“Bārtnīcas” saimnieku iedvesmo Nīcas košās zeķes

2018. gada 12. jūlijs 07:00

535

“Bārtnīcas” saimnieku iedvesmo Nīcas košās zeķes

“Bārtnīca” ir turpinājums tam visam, ko mēs darām. Tās ir krāsas. Piešķiram jaunas krāsas gan dzīvei, gan “Sofijas laivām”, tā par jaunievedumu savā darbībā saka uzņēmējs Turaids Šēfers. “Bārtnīca” – sena zirgu piekabe – nu pārtapusi par gaumīgu un košu akcentu, kas var greznot ikviena interesenta svētkus vai pasākumu.

Aizsākums – liellaivas
“Būvējot liellaivas, domājām, ka vienu no laivām noteikti sauksim “Bārtnīca”, uz kuras no rīta cienāsim cilvēkus ar pankūkām, bet vakarā ar kafiju, alu. Bet viss beidzās tā, kā beidzās – atbrauca Elita Patmalniece, nokrāsoja laivu, un bija skaidrs, ka tā nav nekāda “Bārtnīca”, tā ir vienkārši “Elita”. Tādēļ vārds “Bārtnīca” palika kaut kur gaisā karājoties,” par senlolotu vīziju “Bārtnīcas” izveidei stāsta T. Šēfers.
Pirmie aizmetņi domai par kaut kā šķietami veca un neizmantojama restaurēšanu radušies pēc brauciena uz Holandi. Tieši tur uzņēmējs pamanījis, ka vietējie labprāt dažādas vecas lietas pārveido par krāsainām un atraktīvām kafejnīcām, bāriem. “Man tas likās tik lieliski! Un šķita jocīgi, kāpēc Latvijā neviens neko tādu nerada. Mums ir treileri – kvadrāta kastes – ar šabloniskiem rāmjiem, bildēm,” salīdzina T. Šēfers.
Kad atgriezies mājās, ideja par kā līdzīga realizēšanu visu laiku bijusi galvā. Tādēļ sācis pētīt, kas būtu tas interesantais, ko ieviest šeit. “Amplitūda bija no motorollera ar kasti līdz zirgu piekabei beigu beigās. Savā ziņā tāda kaste jau vien ir. “Ss.lv” uzgāju sludinājumu, ka cilvēks pārdod sešdesmit gadu vecu piekabi pie Valkas. Man šķita, ka tā ir īstā. Aizbraucām, nopirkām, atvedām uz Bernātiem.”

Pārsteigums sievai
T. Šēfers atklāj, ka pirmoreiz “Bārtnīcu” vēlējies vest ielās par godu savai sievai. “Man bija četri mēneši laika, jo mērķis un uzstādījums bija tāds: piekabi dabūt gatavu līdz brīdim, kad sievai ir izlaidums Liepājas Universitātē, lai pārsteigtu viņu ar šampanieti Liepājas centrā. Četru mēnešu laikā notika restaurācija.” T. Šēfers smaidot stāsta, ka dienā, kad ar “Bārtnīcu” piestāts Liepājas centrā, cilvēku uzmanības netrūka. “Mēs atveram slēģus, un cilvēks nāk ar maku, domā: ko tu man pārdosi? Kamēr mēs gaidījām – tās bija kādas piecpadsmit minūtes –, trīs cilvēki pienāca, interesējās, gribēja kaut ko pirkt. Bet mums nekā nav un mēs neko nepiedāvājam.” Uzņēmējs atzīst, ka pieredze bijusi stresa pilna. Nezini, kā būs, kas būs, kā tas izskatīsies un kā uz to reaģēs cilvēki. Kā sieva uztvērusi vīra pārsteigumu? “Ja tā pavisam godīgi, viņa par to zināja. Bet visvairāk pārsteigti bija pasniedzēji, jo to nu nepavisam nebija gaidījuši. Tik daudz pozitīvu vārdu es sen nebiju dzirdējis. Tu saproti, ka ir izdarīts kaut kas labs. Svarīgi tajā brīdī neapstāties.”
“Pašā sākumā mēs nezinājām, kas tas būs. Es vēl tagad precīzi nezinu, kas tas varētu būt. Tas varētu būt bārs kādā privātā ballītē vai, piemēram, kāzās. Tā var būt ielas kafejnīca. Visdrīzākais, ka tā arī būs. Tas ir tas, ko mēs gribētu. Mēs vēlētos ņemt vienu produktu un to pasniegt kvalitatīvi. Varbūt tie būs Bārtas kartupeļi. Galu galā latvietis kartupeļus ir ļoti iecienījis. Tā ir kā otrā maize.” T. Šēfers zina, ka “Bārtnīca” parādīsies plašākam interesentu lokam, bet, kur un kad tas būs, laiks rādīs. “Kad mēs sajutīsim īsto brīdi, tad tas notiks. Bet tas ir pavisam tuvu. To es jūtu.”
Nedēļu “Bārtnīca” bija devusies uz Mežaparku, kur tajā darbojies šefpavārs Havjers Garsija. “Mans draugs Havjers ir aktīvs street food (ielu ēdiens – red.) darbonis Kalnciema ielas tirdziņā. Izstāstīju ideju par piekabi, un viņš teica: “Jā, Turaid!” Savā ziņā iedrošināja. Viņš piedalījās kā ēdinātājs Mežaparkā Dziesmu un deju svētku laikā.”
“Mana doma ir tāda: piekabei nav obligāti jābūt kafejnīcai. Tā varētu būt jebkas. Un cilvēks iekšā varētu būt jebkurš. Mēs arī uzticētu piekabi, ja kādam citam ir ideja, esmu atvērts piedāvājumiem.” Uzņēmējs atklāj, ka viņa vīzija ir par tautisku “Bārtnīcu”, kas gan neizslēdz iespēju tai kļūt arī starptautiskai. “Nav obligāti jābūt tautumeitai iekšā un nav obligāti jāēd visiem zirņi ar speķi. Tā sniega pika veļas. Redzēs, kur aizvelsies.”

Vārdu spēle
Tautiskums izpaužas “Bārtnīcas” vizuālajā noformējumā. Tās tirkīzzilo krāsojumu T. Šēfers noskatījis, iedvesmojoties no Nīcas košajām zeķēm. “Nīcu visi pazīst ne tā dēļ, ka mēs audzējam kartupeļus, stādām burkānus, bet gan tautastērpa dēļ. Nīcas tautastērps ir slavens ar savu košumu. Un tādēļ krāsas un iedvesma nāk no šā tautastērpa. Tā košumu var rādīt arī citādās formās.” Konkrētā krāsa gan bijusi iecerēta trešajai “Bartinerai”, taču māksliniece nolēmusi citādi – laivas krāsojumam izvēlējusies citas krāsas. “Krāsa palika rezervē, varējām to atkal izmantot,” rezumē T. Šēfers.
“Nīcas tautastērps ļauj spēlēties ar krāsām, un tev neviens nevar pārmest: ko tu taisi kaut kādas žagatas, krāso dzeņa vēderus?” T. Šēfers ir pārliecināts – latviešiem nav tikai pelēkie un bēšie toņi, to visu var ieraudzīt latviešu tautastērpos un izmantot jaunā veidolā.
Vasaras periodā T. Šēfera ikdienu aizņem darbs ar laivām – jau šobrīd zināms, ka ir nedēļas nogales, kurās vairs nav pieejama neviena laiva, tādēļ pašam ķerties klāt “Bārtnīcas” projekta realizēšanai laika nav. Jūlijs, pēc uzņēmēja novērojumiem, vienmēr bijis karstākais tūrisma mēnesis. “Jūlijā un augustā jānopelna, lai nesezonā var realizēt šādas idejas,” smejas T. Šēfers. Taču tūrisma sezonas izskaņā uzņēmējs ir apņēmības pilns darboties. “Man šķiet, ka piekabe varētu būt lielisks variants arī ziemā, pavasarī, jo notikumu Latvijā ir daudz. Mēs varētu nesezonā, klusajā periodā kaut kur būt. Es pats gribētu tajā iesaistīties. Tas noteikti varētu būt kādā rudens gadatirgū. Labprāt ko tādu darītu.”
“Piekabe sasaucas ar liellaivām, “Bartinerām”. Un “Bārtnīca” – tā ir vārdu spēle ar vietvārdiem Bārta un Nīca. Tāpat tā ir spēlēšanās ar vārdiem – “bārs” un “kafejnīca”. “T” burts pa vidu, un nu ir “Bārtnīca”. Nosaukums jau sen bija izdomāts. Svarīgi ir idejas turēt – nekad nevar zināt, kur tās aizvedīs.”
T. Šēfers uzskata: svarīgi ir darīt un realizēt idejas. Ja nesanāks pirmā, sanāks otrā; ja nesanāks otrā, tad sanāks trešā. Galvenais – nebaidīties no atšķirīgā. “Svarīgi – lai pašam un citiem ir interesanti.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Bārtnīcas” saimnieku iedvesmo Nīcas košās zeķes

Kategorijas