Pie mierīgas un drošas dzīvošanas pieradusi

2018. gada 28. jūnijs 07:00

Rucavas novada Dunikas pagasta bērnu un jauniešu dienas centra “Purenīte” vadītāja kopš pērnā septembra ir Agnese Volmane. Vasara ir viņas atbildīgākais darbalaiks, jo skolā ir brīvlaiks. Viņas atbildība ir pieskatīt bērnus un organizēt viņiem izglītojošas aktivitātes. “Darbu varu apvienot ar savu bērnu audzināšanu,” galveno ieguvumu uzsver A. Volmane.

Dienvidkurzemnieki – atturīgāki
A. Volmane nav vietējā Rucavas novada iedzīvotāja. Uz Dienvidkurzemi no Ziemeļkurzemes pārcēlusies pirms četriem gadiem. “Esmu no Talsu novada Valdemārpils. Tur pabeidzu vidusskolu. Pēc tam iestājos Kandavas lauksaimniecības tehnikumā, kur studēju lauku tūrismu. Nedaudz šajā jomā arī padarbojos – strādāju viesnīcā. Privātā dzīve tā iegrozījās, ka izlēmu pārcelties uz šejieni – Duniku,” viņa stāsta. Dunicnieks ir viņas dzīvesbiedrs. “Viņa vecākiem šeit ir saimniecība. Pieņēmām lēmumu, ka labāk būtu nākt uz šejieni dzīvot,” skaidro A. Volmane.
“To, ka jāpārceļas tik tālu no dzimtās vietas, kas ir 200 kilometru attālumā, ļoti sāpīgi neizjutu. Manam dzīvesbiedram apciemojumi sanāk daudz tālāk, jo viņam radi ir Jēkabpilī. Iznāk braukt ciemos, bet ir pierasts. Kad bērni bija mazi un darba nebija, sanāca biežāk ciemoties, tagad retāk,” saka sieviete.
Arī dzīvošana Dunikas pagasta Sikšņos tagad ir kļuvusi par ikdienu. “Sākumā bija grūtāk. Biju tālu no saviem radiem un draugiem. Tagad jau esmu iedraudzējusies ar vietējiem, īpaši jau pēdējā gada laikā, kad sāku strādāt. Atminos, ka tad, kad pārcēlos, man pirmais iespaids bija, ka cilvēki šeit ir daudz atturīgāki nekā manā dzimtajā pusē. Valdemārpilī iedzīvotāji grib pat uz ielas runāties,” viņa salīdzina.

Bērniem draudzīga vieta
Pagājušā gada rudenī A. Volmanei piedāvāts kļūt par Dunikas bērnu un jauniešu dienas centra vadītāju. “Tad, kad meklēja iepriekšējo vadītāju, nokavēju pieteikšanos.” Volmaņu ģimenē aug divi bērni – meita Evelīna un dēls Jānis. “Darbs man ir liels ieguvums, jo varu pieskatīt pati savējos. Man nav jādomā par to, kur viņus likt, kamēr es strādāju. Mazie man šeit iet bērnudārzā, un ceru, ka nākotnē, ņemot vērā visu to, kas notiek valstī, bērni varēs tepat arī turpināt izglītoties Sikšņu pamatskolā. Skolas tuvums būtu ieguvums, lai bērniem nav tik agra celšanās un vēlie vakari,” spriež A. Volmane. Viņu ļoti apmierina, ka Dunikā, lai arī klusa vieta, tiek domāts par vietējiem iedzīvotājiem. Protams, vienmēr griboties, lai viss būtu vairāk un labāk. “Bet te ikkatrs cenšas, lai tā būtu,” novērojumos dalās ienācēja, atzīstot, ka tik lielas iespējas kā pilsētā, protams, nevar būt. Pietrūkst veikalu, izklaides iespēju. Ja sagribas kaut ko no tā, ģimene dodas uz Lietuvu vai Liepāju.
“Valdemārpilī es nedzīvoju pašā centrā, bet gan nostāk no tā. Ja salīdzina, tad, piemēram, Valdemārpilī skolā vienā klasē mācās 30 skolēnu, bet te – desmit,” ievērojamāko atšķirību – iedzīvotāju skaitu – norāda A. Volmane. “Jāņem vērā, ka Rucavas novads ir mazs, tas nav tā kā būt pilsētai.”
Tieši tādēļ, ka nav lielās burzmas un mašīnu trokšņa, Volmaņi izvēlējušies dzīvi laukos. Te – mierīgāka dzīve un prātīgāks ritms. “Man patīk, ka apkārt ir kluss. Īpaši Duniku novērtēju kā drošu vietu, kur augt bērniem. Te var skraidīt riņķī apkārt savām mājām, turpretim pilsētā to nevar,” viņa skaidro, kādēļ, jauni cilvēki būdami, tomēr nav izvēlējušies klasisko variantu – dzīvot pilsētā.

Vairāk ārpusskolas pasākumu
A. Volmanes pienākumos Dunikas bērnu un jauniešu dienas centrā ir aktivitāšu un pasākumu organizēšana. “Visvairāk gribu, lai bērniem šeit būtu pasākumi, lai viņi izrautos no ikdienas.” Jūnija sākumā organizējusi Bērnu aizsardzības dienu. “Atnāca vairāk nekā simt apmeklētāju, visus pat nepaspēju piereģistrēt,” viņa dalās pieredzē. Lielāku pasākumu rīkošanu reizi vai divas mēnesī viņa izvirzījusi par savu mērķi. Īpaši aktuāli tas esot vasarā, kad skolā ir brīvlaiks. “Mācību gadā skolā pasākumi un aktivitātes notiek, tad mēs savstarpēji saskaņojam savus plānus.” Ziemā centrā notiekot novusa sacensības un tematiskie svētku pasākumi. “Svarīgi, ka bērni, kuriem intereses ir tik dažādas, ja viņus prot ieinteresēt, ir pretimnākoši un ir viegli strādāt,” novērojusi centra vadītāja.
Nozīmīga funkcija, ko A. Volmane veic darbā ar bērniem, ir pieskatīšana. “Vecākiem tas ir svarīgs moments, īpaši jau tagad vasarā, kad vecākiem ir jāstrādā, bet skolā – trīs mēnešus garš brīvlaiks. Strādājošie vecāki var dabūt labi ja mēnesi garu atvaļinājumu, bet – ko pārējā laikā darīt, ja nav kāda cita cilvēka, kas varētu pieskatīt? Vecāki zina, ka bērni te būs drošībā un kopā ar saviem vienaudžiem, būs padarījuši kaut ko lietderīgu, kaut ko iemācījušies,” plusus uzskaita centra vadītāja. Atšķirībā no bērnudārza, centra darbalaiks nav no pulksten astoņiem un funkcijās neietilpst ēdināšana – par to jādomā un jāparūpējas bērnu vecākiem pašiem.

Morāli grūts darbs
Centru regulāri katru dienu apmeklē četri, pieci bērni. Esot tādi, kuri atnāk ik pa pāris dienām paspēlēties. “Te bērniem ir cits draugu loks. Daži ir tādi, kuri atbraukuši uz Duniku pie radiniekiem pavadīt vasaras brīvlaiku. Ikdiena viņiem paiet citur. Līdzīgi kā dažiem dunicniekiem, kuri vasarā šeit nav sastopami vai uzturas retāk,” stāsta A. Volmane. Darbu viņa uztver ar lielu atbildību un milzīgu apņemšanos. Neesot tik fiziski grūti, cik morāli, jo visu laiku jābūt modram.
A. Volmane stāsta, ka, ejot uz darbu, viņai ir īpašs rituāls – pa ceļam jau savākt pulciņu ar bērniem, kuri uz centru nāk katru dienu. Paņem līdzi arī draugu bērnus, lai tie nesēž mājās, un pati savējos. “Kad no rīta sanākam kopā, izdomājam, ko šodien darīsim. Pārsvarā tā ir zīmēšana, krāsošana, veidošana. Siltajā laikā bērni uzturas laukā rotaļu laukumā. Kad apnīk, atkal dodas uz telpām.” Lielākie bērni no vadītājas mācās atbildību, veicot kādus mazākus atbildīgākus darbiņus, arī palīdzēt mazākajiem.
Rudens, ziemas un pavasara sezonā, kad rit skolas mācību gads, šeit sanāk visu vecumu bērni, kamēr gaida ierodamies skolēnu autobusu, kas aizvedīs mājās. “Centrs ir alternatīva skolai, kur pavadīt brīvo laiku,” centra funkciju raksturo vadītāja. Esot izstrādājies pat tāds kā nerakstīts likums, ka laikā, kad bērni atrodas centrā, viņi nedrīkst pārāk aizrauties ar vēršanos telefonu ekrānos vai internetā, vadītāja mudinot vairāk iesaistīties citās nodarbēs. “Esmu diezgan pret telefoniem, jo tie novērš uzmanību,” pamato A. Volmane.
Dunikas bērni mēdz draudzēties arī ar citiem līdzīgiem centriem. “Lai bērni iepazīstas ar citiem, savukārt vadītājiem tā ir jauna pieredze. Bērnu un jauniešu darbinieki arī tiekas ar jaunatnes lietu speciālistiem, lai kopā mācītos un saņemtu ieteikumus darbības dažādošanai,” pieredzes apmaiņas veidus nosauc A. Volmane.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pie mierīgas un drošas dzīvošanas pieradusi

Kategorijas