Pilngadīgas invalīdes mamma: vai medicīnas personāls zina, kā apieties ar nestandarta pacientiem?

2018. gada 19. jūlijs 07:00

184

Pilngadīgas invalīdes mamma: vai medicīnas personāls zina, kā apieties ar nestandarta pacientiem?

Vai sabiedrība un medicīnas personāls zina, kā apieties ar nestandarta pacientiem – invalīdiem ar smagām diagnozēm? Tā jautā kāda pilngadīgas invalīdes mamma Anda. Viņas meita Jana pirms pāris mēnešiem veselības stāvokļa dēļ nonāca kādā no Latvijas slimnīcām. “Visur runā par invalīdu integrāciju sabiedrībā un vides pieejamību, taču vai līdzcilvēku attieksme, zināšanas un prasmes par to liecina?” jautā sieviete. “Zinu, ka manā stāstā ir pārāk daudz emociju, bet man ir iespaids, ka visa runāšana par invalīdu vienlīdzīgo lomu sabiedrībā ir tikai tukšas runas un cilvēki stāv tālu no patiesības.”

Jāklausās pārmetumi
Janas diagnoze ir cerebrālā trieka no dzimšanas. Tā ietekmējusi gan meitas, gan arī mammas un pārējās ģimenes dzīvi, jo Jana ir guloša un kopjama. Visu sacīto un apkārt notiekošo saprot, bet nevar atbildēt, staigāt, pati paēst un darīt citas sadzīviskās lietas. “Viņa ir atkarīga no līdzcilvēkiem,” paskaidro mamma. Meita ir smalkas miesasbūves. Ikdienā, kamēr mamma strādā, Janu aprūpē gados vecāka radiniece, bet pārējā laikā pienākumus dala visa ģimene. Anda ir tā, kura organizē un nodrošina meitai nepieciešamos pakalpojumus arī ārpus mājas.
“Līdz šim ar veselības problēmām tikām galā; ja vajadzēja, izsaucām ārstu, kas deva norādījumus tālākai rīcībai.” Šopavasar slimošana izvērtusies ilgstošāk. “Turējās temperatūra. Konsultējos ar ģimenes ārstu, citiem personīgi pazīstamiem mediķiem – esot parasta saaukstēšanās. Rīkojos pēc viņu norādījumiem, dodot zāles, vitamīnus. Vienu nakti nobaidījos, jo bija ļoti stiprs klepus un sākās vemšana. Izsaucu ātro palīdzību. Tā šaubījās par meitas vešanu uz slimnīcu, jo plaušas pēc izklausīšanas esot tīras, vemšana pāriešot. Teicu, ka temperatūra turas ilgāk par divām nedēļām, un jautāju, cik ilgi tā tas var turpināties,” atstāsta mamma.
Tajā naktī Janu kopā ar Andu aizveda uz slimnīcu. “Vispirms man uzņemšanā bija jādzird pārmetums par meitas veselības stāvokli, liekot justies vainīgai, lai gan es kā mamma esmu rīkojusies pēc labākās sirdsapziņas un norādījumiem, turklāt vairāk nekā 30 gadu. Kāds mediķis pieskrēja un noteica, ka manai meitai organismā ir ļoti maz asiņu. Redzēju, kāda ir personāla attieksme, ieraugot Janu – kāds nobolās, kāds baidās vispār pieskarties, daudz izbrīnītu skatienu. Esmu pie tā pieradusi, taču, ja to dara medicīnas personāls, kas strādā ar cilvēkiem un palīdz viņiem, tad man arī jāizbrīnās.”

Slimības lapa nepienākas
“Sagaidījām ārstu, kurš turpināja Uzņemšanas nodaļas darbinieku attieksmi. Meitai konstatēja dzelzs anēmiju un plaušu karsoni. Ārstējošais ārsts man pajautāja, vai meita ir jelkad dabūjusi uzturā gaļu. Tas bija aizvainojoši, jo nekad pilnvērtīga uztura trūkums nav bijis. Tajā reizē man neko vairāk arī nepastāstīja, nepajautāja, kā meita jūtas. Pat ne reizi slimnīcā uzturēšanās laikā nepiegāja pie viņas. Radās iespaids, ka runā tikai papīri un izmeklējumu rādījumi, bet cilvēks, turklāt vēl invalīds, ir vienkārši nekas,” vērtē Anda.
Tā kā meita pieradusi būt kopā ar aprūpētāju 24 stundas diennaktī, mamma vēlējusies noskaidrot, kā var darbā, kur pelna iztiku meitas uzturēšanai, attaisnot savu neierašanos. “Pēc loģikas – kopju savu bērnu invalīdu no dzimšanas, turklāt saslimušu, varētu slimības lapu ņemt. Taču to neparedz likums, jo meita ir pilngadīga.”
Personāla medmāsas un sanitāres bijušas pretimnākošas – atļāvušas palikt slimnīcas istabā, jo mammai bijis bail, kas ar meitu notiks, ja pati nebūs klāt visu laiku. “Šis nav klasiskais pacientu gadījums, kad viss notiek pēc sistēmas,” norāda Anda.

Nesaņem cieņpilnu sapratni
Sieviete ik reizi medmāsām un arī ārstam īsajās vizītēs jautājusi par meitas veselības stāvokli. “Vienīgi, kad izrādījās, ka divas no medmāsām mani pastarpināti pazīst, saņēmu skaidrojumu normālā valodā.”
Nākamās nepatīkamās situācijas saistītas ar medicīniskajām procedūrām – paskaidrots ļoti strupi un tikai pēc tam, kad viņa bija pajautājusi. “Pirmkārt, sveša vide un cilvēki, otrkārt, visas procedūras – tas nav tik vienkārši. Meitai ir bail, nekoordinēto kustību dēļ un no bailēm viņa var paraut roku nost, sākt kliegt, būt nemierīga. Bija situācija – ienāk medmāsas, taisās vest uz izmeklējumu. Rokās šļirces, dur jau, prasu: ko spricēsit? Saņēmu ātru un īsu atbildi, ka medikamentus, lai izmeklējuma laikā būtu mierīga. Protams, visu saprotu, taču nedaudz cilvēcības un iejūtības gan pret šādu pacientu, gan tuviniekiem nāktu par labu,” saka māte. Vēl ilgstoši bijis jāgaida, lai ārsts atnāktu un paskaidrotu analīžu un izmeklējumu rezultātus. “Kad atnāca, tad tikai teica to, kas ir slikti, pozitīvais un mierinājumi nāca no tām pašām dažām medmāsām un sanitārēm nodaļā.”
“Vairākkārt personāls ienāca palātā un lika parakstīt meitai arī dokumentus. Vai tiešām neredz, ka to cilvēks nekad nav varējis izdarīt? Teicu, ka dokumentus parakstīšu es kā mamma, tad ilgi domāja, vai es maz to drīkstu darīt. Kas notiktu šajā situācijā un citās, ja es nebūtu klāt?” sašutumu pauž mamma.
Vairākas reizes no stresa meita raudājusi. “Biju laimīga, kad mūs no slimnīcas izrakstīja un varējām turpināt ārstēties mājās. Terapiju dzelzs anēmijai slimnīcā novērtēju, taču plaušu karsoņa terapiju izdomāja ģimenes ārsti, ļoti lielu atbalstu ārstēšanas turpināšanā sniedza vietējā feldšere,” novērtē Anda.

Var izteikt pretenzijas
Ja pacientu neapmierina saņemtie pakalpojumi vai veidojas konflikts ar personālu, vispirms jāvēršas pie administrācijas, informē Veselības ministrija. Ja neapmierina medicīniskās aprūpes kvalitāte vai pacients nepiekrīt ārsta rīcībai vai uzskata, ka ārsts savus profesionālos pienākumus veic nekvalitatīvi, viņam ir iespēja ar iesniegumu vērsties Veselības inspekcijā. To var izdarīt, uzrakstot iesniegumu – arī elektroniski.
Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas juridiskā padomniece Gita Gailīte norāda, ka aprakstītā situācija norāda uz iespējamiem ētikas pārkāpumiem ārstniecības personu saskarsmē ar pacientu, viņa ģimenes locekļiem. “Pacientu tiesību likums noteic, ka pacientam ir tiesības uz laipnu attieksmi, kvalitatīvu un kvalificētu ārstniecību neatkarīgi no viņa slimības rakstura un smaguma. Tāpat pacientam ir tiesības saņemt informāciju no ārstējošā ārsta vai citām viņa ārstniecībā iesaistītajām personām par savu veselības stāvokli un veicamo ārstniecību,” norāda G. Gailīte.
Ārstu ētikas principi ir ietverti Ārstu ētikas kodeksā. Proti, ārsta darbības pamatprincips ir cieņa pret dzīvību, cilvēci un atsevišķu cilvēku tiesībām. Ārstam pret pacientiem ir jāizturas ar līdzjūtību un cieņu.
Pacientu sūdzības par ārstu ētikas pārkāpumiem izskata Ārstu biedrības Ētikas komisija. Savukārt māsu profesionālās ētikas pamatprincipi, tiesības, pienākumi un uzvedības normas ir iekļautas Māsu ētikas kodeksā.
“Jāatzīmē, ka stacionārā pacients visu diennakti atrodas pastāvīgā ārstniecības personu aprūpē. Tas nozīmē, ka pacientam slimnīcā ir jānodrošina tāda aprūpe, kas atbilst viņa veselības stāvoklim. Pozitīvi vērtējams ir tas, ka konkrētajā gadījumā ir rasta iespēja pacienta mātei būt klāt visu laiku, arī pa nakti, kamēr pacients atradās slimnīcā,” novērtē Tiesībsarga biroja pārstāve.

Personāls papildina zināšanas
Aptaujātajās slimnīcās statistika par smagas formas invalīdiem, kuri ārstējas slimnīcā, netiek veikta.
Liepājas reģionālās slimnīcas galvenā māsa Solvita Urbanoviča norāda: lai personāls pareizi prastu apieties ar dažādiem pacientiem ar kustību traucējumiem, ikdienā tiek pieaicināts fizioterapeits. “Personāls pavasarī atsvaidzināja zināšanas ergonomikā: kā apieties ar pacientiem ar kustību traucējumiem. Fizioterapeita padomus un demonstrējumus izmantojam, lai smagāku diagnožu pacientiem un ar kustību traucējumiem nenodarītu sāpes. Pielāgojamies katram pacientam, lai invalīdi nekādā veidā nejustos diskriminēti. Tāpat slimnīcas telpas lielākoties ir aprīkotas tā, lai var iebraukt ar sēdratiem palātā, tualetē un ērti iekāpt dušā – lai invalīds var justies kā pilnvērtīgs un līdzvērtīgs cilvēks,” pieredzē dalās S. Urbanoviča. Viņa augstu novērtē invalīdu tuviniekus, īpaši vecākus, kuri, par spīti invaliditātei, nesamierinās ar situāciju, bet gan dara visu iespējamo, lai radinieks justos labāk un līdzvērtīgs sabiedrībai. “Atsevišķās nodaļās ir pieejami atpūtas krēsli, turklāt slimnīca piedāvā savās telpās tādus kā viesnīcas pakalpojumus. Pa dienu aprūpētājs var atrasties pie pacienta, bet pēcāk var atpūsties,” norāda galvenā māsa.
Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas galvenā māsa Dace Kancāne norāda, ka medicīnas personāls zināšanas par invalīdu aprūpi apgūst arī tālākizglītības kursos, piemēram, par pacienta pozicionēšanu izgulējumu profilaksei. “Apmācības programma ietver jautājumus, kas saistīti ar komunikācijas jautājumiem, izgulējumu profilaksi, pacientam drošu pārvietošanu, pacientu identifikāciju, rīcību neatliekamās situācijās. Šobrīd nav atsevišķu kursu par ļoti smagas invaliditātes formu pacientu aprūpi. Teorētiskās zināšanas darbinieks ir apguvis savā izglītības iestādē un praktiskās iemaņas nostiprinājis savā profesionālajā pieredzē,” pastāsta galvenā māsa.

Lai varētu uzticēties
Nodrošināt kvalitatīvu pacientu aprūpi ir slimnīcu galvenais uzdevums, norāda gan Liepājas, gan P. Stradiņa slimnīcā. Abās iestādēs aprūpes un atbalsta personāls pieejams 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā. “Šādus pacientus novēro atbilstoši pacienta vispārējām vajadzībām un veselības stāvoklim. Pacienta radinieki var būt klāt, ja tas atvieglo aprūpi. Slimnīcai šobrīd nav iespēju nodrošināt pacientu tuvinieku vai aprūpētāju ar izmitināšanu, nodrošinot gultasvietu,” informē D. Kancāne. Viņa arī pastāsta, ka visiem slimnīcas pacientiem, iestājoties stacionārā, tiek noteikta pašaprūpes spēja.
Informāciju par pacienta veselības stāvokli ļoti smagas invaliditātes formas pacientiem, kuri ir kāda tuvinieka apgādībā, saņem aprūpētājs. “Ārstējošais ārsts sniedz pilnīgi visu informāciju, kas attiecas uz pacienta vispārējo veselības stāvokli, izmeklējumiem, to rezultātiem, ārstniecības procesu kopumā un ārstēšanas plānu. Māsa pacientam sniedz informāciju savas kompetences ietvaros – par aprūpes procesu, medikamentozo aprūpi, kā sagatavoties gaidāmajiem izmeklējumiem, kā norisināsies izmeklējums, par slimības profilaksi, veselīgu dzīvesveidu atkarībā no pacienta saslimšanas, tāpat arī par veselīgu uzturu un fiziskajām aktivitātēm. Savukārt negatīva informācija tiekot pasniegta pilnīga, precīza un pareiza, izvērtējot pacienta psiholoģisko stāvokli konkrētajā brīdī,” uzsver P. Stradiņa slimnīcas galvenā māsa.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pilngadīgas invalīdes mamma: vai medicīnas personāls zina, kā apieties ar nestandarta pacientiem?

Kategorijas