auksta ūdens. Bieži cilvēki pēc pirts sūdzas, ka sāp galva. Tas, iespējams, tādēļ, ka galva netiek pienācīgi atdzesēta. Vēl siltumā cilvēkam paplašinās aura, bet aukstā ūdenī – strauji saraujas. Ja ķermenis bijis ūdenī, bet galva ne, tad, kā saka pirtniece Sarmīte Strautmane, virs galvas aura veido tādu kā sēnes cepuri.”
Daudzi uzskata, ka pirtī svarīgākais ir pēršanās ar slotām, tomēr M. Tīmane saka: ne vienmēr tas ir galvenais, tas var būt īss, bet procesus nostiprinošs. Pēc noskalošanās viņai pirts apmeklētāju patīkot palutināt ar kādu saldo ēdienu. “Uztaisām skrubi no dzērvenēm, medus, kokosriekstu eļļas, kakao. Ir sanācis, ka pirtsmīlis sāk našķēties ar saldo skrubi un smej, ka skaistums nāk no iekšām, un daļu skrubja vienkārši izēd,” smejas pirtniece.

Vienmēr atradīs pareizos augus
“Vislabākais laiks un pirmā reize, kad iet pirtī ar baudu, ir laikā, kad tik tikko kā kokiem ir jaunās lapas, pirmie ziedi, gaiļpieši un ievas. Tā ir pavisam cita burvība, cits aromāts – tāda smaržu buķete! To, ko esmu no dabas savākusi un atnesusi mājās, nemetu ārā. Slotas sienot, paliek pāri lapas. Tās sažāvēju un lieku skrubī. Tāpat taisu augu ķisentiņus, ko likt zem galvas, muguras un kājām, lai pirtī būtu ērti gulēt. Citi polsterējumam liek slotiņas.”
“Kad zinu, ka pie manis brauks uz pirti, es eju pļavā un domāju par šiem cilvēkiem, par viņu mērķi, kādēļ viņi brauc uz pirti. Vispareizāk jau būtu, ka es liktu pašiem ieiet pļavā vai mežā un sagriezt pašiem savu īpašo pirtsslotu. Tas, ko paņem no pļavas tajā brīdī, arī ir vispareizākais, pat ja nezini to augu iedarbību. Reiz bija atbraukusi kāda zāļu sieva, kura lika mums iet pļavā, iedomāties kādu kaiti un tās ārstēšanai salasīt desmit augus. Kad iznācu no pļavas, viņa ņēma katru augu, stāstīja par to iedarbību. Biju izbrīnīta – kā viņa to varēja zināt, ja nepateicu, kādai vainai tās plūcu? Citus augus tu nemaz tajā brīdī nepamani, jo tie nav vajadzīgi.”
Pļavā tagad paiet teju vai katrs brīvais mirklis. “Jāņu laiks ir spēka laiks, viss ir pilnziedos, šim laikam piemīt īpaša enerģētiska maģija. Ne velti mūsu senči šai laikā veica dažādus rituālus un smēlās spēku no dabas. Šis ir laiks, kad augos ir apkopots zemes, debess un saules spēks un enerģija. Tikai šogad viss jau tāds paziedējis, bet Saulgriežu spēks, vienalga, ir visos augos. Citus gadus šajā laikā ievācu pirmo sarkano āboliņu, šonedēļ sapratu, ka tas varētu būt viens no pēdējiem,” novērojusi M. Tīmane.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Jāņu laiks ir spēka laiks

Kategorijas