Meklēs taisnīguma definīciju

2018. gada 28. jūnijs 07:00

ES lauksaimniecības politikā iezīmējas jaunas tendences, kuru ieviešana Latvijā vēl priekšā. Par maksājumu diferencēšanu, tiekoties ar zemniekiem Durbē, stāstīja Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra vadītājs Mārtiņš Cimermanis.

Lielajiem būs griesti
Lauki ļoti iztukšojoties visā Eiropā. Centra vadītājs norāda, ka Eiropā pārtika paliek pāri, tāpēc par tās nodrošināšanu vairs nerunā. Eiropas Padomes virzība – kā nodrošināt laukos apdzīvotību. Pēc iestāšanās ES Latvijā kopumā zaudētas aptuveni 60 tūkstoši saimniecību. Pēdējo piecu gadu laikā likvidētas 14 tūkstoši piensaimniecību.
Savukārt lauksaimnieku vidū Latvijā veidojoties “milzīga šķēre” – 82% ES atbalsta naudas nonāk 20% saimniecību, kurās zemes platība mērāma tūkstošos hektāru. “Sākumā bija liels atbalsts mazajām, bet tad tas pārvēlās uz profesionālajām, jaudīgajām, spēcīgajām. Pašlaik Eiropā runā par taisnīgu vai netaisnīgu ienākumu. Viens no uzstādījumiem – pievērst lielāku uzmanību ģimenes saimniecībām, kam pašlaik netiek piešķirts pienācīgs atbalsts,” norāda M. Cimermanis.
To varētu novērst, ieviešot obligātu atbalstu mazajām saimniecībām, kā arī tiešmaksājumu griestus, kādi jau ir citās valstīs. ES piedāvājot variantu, ka pamatīgāks atbalsts ir pirmajiem 30 hektāriem.
“Šis ir viens no būtiskiem lēmumiem, kas būs jāpieņem ministrijai – ko darīt ar griestiem.” Tie attiektos uz aptuveni 200 saimniecībām. Piemēram, Beļģijā tiešmaksājumu griesti ir 150 tūkstoši eiro vienai saimniecībai. “Viņiem tiešmaksājumi četrreiz lielāki un lielāku summu saņem ar mazāku hektāru skaitu. Šis būs viens no stratēģiskajiem un politiskajiem jautājumiem, kas, iesaistoties zemniekiem, būs jālemj Zemkopības ministrijai.”

Trūkst efektivitātes
“Cilvēki brauc prom arī tāpēc, ka laukos ienākumi ir uz pusi mazāki nekā pilsētās,” pauž M. Cimermanis. Rīgā salīdzinājumā ar Latgali algas esot četras līdz sešas reizes lielākas. “Taču ne jau tiešmaksājumi būs tie, kas noturēs, tie var palīdzēt. Mūsu lielākā problēma ir efektīva saimniekošana.” Ražība esot zema, daļa saimniecību labību kuļot ap divām tonnām no hektāra. Pētījums rādot: ja mazās saimniecības – līdz 100 hektāriem – strādā neefektīvi un bez subsīdijām, tās ir mīnusā. “Eiropas skatījumā subsīdijas nav domātas, lai kļūtu divreiz bagātāks, tās vairāk domātas sociālo lietu risināšanai lauku attīstībā. Nebūs viegli atrisināt šo jautājumu, atrast “taisnīguma definīciju”. Bet, ja šis netiek risināts, pieaug neapmierinātība, kuras visvieglākais risinājums ir aizbraukšana.”
Latvijas lauksaimnieku kooperāciju M. Cimermanis vērtē kā “sliktāku par sliktu”. Vienīgie kooperējas graudkopji, kuri spēj uzkraut kuģus un tirgoties pasaulē. “Pasaules tirgos stabili iekšā ir graudkopji un mežinieki.”
Otrs lielais jautājums – paaudžu maiņa. M. Cimermanis atzīst, ka iepriekšējā periodā ES pensijas par saimniecības nodošanu bērniem bija neadekvāti lielas, vajadzētu atgriezties pie tām, bet saprātīgām. “Pie mums pašlaik nav motivācijas atdot saimniecības jaunajiem.” Eiropa mainot nostāju: kāpēc gan vecajiem nepalīdzēt jaunajiem strādāt? “Vecais – ar prātu, jaunais – ar degsmi.”

Cenu diktē tirgus
Nīcas novada lauksaimniece Zenta Frema norāda, ka lopkopju situācija ir atšķirīga no graudkopjiem, kuri izaudzēto pa tiešo var pārdot uzpircējam. Piena nokļūšanai līdz veikala plauktiem ceļš ir garāks, veidojas apburtais loks, turklāt pārstrāde nav latviešu uzņēmēju rokās. Peļņa tiek savākta “pa ceļam”, un par to ir neapmierinātība.
M. Cimermanis norāda, ka pienu saražojam vairāk, nekā paši patērējam. Graudus – trīs reizes vairāk, nekā pašiem vajag. “Ja spējam pārdot pasaules tirgos, tad ir izrāviens.” M. Cimermanis no paša pieredzes kā kooperatīva biedrs, kuram pieder Jaunpils pienotava, teic: redzu, ko nozīmē pašiem sava pārstrāde. Tajā neesot pamata cenu krišanai. “Tas ir ceļš, pie kura jāstrādā – kooperācija uz pārstrādi. Pieci miljoni tonnas Eiropas piena, kas gāja uz Krieviju, tagad skalojas pa Eiropu.”
“Pienam ir vajadzīga jauda”, tāpēc jāiet uz bagātiem tirgiem – Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Japānu, bet ne Ķīnu. Pašlaik Latvijas zemniekiem nepietiekot jaudas tajos ieiet.
“Tā bija zemnieku neuzticība pašiem sev,” M. Cimermanis teic par Latvijas piensaimnieku uzcelto pārstrādes rūpnīcu Jelgavā. “Ja tā ir tava rūpnīca, tad jādod tai piens arī brīdī, kad cena ir slikta, nevis tikai jādomā par maksimālo.”
Visā pasaulē cenu diktē lielās pārtikas veikalu ķēdes. “Ja zemnieki laikus nedomās, kā tikt “Lidl” ķēdē, mēs ēdīsim vācu vai poļu piena produktus,” brīdina lauksaimnieku konsultants.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Meklēs taisnīguma definīciju

Kategorijas