“Mežstrautu” siera rituļi – roku darbs

2018. gada 21. jūnijs 07:00

1636

Rucavas novada Palaipes ciema iedzīvotājs Gundars Timbra savos 22 gados sapratis, ka pats sev vēlas būt priekšnieks. Vecāku iestrādnes un dotos padomus siera ražošanā viņš pārvērtis biznesā, piedāvājot no pašu govs piena gatavotus svaigos un kūpinātos sierus. Viņš ir pavisam jauns uzņēmējs, jo darbību sācis pērn augustā. Jaunietis vērtē, ka tas bijis tieši laikā, lai iegūtu atpazīstamību – lai Līgo svētku un Jāņu laikā viņa gatavotais produkts būtu jau ieguvis ievērību klientu acīs.

Dzīvi saista ar laukiem
G. Timbra stāsta, ka iesākumā vēlējies studēt inženierzinātnes, jo tehnika vienmēr bijusi tuva, viņš daudz palīdzējis saimniecībā saviem vecākiem, kuriem pieder zemnieku saimniecība “Šēperi”. Tur jaunais uzņēmējs guvis nenovērtējamu pieredzi, lai saprastu, ko vēlas dzīvē darīt. Pēc tam iestājies Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kur joprojām neklātienē studē lauksaimniecības uzņēmējdarbību. “Sāku studēt, nebija pat domas, ka es kādreiz ražošu sieru. Patika lauksaimniecība, jo visu mūžu esmu dzīvojis laukos. Uz to gāju, lai dzīvi arī turpmāk saistītu ar lauksaimniecību. Prātoju, ka laika gaitā jau izdomāšu, ko darīšu,” atceras jaunais uzņēmējs.
Pusotru gadu viņš apvienojis studijas un algotu darbu, tad secinājis, ka negrib pie cita strādāt, pats grib būt saimnieks, jo vecāki ir saimnieki savā saimniecībā. “Domāju, ka tad, kad pabeigšu augstskolu, man būs 24 gadi, bet būšu balta lapa. Skaidrs, ka vajag darīt tā, lai paralēli mācībām var kaut ko darīt pats. Tādēļ pārgāju uz studijām neklātienē,” viņš pamato savu lēmumu. Izglītība noderēšot, jo nākotnē sniegs iespēju piedalīties lielajos projektos, kur obligāta prasība ir augstākā izglītība lauksaimniecībā.
“Mamma jau taisīja sieru, un tētis kūpināja – to viņi darīja sava prieka pēc. Skatījos, kā viņi to dara, uzklausīju viņu sacīto, pieņēmu un jautāju padomus. Pagājušā gada augustā, kad Liepājā vietējie zemnieki nodibināja biedrību “Lauku sēta” un izveidoja tirgu, mājražotāja Gunita Pričina mani pamudināja, lai es taisu augšā savu sieru un atbraucu uz tirgu – varbūt izdodas un aiziet tā lieta,” pirmo soli ražošanas uzsākšanā apraksta jaunais uzņēmējs.

Izvēlas spēcīgu nosaukumu
Iesācis braukt uz tirdziņu, sapratis, ka tā lieta iet – cilvēkiem garšo. Un tad pamazām sācis variēt ar garšām un izkopt kūpināšanas tehniku. Apmeklējis kūpināšanas kursus, kur stāstīts par dažādu malku un skaidu tehniku. “Man jau liekas, ka alkšņa malkas mizai ir tas spēcīgais aromāts, kas piestāv sieram.”
Iesākumā gatavojis sieru ar ķiplokiem un sēklu maisījumu, savukārt vājpiena cietais ķimeņu siers radās tikai pirms mēneša. “Tas ir līdzīgs tradicionālajam Jāņu sieram.”
Patlaban G. Timbra ražo deviņu veidu sierus. Trīs veidi ir kūpinātajiem – ķiploku, ar sēklu maisījumu un amoliņu. Svaigie sieri ir sešu veidu – ar ķimenēm, dillēm, sēklām, ķiplokiem, amoliņu, kaltētiem tomātiem un saldais siers ar mango sukādēm. Vakuumā iesaiņotie sieri tiek pārdoti ar nosaukumu “Mežstrautu siers”. “Man bija sapnis par gaisīgu un svaigu nosaukumu, kas kristu acīs un raksturotu produktu. Meža un strauta salikums, manuprāt, ir pietiekami spēcīgs nosaukums. Vieta, kurā sieru gatavoju, ir manas vecvecāku mājas “Mežstrauti”,” skaidro G. Timbra.
Izejvielas ražošanai viņš dabū no savu vecāku saimniecības, kā paspārnē darbojas. “Mums sanāk tāda kā ģimenes uzņēmējdarbība. Īstu jēgu darboties atsevišķi arī nesaredzu,” saka jaunais uzņēmējs. “Lai strādātu atsevišķi un taisītu modernu ražošanu, ir nepieciešamas lielas investīcijas, iespējams, vajadzētu startēt kādā projektu konkursā. Taču nevēlos būt parādsaistībās jau pašā ražošanas sākumā, kamēr vēl taustos. Bieži ir arī bijis, ka prasās, lai būtu kāds palīgs, taču saprotu, ka vispirms pašam jāiziet cauri visam procesam, lai varētu augt un attīstīties. Ir reizes, kad pasūtījumu ir tik daudz, ka nezinu, vai spēšu šo apjomu viens pats sataisīt, taču ir laiks, kad ir klusāki periodi, kad labi var tikt galā viens pats,” pieredzē dalās uzņēmējs.

Vietējie – pretimnākošāki
Vienā tirgošanās reizē G. Timbra saražo 20 līdz 30 rituļus siera. Viņš iesaistījies vairākās biedrībās, kā arī dodas uz gadatirgiem un piegādā savus ražojumus pastāvīgajiem klientiem. “Vēlā ziemā un agrā pavasarī klienti nav tik aktīvi, bet līdz ar piknika sezonu šogad pavasarī un tagad ap Jāņu laiku jūtu pastiprinātu interesi,” viņš norāda.
Savus ražojumus mēģinājis piedāvāt arī veikaliem Rīgā, taču tas nav īsti izdevies, jo galvaspilsētā ir milzīgs uzcenojums. “Tam, cik es viņiem piedāvāju, viņi uzliek vēl tādu pašu uzcenojumu pa virsu, līdz ar to galaprodukta cena ir ļoti augsta. Sanāca, ka kilogramā mans siers maksā sešpadsmit eiro par kilogramu – ap desmit eiro par vienu rituli, tādēļ man pašam sava cena jālaiž lejā. Savukārt mūspuses biedrībās un tirgos ir ļoti draudzīgi noteikumi,” salīdzina G. Timbra.
Viņš arī augstu novērtē Pārtikas un veterinārā dienesta atsaucību. “Uzsākt ražošanu nav grūti, bet sarežģīti, jo jākārto daudz dokumentu, jādabū apliecinājumi, jāveic analīzes. Taču dienests atbrauc uz vietas un pasaka, kas nepieciešams. Tas nav neiespējami. Neviens nav noskaņots, lai iegrieztu un izgāztu ideju, bet tieši otrādi – priecājas, ka laukos kaut kas notiek.”
G. Timbra savus sierus fasē vakuumā. Priekšrocība – tas ļauj produkciju ilgāk glabāt un transportēt. “Jebkurā citā iepakojumā, kur piekļūst gaiss, produkts paliek glums kondensāta dēļ, siers apstāvas, paliek mitrs, līdz ar to zūd garša. Produkta vērtība krīt. Ja neattaisa vakuuma iepakojumu, tad siera glabāšanai dodu divas nedēļas vismaz, pat mēnesi, bet kūpinātajiem – pusgadu,” norāda ražotājs.
Ražotājam ir gandarījums, ka klienti prot novērtēt roku darbu. “Lielo ražotāju sieri visi ir vienāda izmēra, formas un akurāti. Man reiz viens draugs teica, ka uz maniem sieriem redzamās zem preses iespiestās sējuma svītriņas uzreiz pircējam dod skaidru bildi, ka patiešām tas ir roku darbs. Neviens ritulis līdz ar to nav vienāds. Gribu pie tā pieturēties,” uzsver G. Timbra.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Mežstrautu” siera rituļi – roku darbs

Kategorijas