"Kursas Laiks" viesojas pie Artas un Gundara Plāniciem

2018. gada 5. jūlijs 07:00

5630

"Kursas Laiks" viesojas pie Artas un Gundara Plāniciem

“Te ir kā Dieva ausī!” “Kursas Laika” pirmo iespaidu “Viļņu” sētā saimnieki Arta un Gundars Plānici uztver kā pašsaprotamu – tieši tā sakot visi atbraucēji.
Skaitot kilometrus, “Viļņi” Embūtes pagasta Dēselē esot tieši viduspunktā starp Gundara dzimto Ezeri un Priekuli, no kurienes nāk Arta. Līdzās tekošā Letīžas upe šķir Vaiņodes un Saldus novadu, ledāju senatnē veidotais reljefs tai piešķīris pamatīgus stāvkrastus. No mūriem atjaunoto 1873. gadā celto ēku un plašo teritoriju saimnieki izkopj par sev, radiem un draugiem estētisku vidi.

Sāk ar to, kas mugurā
“Esmu sapratis, ka to var panākt ar spītību, ar lielu vēlmi,” saka Gundars, atskatoties ģimenes mājvietas tapšanas pirmsākumos. “Biju jauns, Jēzus vecumā. Tagad to vairs nevarētu izdarīt.”
Gundars strādājis kolhozā Pampāļos kā plaša profila mehanizators un mašīnists. “Man nekad nav patikusi mēnešalga. Gribējies vienmēr darīt savu darbu un nopelnīt.” Kolhozā bijusi iespēja paņemt atvaļinājumu no tiešā darba un strādāt par kombainieri. Tas bijis liels finansiāls atspēriens. Direktors Vilis Belsons atbalstījis jauno idejas, arī puišu vēlmi veidot mūziķu grupu un spēlēt kultūras namā. Gundaram nav muzikālās izglītības, ģitāras spēli apguvis pašmācībā, un vietējais ansamblis pastāvējis astoņus gadus.
Pēc dienas kombainā vakarā muzicējis vai spēlējis dejas, bet nākamajā rītā atkal uz strīpas. To viņš atceroties, kad redz jaunos puišus nogurušus jau pēc pusstundas darba.
Paralēli draugs pavilcis uz vēl vienu aizraušanos – motokrosu. Mājās nav bijis gandrīz nekad, bet tagad secina, ka šāds dzīvesveids iedevis jaudu.
Saticis Artu, bet viņai kā profesionālai šuvējai Pampāļos nav atradies darbs, piedāvāts strādāt cāļu kūtī. Tas pielicis punktu palikšanai dzimtajā pusē, un “šobrīd esmu pateicīgs par to”. “Kad aizgāju no mammas, man bija tas, kas mugurā,” atklāj ģimenes galva. “Man bija tepiķis,” piebalso sieva.
Ar motociklu “Jawa” Gundars braukājis, meklējot jaunās ģimenes ligzdas vietu. “Nezin kāpēc man bija doma par dzirnavām. Apskatīju visas tā laika pamestās dzirnavas Liepājas rajonā.” Nonācis arī Dēseles dzirnavās, kas bijušas apdzīvotas. Jau apmaksājis inventarizāciju, bet atdūries pret faktu, ka ēka jāņem ar visiem īrniekiem, un šī iecere atmesta. “Dēseles dzirnavās mēs būtu sasprūduši”, jo izrādījies, ka tām tomēr ir īpašnieks ārzemēs. “Šī vieta bija bez mantiniekiem.”

Prasme pret prasmi
Paziņam bijusi no Dēseles ķieģeļiem būvēta māja, un viņš norādījis uz šo mājvietu, kur palikuši tikai tā paša materiāla mūri. Braucot garām pa ceļu, tos nemaz nav varējis redzēt – viss aizaudzis. Te nav bijis ne ceļa, ne elektrības, ne akas, bet vieta ļoti uzrunājusi un radījusi vēlmi palikt.
Atvedis ar motociklu jauno sieviņu un teicis: “Tā, te mēs tagad dzīvosim.” “Gaidīju, uz kuru pusi viņa ģībdama kritīs.” Arta atminas, ka ceļš bijis jāšķir cauri nātrēm. Tāpēc tagad jo lielāks gandarījums, kad jau pusceļā uz pilsētu sieva sakot: gribu mājās.
“Mums nekā nebija, tikai vēlme, un tas jau ar’ nav maz.” Mājvietas sakopšanu sākot, Plāniciem bijusi tikai ķerra un lāpsta un tā pati nozagta. Paveicies, ka paspējis “ielēkt pēdējā vagonā” un kļūt par Breša zemnieku. Valsts dotējusi kokmateriālu, cementa iegādi, varējis stāties rindā uz tehniku. “Kā mehanizators nebiju ne mūrējis, ne strādājis ar koku, bet visu dabūju apgūt.” Zāģējis atvēlēto mežu, pēc veciem paraugiem izpētījis, kā savietot būvei nepieciešamos kokmateriālus. No mājas iznestā māla uzkalns norobežots ar paša mūrētu akmens sienu.
Gundars stāsta, ka viņa dzīvē daudz kas notiek kā bārters. Saremontējis galdniekam mašīnu un kā samaksu lūdzis uztaisīt durvis. Tādā pašā veidā ticis pie laba krāšņu un kamīnu meistara. Taču ļoti daudz ielicis paša spēka un darba. Būvējot māju, dzīvojuši teltīs, ēdienu gatavojuši uz ugunskura, ledusskapis – upē iegremdēta kanna. Kad teltis nolietojušās, dzīvojuši no motokrosa laikiem saglabātā autopiekabē.

Ledusskapis aizpeld
“Te es rīkošu Vislatvijas Jāņus,” veroties ap diviem hektāriem plašajā nogāzē pie mājas, sacījis kinorežisors Juris Podnieks. Viņam “Viļņu” attīstības un Plānicu dzīvē ir īpaša loma. Kādu dienu ieradušies inteliģenti jaunieši un prasījuši atļauju pafilmēt, kā mājai liek jumtu. Tad atbraucis J. Podnieks ar dēlu, operators Gvido Zvaigzne. Viņiem bijusi iecere veidot filmu, kā atdzimst Latvijas lauki, un, līdzīgi kā filmu “Vai viegli būt jaunam” turpinot, atgriezties šeit vēlreiz pēc desmit gadiem. “Svešs cilvēks, bet tik vienkāršs, it kā simt gadu būtu zināms. Ar viņu runāt bija bauda. Otru tādu dzīvē vairs nav gadījies sastapt,” izjūtās dalās Arta.
Lai uzfilmētu režisora iecerētos kadrus, “Viļņu” saimnieks bridis pāri upei pēc eglēm un taisījis garas trepes, pa kurām operatoram tikt līdz skurstenim. Tad J. Podnieks iedomājies, ka virs spārēm vajadzīgs vainags, un rīdzinieki paši kāpuši lielajā ozolā pēc zariem. Kad beidzot tikuši uz jumta un saulrietā filmējuši, izrādījies, ka kamerai beigušās baterijas. Bet elektrības, kur tās uzlādēt, nav. Turklāt “ledusskapis” ar produktiem aizpeldējis pa upi. No visa pieejamā pagatavojuši salātus, par kuriem J. Podnieks teicis: savā mūžā vēl tik garšīgus neesmu ēdis.
Filmējot šeit pavadītas trīs dienas, un J. Podnieks jautājis, kā lai kompensē tajās aizkavētos darbus. Pēc neilga laika sētā iebraukušas mašīnas ar elektrības stabiem un vadiem, pēc kuriem mājas saimnieks jau stāvējis rindā. Kad painteresējies, kā to dabūjis gatavu, operators pastāstījis, ka ministrijā teicis: man tur jāfilmē, bet nav, kur pievienot kameru.
J. Podniekam arī radusies ideja, kā nokult Plānicu 30 hektārus labības. Pēkšņi laukos iebraukuši trīs kombaini no netālās Jāņa Blūma vadītās saimniecības. Pats priekšsēdētājs arī ieradies melnā “volgā” un vaicājis pēc režisora. Iespējams, tas viņu nedaudz piemānījis, iepriekš solot te filmēšanu.
Abu kinovīru traģiskā aiziešana no dzīves Plāniciem bijis ļoti smags un personīgi izjusts zaudējums. “Viļņos” uzfilmētais materiāls tā arī palicis neredzēts.
Ar laiku sapratuši, ka 30 hektāri aramzemes ir par maz kārtīgai saimniekošanai. Par lētāku samaksu zemniekiem piešķirtie traktori bijuši brāķis. Turklāt draudējusi atbildība par it kā to sabojāšanu, no kuras izvairīties palīdzējis jurists. “Sapratu, ka nevar lauzties vārtos, kuros tu netiec.” Lauki tagad tiek iznomāti un dod pienesumu ģimenes budžetam.
Arta stāsta, ka ielejā pie upes iestādīts hektārs kartupeļu, tur audzēti visi dārzeņi. Turētas govis, vistas, truši. Taču korekcijas saimniekošanā ieviesis “dabas pirksts”. “Bebri nesa dārzu prom, mežacūkas raka kartupeļus.” Gundars gan pats naktīs sargājis lauku, gan par sargu nolicis ieslēgtu radioaparātu. “No rīta kartupeļi izrakāti, radio apbērts runā.” Žogu apkārt nav gribējis būvēt, “man šķita, ka tad mēs zvēriem būsim dārzs”. “Esam dabā. Es tajā nevaru iejaukties vairāk, nekā jau esam,” saimniece atbildot tiem, kuri jautā, kāpēc plašo ieleju tikai izpļauj, bet neveido puķu dobes.
1991. gadā ciemos atbraucis onkulis no Austrālijas. Novērtējis, ko aizaugušajā Latvijā jaunie paveikuši, un solījis palīdzēt, jo līdzīgos apstākļos Austrālijā uzcēlis māju pats savām rokām. Savu unikālo dzīvesstāstu onkulis ierunājis un atsūtījis kasetēs, un viņa piemērs bijis dzinulis, ka nedrīkst apstāties.
Pirmajā gadā ūdeni veduši no pilsētas 40 litru kannās. “Domāju – šodien drīkstu traukus mazgāt vai ne?” atminas saimniece. Vīrs izšķīries par akas rakšanu, no dziļurbuma to traucētu iegūt neretie elektrības padeves pārrāvumi. Kopā ar sievastēvu divus gadus rakušies cauri astoņus metrus biezam māla slānim. “Man jau zuda cerība, bet, kad sāka nākt ūdens, knapi tikām ārā. Ūdens no desmit metru dziļuma ir vienreizīgs,” gandarīts ir racējs. Grodus arī taisījuši paši, un akā ūdens bijis arī sausajā gadā, kad apkārtnē citās tā pietrūcis.

Latvieši prot visu
Bijis laiks, kad abi vasarās strādājuši Norvēģijā, arī mazo dēlēnu Krišjāni ņēmuši līdzi. Nopelnītais bijis atspaids mājas iekārtošanai. Saimnieks, pie kura Arta strādājusi, piedāvājis palikt un viņai savu dārzkopības saimniecību norakstīt. Neviens no viņa 10 bērniem nav gribējis turpināt saimniekošanu, labāk devušies uz pilsētu.
Arta atzīst, ka rūdījumu un darba prasmes, ko ārzemēs ļoti novērtē, latviešiem devuši “krievu laiki”. Norvēģis nav varējis saprast, kā sieviete var prast gan matus nogriezt, gan šļūtenes saskrūvēt. “Mums bija jāmāk pilnīgi viss, lai izdzīvotu.”
Plānicu atvase Krišjānis jau patstāvīgs, strādā Liepājā, bet vecāki viņu redz kā “Viļņu” nākamo saimnieku. Dēls dzīvojies līdzi vecākiem visā procesā un labprātāk uzturoties šeit nekā pilsētā.
Tēvs uzteic dēlu – arī tehniskajās lietās esot jau gudrāks par viņu. “Ja viņu izmestu uz nepadzīvotas salas, esmu pilnīgi pārliecināta – viņš izdzīvotu,” saka mamma. “Eju un daru!” viņa raksturo dēla attieksmi. “Viņš būs īsts latvietis parastais – ar galvu un rokām izdarīs pilnīgi visu.” Vecāki atzīst, ka dēlam vienaudžu sabiedrībā ir diezgan grūti, jo domā citādi. Dēls nekad nav spiests kaut ko darīt, bet ir pat gatavs materiāli atbalstīt vecākus.
Skolas gados pusaudzis gājis agri no rīta uz kori, lai gan sāpējis kakls – klausīšoties. Skolotāja, kura spējusi panākt šādu attieksmi, gan dabūjusi no darba aiziet – neesot atbildusi birokrātiskajām izglītības prasībām.
Vecāki negrasoties dēlam uzspiest pienākumu šeit turpināt saimniekot. “Bet man būs mierīga sirds – būšu viņam atstājusi iekoptu vietu,” saka mamma.

Mūzika pa rokai
“Pirmos piecus sešus gadus šī māja mani nepieņēma, līdz pēkšņi nāca kāds lūzums,” atklāj Arta, kura ir mājas un apkārtnes labiekārtošanas idejiskā un praktiskā virzītāja. Ja kāda iecere, vairākas reizes mēģinot, neizdodas, met tai mieru. “Nav vērts cīnīties, ja tevi nepieņem.”
Tagad mājā ir gan siltais ūdens, gan citas ērtības. Saglabājusies maizes krāsns, kurā varot reizē izcept 12 kukuļus. Plašajā hallē pa ķērienam ir mūzikas instrumenti. Gundars spēlē ģitāru un dzied, muzikāls esot arī Krišjānis. “Kas man nekaiš – dzīvā mūzika vienmēr pa rokai,” smejas Arta. “Es tikai varu notis pāršķirt”, lai gan vīrs tās nepazīstot. Saimnieks to nožēlojot, jo, atlidojot mūzai, nevar tās nesto melodiju nofiksēt.
Mājas iekšējo apdari oriģinālu dara paša izzāģētie balsti un no priežu latiņām un niedrēm pītie griesti. Sagruvušā manteļskursteņa fragments pārvērsts par dekoratīvu elementu telpā, ko sauc par meiteņu istabu – tajā novietotais televizors paredzēts romantiskām filmām. Otrais citā telpā – futbolam, makšķerēšanai un citām vīru lietām.
No katra mežā kritušā koka top kāds lietderīgs priekšmets. Saimnieks vienas dienas laikā uztaisījis solu ar atzveltni, ko nolikt atpūtai pie upes. Kā bijis gatavs, tā sievas rīkojums – nes iekšā! Tagad tas labi iederas priekštelpā. Kāds galdnieks atzinīgi novērtējis veikumu, bet noteicis, ka pats tā nevar – vajagot taisnu un līdzenu.

Mīt zvēru teritorijā
Gadu gaitā Plānici sastapušies ar vai visu Latvijas meža dzīvnieku un putnu klātbūtni un pie tiem pieraduši. “Jūs esat tieši tur, kur ir viņi visi,” teicis pieredzējis mednieks.
“Esmu dzīvniekmīlis, nevaru, ja kāds nav paēdis,” atklāj saimniece. Rezultātā kaķis ar lapsu ēd pie vienas bļodas. Pieķēruši, ka pie tās mielojas arī resns zaķis.
Pie tūjām vienu ziemu apmetušies buki. Saimniece tās aptinusi ar palagiem, bet dzīvnieki tomēr atraduši šķirbu un zaļumus nograuzuši. Kad puse no kopjamās teritorijas radusies “uzarta”, saimnieki raudājuši. Divas dienas ar rokām un traktoru līdzinājuši izceltās velēnas. Pieredzēts, kā košumkrūmus un ābeles paplucina briežu buļļi. “Mēs esam viņu teritorijā,” saprot Plānici.
Zem šķūnīša iekārtojusies āpšu ģimene, kas vedot pļavā ganīties piecus mazuļus. Debesīs redzēti visi lielie un mazie putni, jūras ērgļus ieskaitot. Stārķiem tie nav ļāvuši uzturēties savā teritorijā, un to ligzdā veiksmīgi iekārtojušās meža pīles.
Bet cīņa ar kurmjiem gan sekmējusies ar saimnieku uzvaru – lamatās noķēruši ap diviem simtiem, nu plašajā zālienā to rakumus vairs nemana. Toties ar senkrasta akmeņiem cīņa būtu veltīga – dažu apmēri nav nosakāmi un tie nav izrokami. Gundars vēro, ka senāk tajos urbti caurumi, lai tos saplēstu ledus un sals, taču velti.
Vīrs norāda, ka sievai ir “zaļie pirksti” – no “Depo” atvestie izbrāķētie augi un puķes “Viļņos” ieaug labi un uzzied krāšņi. No savas dzimtās puses saimnieks atvedis liepiņas, saimniece no Priekules – sudrabvītolus. No maziem puļķīšiem nu izauguši lieli koki. Par godu valsts simtgadei iestādījuši priedes un ozolus. Valsts karoga krāsas ieliktas dzīvžogā, sarkanajām lazdām pa vidu iestādot jasmīnu.
No meža atnestie kadiķīši pēc zinātāja ieteikuma iestādīti, ar kompasu precīzi nosakot novietojumu pret debespusēm. “Kad tos apleju, aprunājos,” atklāj saimniece. Vīrs pieķēris, ka sieva sarunājas arī ar puķēm. “Tad viņas aug, viņas taču dzīvas,” taisnojas dzīvesbiedre.
Foreļupīte Letīža esot trešā straujākā Latvijā. Iepretim mājai tajā ierīkotas nelielas krāces un minipludmale. Piedzīvots, ka, klausoties ūdens čalošanā, nemanot paiet pāris stundas.

Salido radi un kaimiņi
Stāstot, kā nezinātājam atrast “Viļņus”, saimnieks norāda, ka pie mājas mastā vienmēr plīvo karogs. Krišjānim Grobiņas ģimnāzijā reiz bijis jāraksta domraksts par patriotisma tēmu. Dēls esot smalki aprakstījis šīs vietas kopšanu kopā ar tēti un mammu – šī esot viņa vieta, ļoti mīļa. Skolotāja zem domraksta pierakstījusi, ka zēna domas nav īsti pareizas. “Man bija šoks. Vai bērns ir ko nepareizi uzrakstījis, ja viņš mīl tieši šo vietu?” nesaprot mamma.
“Senie latvieši aizstāvēja vispirms savus īpašumus, savu ģimeni,” zina Gundars. “Ja katrs mīlētu un koptu savu vietu, tad kopā sanāktu visa valsts,” spriež Arta. “Man karogu mastā vajag visu laiku – tas ir mans patriotisms.”
Gundaram lādiņu dod arī televīzijā redzētie sižeti, ka pat Latgalē ir sakoptas un darbīgas saliņas, ka visi nebūt nav izbraukuši. Arta no augsta ranga bankas darbinieka dzirdējusi, ka laukos var dzīvot tikai turīgi cilvēki. “Es sevi par tādu neuzskatu, te ir nenormāls darbs.” Viņa apsver, ka varētu arī strādāt pilsētā, bet izvēli palikt mājās un kopt plašo teritoriju gandarī draugu un viesu prieks un labsajūta. 2010. gadā “Viļņi” ieguvuši novada sakoptākās sētas titulu.
Pirmo Gundara radu saietu rīkojuši Embūtes tūrisma un informācijas centrā, kur Arta tolaik strādājusi, bet pēc diviem gadiem “Viļņos”. Pirms tā vējgāze sagādājusi materiālus, no kuriem trijatā vien uzslējuši lapeni. Sanākuši 60 cilvēku. “Man jau miera nav”, un Gundars šeit saietus rīkojis arī motobraucējiem, kā arī tiem, kuriem sirdī tuvi Pampāļi. “Dabūjām to, ko gribējām. Atbrauca tie, kurus es saucu par izraidītajiem, arī pensionāri, pasākums izdevās uz goda.”

Bez mājām nevar
“Visos laikos ir bijis jāstrādā, tikai – kurš to gribēja vai negribēja,” spriež Gundars. Uz un no darba autoservisā Liepājā viņš ik dienas mēro 140 kilometrus. No rīta ceļā varot sakārtot domas, bet vakarā velk uz mājām – “es nevaru bez šitā”. Te ar kaifu varot vērot putnus, dzirdēt bišu sanoņu.
Interesentus viņš labprāt pavada pa izpļautu taciņu uz Letīžu dižakmeni, pāri upei, pa stāvkrastu līdz Meldzeres dobumakmenim.
Arta, pēc horoskopa Jaunava, precīzi atbilstot šīs zīmes raksturojumam, un pašai ar savu pedantiskumu dažkārt esot grūti sadzīvot. “Ja es ēvelēju, skaida pie zemes nedrīkst nokrist,” smejas vīrs. Ciemiņi, kuri atbrauc bez pieteikšanās, brīnoties – vai tiešām pie jums vienmēr tāda kārtība? Artai arī svarīgas labas attiecības ar nedaudzajiem kaimiņiem.
Svaru zīmē dzimušajam Gundaram zvaigznes raksturā esot likušas uzņēmību, bet arī katras lietas izsvēršanu, kas bremzējot. “Viņš septiņas reizes izdomā,” zina sieva. Savukārt auto vainas vīrs uztverot jau ar dzirdi.
“Ar mani kā latvieti kaut kas nav kārtībā, jo man patīk, ka citiem ir labi,” viņš ironizē. “Esmu laimīgs, ka izvēlējos šo soli. Tas, ko dari pats, ir tavs, neviens tev nevar neko ne pavēlēt, ne atņemt.”

+ 11

Rekurzeme.lv ARHĪVS

"Kursas Laiks" viesojas pie Artas un Gundara Plāniciem

Kategorijas