Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

Robežtilts starp Misiņkalnu un Aizputes centru

ZANE GVOZDE
Laikraksta arhīvs

2018. gada 5. jūlijs 07:00

957
Robežtilts starp Misiņkalnu un Aizputes centru

Vislabāk Aizputes lejas un augstumi atklājas, atrodoties pie Žīdu tilta un Strūklaku kalna, apliecina Aizputes novadpētniecības muzeja vadītāja Jolanta Berga. Šī vieta jau sen ir daļa no pilsētas dabas ainavas, taču laika gaitā savu veidolu mainījusi vairākkārt.

Likteņupe Tebra
Tebras upei, kas tek cauri Aizputei, tikt pāri var vairākās vietās. J. Berga teic, ka piecas no šīm vietām varētu saukt par tiltiem. Liela daļa pāreju joprojām ir vienkāršas laipas, kas savu izskatu nav mainījušas. Taču Žīdu tilts laika gaitā piedzīvojis visvairāk modifikāciju, jo bieži ticis pakļauts dabas kaprīzēm. “Kad Tebras upē pacēlās līmenis vai sastājās ledus, tika kustināti tilta balsti, tilts vienmēr bija jāremontē. Principā tas bija katru gadu remontējams objekts, kur pilsētas valde ieguldīja milzīgus līdzekļus,” zina stāstīt muzeja vadītāja.
Tebra ir mainījusi savu tecējumu un platumu. Tilts vairs nav tik garš vajadzīgs, kā tas bija sākotnēji. Tagad ir vairāk uzbērumu, līdz ar to tilts ir augstāk no ūdens, lai pasargātu to no izskalošanas. Šobrīd tilta konstrukcijā izmantots metāla karkass, taču virsma un margas veidotas no koka, pastāsta J. Berga. Vēsturiskais apvienots ar mūsdienīgo.
“Pašvaldība pēdējo renovāciju veica 2016. gadā. Tilta margas tika ņemtas no vecā tilta paraugiem, kā tas bija 20. gadsimta 30. gados, kad atkal tiltu atjaunoja. Modifikācijas tiltam bijušas vairākas. Zināms, ka vismaz trīs, četras noteikti, līdz tilts tapa tādā formātā, kā tas ir šobrīd,” precizē J. Berga.
“Žīdu tilta nosaukums radās tā iemesla dēļ, ka tilts atradās tieši zem sinagogas, zem ebreju jeb žīdu baznīcas,” paskaidro muzejniece. Senajos laikos Tebras upei bijusi robež­upes funkcija – tā atdalījusi bīskapijas zemes no ordeņa zemēm. Ap 1880. gadu toreizējais pilsētas galva Adolfi rakstīja vēstuli Aizputes pilsmuižas pārvaldniekam jeb īpašniekam ar lūgumu radīt gājēju jeb kājnieku tiltu pāri Tebras upei. 1880. gada 31. maijā deputāts fon Zakens ierosināja pilsētas galvam Adolfi izteikt pateicību tilta ierīkotājam – ģenerālim Lilienfeldam. Ideja tika realizēta trijos mēnešos – rekordlielā ātrumā. Tas gan nebija tilts mūsdienu izpratnē ar metāla konstrukcijām vai tamlīdzīgi. Tas principā bija laipu tilts.
J. Berga norāda: vēstures liecībās fiksēts, cik daudz naudas vairāku gadu garumā izlietots tilta labošanas darbiem. Lai situāciju uzlabotu, pilsētas vadība 1922. gadā pieņēmusi šādu lēmumu: pirtniekam jeb pirts uzņēmējam Andrejam Dinim, kurš atradās tilta pakrastē, maksāt 1500 rubļu algu līdz pat pavasarim. Viņa uzdevums bija uzraudzīt ledus iešanu upē, nocirst no tilta balstiem ledus gabalus, lai neveidotos iespēja tiltam izkustēties. “Šī nauda tika pie­lemta no tā brīža, kad sāka parādīties ledus – decembrī, līdz pavasarim, kad ledus izgāja.” Pirtniekam uzdevums bijis atbildīgs. Alga maksāta ar nosacījumu: ja tas darbu nedarīs labi un radīsies kādi zaudējumi tiltam, pats par savu naudu šos zaudējumus atlīdzinās.

Strūklakas zaudē šarmu
Lielāka tilta pārbūve, kad tas jau bija nokalpojis savu laiku, notikusi 1928. gadā. “Pašvaldība izlēma, ka vajag stabilu tiltu. Tilta autors bija būvtehniķis Griģis. Pašvaldība tilta būvniecībai izmantoja valsts piešķirto naudas summu bezdarbnieku nodarbināšanai. Tas tolaik bija kā sociālais projekts. Naudas apjoms, ko piešķīra valsts – 4000 latu. Par šo naudu tilts tika celts sabiedriskā kārtā. Tas tapa, bet naudas pietrūka plānotajam Strūklaku kalnam,” izpētījusi J. Berga. Izrādās, augšā, pakalnē, atradās divi dabiskas teces avoti, kuru ūdeni varēts izmantot strūklaku izbūvei. Strūkl­aku kalna izbūvi sāka vien 20. gadsimta 30. gadu vidū. Divas strūkl­akas tika izbūvētas pēc toreizējā Aizputes ģimnāzijas zīmēšanas un rasēšanas skolotāja un mākslinieka Jāņa Audriņa metiem. Šobrīd, pēc pēdējiem tilta pārbūves darbiem, vēsturisko strūklaku veidolu nav izdevies saglabāt. Nu laukumā pie tilta darbojas viena strūklaka.
Aizputniece Laimdota Kavanska ikdienā labprāt pārvietojas pa Žīdu tiltu, tādēļ zina, ka tas vairākkārt mainījis savu formu un izskatu. “Tas ir mainījies no koka tiltiņa uz metāla un tagad ir atkal koka tiltiņš – atgriezies savā vecajā veidolā. Taču par vēsturi vairāk es nemācēšu pateikt. Zinu vien to, ka tiltam bijušas vairākas pārbūves. Esmu gājusi visu savu mūžu tiltam pāri.” Variants, kas izveidots šobrīd, aizputniecei patīk – tas ir modernāks, taču ar vēsturisku piesitienu. Tā kā L. Kavanska redzējusi, kā izskatījušās sākotnēji izveidotās strūklakas, viņai žēl, ka šo skaistumu nav izdevies saglabāt. “Domāju, ka būtu vajadzējis saglabāt strūkl­aku vēsturisko veidolu. Šobrīd tas skats ir bēdīgs. Tur tā strūklaka vairāk nav, nekā ir. Un tā tiek izgrauta. Domāju, ka puikas tur vienkārši izklaidējas, demolē akmeņu krāvumu ap strūklaku. No rīta, kad nāku, akmeņi ir izmētāti, strūklaka nedarbojas.” Sieviete dzīvo pie Misiņkalna kapiem, tādēļ pa tiltu dodas katru dienu ceļā uz darbu Aizputes bibliotēkā. “Tad, kad tilts bija remontā un nojaukts, tā bija liela iešana gar baznīckalnu. Tad nevarēja tikt ērti un labi. Pārbūve gan nākusi par labu – tiltiņš tagad ir stabils, labs.”
No laika, kad pie tilta parādījās strūklakas, visos valdes dokumentos, kas ir arhīvā, šis tilts netika saukts par Žīdu tiltu, bet gan Strūklaku tiltu. Taču šis nosaukums sabiedrībā neiedzīvojās. J. Berga spriež, ka žīdu vārds cilvēkiem bijis pašsaprotamāks, jo Aizputē savulaik bijis liels ebreju īpatsvars. “Ebreji bija ļoti ietekmīga ļaužu grupa šeit Aizputē, un 19. gadsimta sākumā ebreji Kurzemē saukti tieši tā – par žīdiem. Un nekā citādi. Es esmu pašiem ebrejiem jautājusi, vai viņiem nav nekas pret, ka es arī tūristiem par to stātu kā par Žīdu tiltu, jo tagad uz šīm lietām skatās stingrāk, citādi, taču viņi iebilda: kāpēc? Jums nevajag falsificēt vēsturi. Ja tā ir bijis, tad tā tas ir un nav nekas nepareizs.”
Iedzīvotāju iemīļota vieta
Aizputniece Irēna Grundmane piekrīt, ka Tebras senleja un Žīdu tilts patiesi ir iedzīvotāju iecienīta vieta. “Mēs ejam uz avotiņu pēc ūdens. Zinu, ka ir cilvēki, kas pa tiltu nāk un iet pāri.” Vai zina, kāpēc tiltam tāds nosaukums? “Tāpēc, ka tur, lejā, bija žīdu pirts. Tautā šis nosaukums iegājies un tā arī paliek.” Kad nepieciešams, tiltam pāri I. Grundmane iet, dodoties uz Misiņkalna kapiem. Pāreja ir ērts veids, kā no vienas pilsētas vietas tikt uz citu. Arī cilvēku izvēle tiltu ikdienā izmantot pierāda tā lietderību.
I. Grundmane priecājas par jaunizbūvētajām kāpnēm apkārt pakalnam, kas kāpienu uz tiltu padara lēzenāku un vieglāku. “Tas ir ļoti labs. Paskatieties, kāds skats paveras – kā Šveicē! Man atbrauca draudzene no Tukuma un teica, cik skaista mums ir šī Tebras krastmale. Līdz ar to tas tiltiņš funkcionē daudz vairāk. Ļoti daudzi cilvēki izmanto šo jauno celiņu, jo aiz kultūras nama tas kāpums ir ļoti stāvs.”
Kategorijas

Kategorijas