Liliju audzētājs Ivars Zāģeris enerģiju gūst, kopjot zemi un puķes

2018. gada 5. jūlijs 07:00

491

Liliju audzētājs Ivars Zāģeris enerģiju gūst, kopjot zemi un puķes

Zemnieku saimniecības “Zāģeri” atrašanās vietu starp Liepājas pilsētas simbolu enkuru un reģionālo slimnīcu iezīmē stikla siltumnīcu puduris. Dažās no tām trompešu un Austrumu lilijas audzē Ivars Zāģeris. Šķirņu nosaukumus, to esot ap divdesmit, sirmais kungs vairs neatceras, bet, vaicāts, kāpēc teju ceturtdaļgadsimtu uztur ciešu draudzību ar cēlajām puķēm, atbild īsi: “Skaistas taču!”

Ar lāpstu, dakšu un 30 latiem
“Vecākiem mēs bijām pieci bērni. Mana tēva mājas, kas atradās pie lidlauka, līdz pamatiem nodega Otrā pasaules kara pirmajās dienās. Palikām ar to, kas mugurā,” atceras Ivars Zāģeris.
Tagad tur ir viņa brāļa ģimenes mājvieta, bet pats 90. gadu sākumā sācis darboties no vectēva mantotajā zemē Grobiņas pagastā. “Tāpēc, ka biju šokā par aprēķināto pensiju – trīsdesmit lati. Kā ar tādu izdzīvot? Godmanis iedeva vienādu visiem: cietumniekiem, dzērājiem un labiem strādniekiem. Manai radiniecei, galvenajai dakterei “Metalurgā”, tāpat piešķīra 30 latu pensiju.”
Saimniekot bijušā Imanta Sudmaļa kolhoza kukurūzas laukā staltais vīrs iesācis, kā pats saka, tikai ar dakšu un lāpstu. Pamazām vien ar savām rokām uzbūvējis siltumnīcas, palīgēkas un sapircis tehniku astoņu hektāru apstrādāšanai. “Minerālmēslus nelietoju. Cukurbietes pabaroju ar organisko mēslojumu – cukurfabrikas atkritumiem – kafijas biezumiem un cukurbiešu atgriezumiem. Viena biete svēra sešus kilogramus. Cukura saturs bija septiņpadsmit procenti, augstākais iespējamais,” palepojas zemkopis.

Uzlādē kustības un ziedi
No gotiņām iegūto pienu “Zāģeru” īpašnieks tirgojis mazdārziņu īpašniekiem. Tagad viņš lopus vairs netur, daļu zemes iznomā kādam lielsaimniekam no Durbes. Ēku dienvidu pusē briest gaišās bezkauliņu vīnogas. Starp stīgām Ivars izvietojis plastmasas pudeles ar ieskābušu ievārījumu – lai atvairītu nevēlamos kukaiņus.
Siltumnīcās bez lilijām un rozēm, kas domātas draugu iepriecināšanai, izaug dārzeņi un garšaugi paša vajadzībām un pārdošanai zemnieku tirdziņā Velnciemā.
Lai gan labs palīgs ir laistīšanas iekārta, apstrādājamā platība pakāpeniski tiek samazināta, jo astoņdesmit gadi nav nieks. “Ja nekustēšos, dzīvošu tikai sava vienistabas dzīvokļa četrās sienās, ar mani ātri būs cauri – organisms atrofēsies,” spriež aktīvais seniors, kurš jaunībā nodarbojies ar tūrismu un alpīnismu, Kaukāza kalnus krustu šķērsu izstaigājis un pat Everestā uzkāpis.
Zināšanas par liliju audzēšanu I. Zāģeris meklējis grāmatās, padomu lūdzis arī pieredzējušiem puķkopjiem. “Šķirņu nosaukumus neprasiet, tie šajos gados man pa vienu ausi iekšā, pa otru – ārā. Izrādās, katra liliju šķirne jāstāda citādā dziļumā. Pamanīju, ka manām vismīļākajām trīs gadus nav pieauguma, tāpēc pagājušajā rudenī pārstādīju. Visām lilijām patīk, ja tās ik pēc diviem, trim gadiem izņem ārā un pārstāda. Jo jaunie sīpoliņi veidojas uz saknēm, kas veidojas virs vecā sīpola. Liliju nedrīkst nogriezt līdz ar zemi, jāatstāj pārdesmit centimetri kāta, citādi sīpols aiziet bojā. Caur atlikušajām lapām augs uzņem barības vielas un saules enerģiju. Aprūpējot puķes, arī es fizisko enerģiju dabūju.”

Piktums par netaisnību
Pirmā darbavieta bijusi kuģu remonta rūpnīca “Tosmare”. “Un tad mani aizsūtīja uz gulagu. Zaldāts jau nevar izvēlēties. Rīgā iesēdināja lopu vagonā un aizveda uz taigu cietumniekus apsargāt. Nevienam to nenovēlu! Zagļu grupējumi savā starpā nesatika, nopietni izrēķinājās. Notiesātie meža darbos strādāja, bet brīvajā laikā spēlēja kārtis. Sagrieza avīzes, salīmēja ar ziepēm un ar krāsainiem zīmuļiem apzīmēja. Ja esi paspēlējis, dod naudu; ja nav, sit nost. Par mukšanu no ieslodzījuma vietas nežēloja, nošāva, un miers. Tās sievietes saucu par muļķēm, kuras apprec cietumniekus – tie vairs nekad nebūs cilvēki.”
Pēc dienesta padomju armijā puisis iestājies Liepājas politehniskajā institūtā, lai studētu par ekonomistu, bet iegāzusi vācu valoda: tehnisko literatūru nav spējis tulkot.
“Man deviņdesmit deviņi amati un simtais – bads. Ostā uz krāniem strādāju, tad piena kombinātā, gaļas kombinātā, kombinētās lopbarības rūpnīcā. Sešus gadus teātrī biju tehniskais darbinieks. Apnika vasarās pa divpadsmit dienām kā čigānam apkārt braukāt. Lai dabūtu ātro pensiju, aizgāju strādāt uz “Seļmašu”.”
I. Zāģeris ir no tiem cilvēkiem, kuri uz dzīvi skatās caur realitātes prizmu, taču viņam kremt tautiešu savtīgums un pie varas esošo alkatība: “Mūsu valdības mantrausības dēļ Latvijā visas cukurfabrikas noārdītas. Lietuva nevienu nelikvidēja. Godmanis kļuva par miljonāru, apzagdams tautu. Viņam Dānijā piederot cukura fabrika. No kurienes mūsu veikalos ir Jelgavas cukurs, ja šīs cukurfabrikas sen vairs nav? Vai tas ir godīgi? Nedomāju, ka tagad Saeimā ir kāds patriots. Ēd cits citu nost, plēšas par krēsliem kā suņi un tik par savu kabatu domā. Elektrības rēķinus pacēla miljonāriem par labu. Lai nestāsta, ka ar rožu audzēšanu bagāti palika! Tā ir maskēšanās. Padomju laikā privāta siltumnīca nedrīkstēja būt lielāka par 18 kvadrātmetriem. Pazīstu cilvēku, kurš tiešām audzēja rozes un uz Maskavu veda tirgot. Nu, nav viņš miljonārs! Mana krustmeita dāņu firmā par direktori strādā, alga laba, bet arī viņa nav miljonāre. Lielie zagļi par tādiem var kļūt.”

Ar principu un dziesmu
I. Zāģeris neslēpj, ka tic Dievam, bet netic mācītājiem. Baptistu draudzes ganu, kurš vairākkārt aicinājis nākt uz baznīcu, viņš iedzinis stūrī, uzdodot trāpīgus jautājumus: “Kā vārdā viduslaikos pareģus, zintniekus un zinātniekus dedzināja uz sārta? Dieva vārdā. Tagad ar’ bērnu slepkava aiziet uz grēksūdzi un mācītājs tālāk neziņo. Vai mācītājs nav līdzdalībnieks? Atbilde izpalika. Man baznīcā nav ko darīt, dzīvoju pēc principa: nedari otram to, kas tev pašam nepatīk.”
Dvēseles bagātināšanai kungs izvēlējies dziedāšanu. 60. gados darbojies vīru korī “Dziedonis”. Vēlāk viņu savā pulkā aicinājuši gan vairāki kori, gan tautas dziesmu ansamblis “Voļņica”. Aizbildinājies, ka pašdarbību nespēs apvienot ar puķu, zemeņu un vīnogu audzēšanu savā saimniecībā. “Bet latvietim taču dziedāšana ir šūpulī ielikta! Iesaistīties Grobiņas senioru jauktajā ansamblī “Tev” uzmusināja Robežnieku kultūras nama vadītāja.” Nu viņš ir viens no septiņiem vīriem, kuri Gunta Vītola vadītā kolektīva sastāvā jūlijā bagātinās Sarkanā Krusta jubilejas pasākumu, uzstāsies žurnāla “Helikons” pasākumā kopā ar Valda Aivara kolektīvu, bet augustā brauks uz Lietuvu – uz senioru ansambļu sadziedāšanos Telšos.
“Daudz kur, arī Daugavpilī, esam bijuši, vienmēr piedalāmies Latvijas piejūras novadu senioru festivālā. Vienugad tas notika Kolkā, pērn Jūrkalnē, šogad būs Pāvilostā, bet mēs nebrauksim, jo jaunākie mūsu ansambļa dalībnieki dzied arī koros un dodas uz Dziesmu svētkiem Rīgā.”
Par ģimenes lietām I. Zāģeris runā īsi: bērnu nav, divas sievas bijušas. “Gadus piecus jau dzīvoju viens, tā labāk: nav, kas nervus bojā. Priecājos, ka man ir draugi un paziņas, ar ko parunāt satiekoties. Draudzība, manuprāt, ir ņemšana un došana katra iespēju robežās. Kad par doto neko neprasa pretī. Bet tādu cilvēku ir ļoti maz.”
I. Zāģera uzticams līdzgaitnieks un sargs ir suns Barsis, melnīti kāds čigāns uzdāvinājis apmaiņā pret atļauju “Zāģeros” kartupeļus izaudzēt. “Barsis ir liels fektētājs. Ieraugot, ka nāk autobuss, dodas taisnā ceļā uz pieturu. Zina, ka dārziņnieki uzcienās. Kauliņus šie ārā nemet, atved viņam. Ja kādu reizi cienastu nedod, iet blakus un rej. Tā ir viņa valoda!”
Kas notiks ar “Zāģeriem”? “Norakstīju krustmeitai. Diez vai viņa te gribēs strādāt, droši vien pārdos. Nekas! Lai kāds nopērk un strādā tālāk! Uz šīs zemītes var labi dzīvot, ja domā ar galvu. Bet zemniekam šodien jābūt vismaz ar vidējo tehnisko izglītību.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Liliju audzētājs Ivars Zāģeris enerģiju gūst, kopjot zemi un puķes

Kategorijas