Kristīne Jurjāne: Jūrmalciems ir mans terapeits

2018. gada 12. jūlijs 07:00

1284

Kristīne Jurjāne: Jūrmalciems ir mans terapeits

Senā klēts atvesta no Rucavas, dzīvojamā māja ar ne mazāku pieredzi – no Latgales. Nē, tas nav stāsts par Brīvdabas muzeju, bet gan par Jūrmalciema “Jaunajiem Baštikiem”, kur jau 18 gadus uzturas māksliniece Kristīne Jurjāne. “Jūrmalciems ir mans psihoterapeits! Tīri fiziski jūtu to brīdi, kad steidzīgi jāmūk ārā no galvaspilsētas, lai atgūtu līdzsvaru. Acīmredzot man vajadzīga nemitīgā gaisa maiņa, ko te dod jūra un vējš,” par vietas izvēli joprojām sajūsmināta ir rīdziniece.

Nav atbalsta zaļajai enerģijai
Klēts vēsturiskā vērtība pamanāma uzreiz, vienlaikus apbrīnojams tās jauneklīgais izskats. Izrādās – laika zoba sagrauztās detaļas aizstātas ar jaunām. “Piemēram, durvis un viena siena ir vecā, bet pilnībā nomainīts sabojātais apakšējais vainags, arī jumts. Ēku pacēlām mazliet augstāk – lai gaiss iet cauri, ” stāsta K. Jurjāne.
Interesanti, ka klēts joprojām kalpo paredzētajam mērķim – tajā tiek uzglabāti saimnieces izaudzēti sīpoli, burkāni, kartupeļi, pupas un pārējā raža. No identiskām trīsdurvju klētīm, kādu netrūkst Jūrmalciemā, šī atšķiras ar nelielu vēja ģeneratoru uz jumta. “Tas ir pieslēgts kopējam “Latvenergo” tīklam. Ko tur sapūšu, to drīkstu saņemt atpakaļ. Diez ko lētāk nesanāk, jo jāmaksā par divkāršo pārvadu. Nepārtraukti domāju, kādā veidā aizsargāt dabu, tāpēc pirms pieciem gadiem piedalījos Eiropas daļēji finansētā programmā, kas atbalsta atjaunojamās enerģijas iegūšanu. Bet Latvijā nav atbalsta programmas zaļajai enerģijai kā, piemēram, Vācijā. Varbūt, kad man būs sešdesmit, ieguldījums atpelnīsies.”

Māja, kur zīmēt
Ieejai dzīvojamajā mājā piebūvēta omulīga nojume, kur vasarā pasēdēt. Durvis uz studijas tipa telpu bieži ir vaļā, un, ja nepieskata, pie griestiem grib iemitināties bezdelīga.
“Māju puiši pārveda no Latgales. Kāpēc lai tur ietu bojā? Latgalieši Joņs un Pīters, likdami to kopā, nemitīgi dzēra. Laikam nevarēja saprast, kā vispār sieviete var būt ar sakarīgu galvu un vadīt celtniecības darbus,” smej K. Jurjāne. “Pārbūves arhitekts ir mana tēva māsa Ināra Dzene, un rezultāts, savienojot veco ar jauno, sanācis labs. Man vajadzēja darbnīcu – māju, kur zīmēt. Ar lielu galdu un logiem visapkārt.” K. Jurjāne piebilst, ka plašajā telpā notiek gan kopā sanākšanas, gan cepšana un vārīšana. Te top arī rabarberu un melleņu maizīte un sēņu mērcīte.
“Neesmu lietu vācēja, bet katrai ir kaut kāda nozīme, un beigu beigās tā atrod vietu teātrī vai kino. Ja būtu gribējusi kļūt tikai par kostīmu mākslinieci, jau vidusskolas laikā interesētos par dizainu. Bet garlaiko pievēršanās kaut kam vienam, tādēļ manā dzīvē ir gan kostīms un scenogrāfija, gan filmu māksla un grāmatu ilustrācija. Ļoti ilgi strādāju reklāmas biznesā,” atklāj rīdziniece, kurai ir mājiņa ārpus Rīgā centra. “No rīta man vajag izkāpt zālē un ieelpot savu gaisu. Nevaru izturēt vidi, kur nepārtraukti ir daudz mašīnu un cilvēku ar savu enerģētiku. Man ir ļoti svarīgi, lai Jūrmalciems paliek kā oāze starp industriālām teritorijām un saglabā pirmatnīgumu. Lai visi zvejnieki nesagriež laivas metāllūžņos, lai vietējie dārziņos izaudzē dārzeņus savam galdam.”

Mīlestība no pirmā skata
K. Jurjāne joko, ka paspējusi ielēkt skrejošā vilcienā. Strādājot par mākslinieci Brīvdabas muzejā, viņa iepazinusi Papi, kur vasarās gleznojusi gan J. Rozentāla vidusskolas, gan arī Mākslas akadēmijas laikā. “Pirms astoņpadsmit gadiem, garām braucot, pamanīju zīmi “Jūrmalciems” un nolēmu vienkārši paskatīties. Uzreiz iemīlējos pilnīgi un neprātīgi. Ieliku sludinājumu vietējā avīzē “māksliniece vēlas nopirkt zemi” un rudeni pavadīju, iepazīstoties ar piedāvājumiem. Ilgstoši biju Imanta Ziedoņa koku atbrīvošanas grupā, kas staigāja arī pa šīm vietām. Savukārt komponists Jānis Lūsēns, ar kuru tolaik strādāju pie “Putnu operas”, deva labus padomus.”
Te bijuši vairs tikai vecās mājvietas “Baštiki” pamati, tāpēc vieta guvusi nosaukumu “Jaunie Baštiki”. “Saimnieks ļoti jauns gados ticis izvests uz Sibīriju un nekad neatgriezās. Kaimiņi atcerējās, ka 60. gados māja lēnām sabruka un no ēku materiāliem Nīcas pagastā tika uzbūvēta cūku kūts.”
Aka atrodas iepriekšējās vietā. Rīkstnieks pirms tam izstaigājis teritoriju un apsolījis, ka tieši te ūdens būs vienmēr. “Vienā traki sausā vasarā pēc gadiem astoņiem pagalmā ienāca cilvēks un lūdza padzerties. Es rīkstnieku neatpazinu.”

Nebiedē arī vienkāršība
K. Jurjāne lepojas, ka jau vairākus gadus pati izaudzē visus dārzeņus ziemai. “Ja pēkšņi pietrūktu darba teātrī vai kino, es nodarbotos ar sīpolu audzēšanu. Katru gadu augsni mēsloju ar jūras mēsliem. Sīpoli un burkāni izaug brīnišķīgi, tikai jāiestāda laikā – aprīļa beigās, tiklīdz zeme pilnībā vaļā. Citādi sausuma dēļ neizdīgst.”
Meita, desmitgadīgā Margrieta, gan pagaidām ravējot bez entuziasma. Labu laiku vecāki domājuši, kur meiteni skolot – Nīcas vai Rīgas skolā.
“Bet, kad būšu pensijā, noteikti man būs kaziņa un dzīvošu pastāvīgi šeit. Mēģināšu noturēt latviskās sajūtas simbolu – viensētu, lai tā neaizaug ar mežonīgiem krūmiem,” iztēlojas rīdziniece un slavē labos kaimiņus Mirdzu, Olgu un Laimoni. Ar vecākā gadagājuma vietējiem ļaudīm sarunas viņai vedoties vislabāk.
Vasarā sieviete jūrā peldas četras reizes dienā – lai uzkrātu enerģiju tumšajam un drēgnajam periodam. Uz Jūrmalciemu gan kopā ar dzīvesbiedru Oskaru Plataiskalnu, meitu Margrietu un dēlu Jēkabu, kurš studē arhitektūru un strādā arhitektu birojā “Sestais stils”, atbraucot arī rudenī un ziemā. “Te labi strādājas. Pašlaik zīmēju Minhenei, kur Alvis Hermanis uzvedīs Čehova “Kaiju”. Rudenī Jaunajā Rīgas teātrī būs Šillera “Laupītāji”, pamatīgs darbs vēl līdz mēģinājumu sākumam augustā. Pagājušajā vasarā beidzām filmēt Dāvja Sīmaņa darbu par Žani Lipki “Tēvs Nakts”, kur esmu mākslinieks un kostīmu mākslinieks. Tā kā Žanis bija arī zvejnieks, sava ciema kaimiņiem prasīju palīdzību skalu grozu, kastu, darba un zvejas rīku sagādāšanā.”

Saikne ar visu pasauli
K. Jurjāne ir uzasinājusi izkapti un gatava pamēģināt: mauriņa traktors sadragājot un iznīcinot pļavas zāles un puķes. “Ja mēs Zemi uzsildīsim vēl par diviem grādiem, visiem būs slikti. Kad vakarā izeju peldēties un man pretī pa pludmali brauc seši motociklisti, esmu neizpratnē – kā var izbraukāt kāpas! Vietējie ir pieraduši, ka mežā ir gailenītes, baravikas un mellenes. Ja tur pēkšņi uzrodas motociklu sliedes, šausmīgi bēdīgi – sēņu un ogu vietu vairs nav, viss ir uzarts. Tā ir problēma, jo vienīgais policists pēc darbalaika beigām tam nespēj sekot. Otra nejaukā lieta – melnie arheologi, kas ar metāla detektoriem meklē militāro mantojumu.”
Tas, ka Jūrmalciems atrodas prom no civilizācijas, māksliniecei nebūt netraucē. Ir taču internets. “Es uzzīmēju zīmējumu, sūtu, piemēram, uz darbnīcu Cīrihē. Pagājušajā vasarā, kad taisīju “Suņa sirdi”, sūtīju e-pastus uz turieni vai uz Milānas “Laskalu”, kur operai “Madam Butterfly” bija jāzīmē. Tā ir brīnišķīgā mūsdienu iespēja – atrasties sev komfortablā vietā un būt saistītai ar draugiem, tuviniekiem un kolēģiem visā pasaulē. Pēc dažiem gadiem, kad būs pieejams modelis, kas var nobraukt 250 kilometru bez uzlādes, man noteikti būs elektromobilis. “Teslu” vēl nevaru atļauties.”
Par klimata pārmaiņām, viņasprāt, liecina fakts, ka vasaras kļūst arvien sausākas. “Agrāk te dzīvoja irbītes, pupuķis, vairākus gadus to vairs nav. Grieze laimīgā kārtā atgriezusies, un nu man ir āpsis. Pirms gulētiešanas mēdzu pagalmā vērot laikapstākļus, pēkšņi ieraugu – ar milzīgu, apaļu dibenu izfigurē pa pļaviņu. Stirnas nāk savu furšetu te ieturēt, un neviena pavasara puķe nevar izaugt. Pagājušogad man vienīgajai ciemā mežacūkas izraka kartupeļus. Otro reizi nācās stādīt, bet tas dzīvei piešķiļ mazliet asumiņa, citādi būtu pārāk idilliski,” K. Jurjāne pasmaida par vietējo kolorītu.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kristīne Jurjāne: Jūrmalciems ir mans terapeits

Kategorijas