Liāna Limora bites atved uz laukiem

2018. gada 19. jūlijs 07:00

“Man jautā: kā tu vari te izturēt? Ko nozīmē pēc skolas, ka tev apkārt ir putniņi, ka tev ir miers! Esmu laimīga!” par dzīvi nomaļā lauku sētā Vērgales pagastā saka Liāna Limora. Pēc pamatdarba ar sešgadīgajiem bērniem Kapsēdes pamatskolā viņa kopj bišu dravu un cer par pievilcīgu dzīvesvietu izveidot dzīvokli pamestā mājā. Pirms diviem gadiem uz šejieni atnākusi ar trim panīkušām bišu saimēm, nu to skaits sasniedzis 20, bet dravu paplašināt saimniece pašlaik negrasās.

Veido mierīgas saimes
Pirms deviņiem gadiem L. Limora realizējusi jau agrāk prātā nākušo domu – iestājusies Latvijas Biškopības biedrības organizētajos divgadīgajos kursos. Apjautusi, ka, “tikai izlasot grāmatā, es no tā visa neko nesapratīšu”. Pirmajā gadā lekcijās skatījusies “kantainām acīm”, saprašana nākusi līdz ar praksi. Pēc tam zināšanas nostiprinājusi profesionāli, mācoties Vecbebru tehnikumā.
Piestrādājot, lai saimes nebūtu agresīvas, ieviesusi mierīga rakstura mātes. Taču dažkārt “dabūju kārtīgi”, piemēram, kad pie stropa gājusi lietus laikā. Bitēm nepatīkot arī gaisa spiediena maiņa, traucēšana vakaros, vēss laiks.
No mātes atkarīgs arī ienesums – ja bites iziet darbā agrāk pavasarī, tad tas ir lielāks. Agresīvākās esot tā sauktās “krūmu” bites – savā vaļā atstātās. Taču dažas niknās sugas ienes daudz medus, tāpēc biteniekam jāizvēlas.
L. Limora pie bitēm iet, uzsienot vien lakatu. Masku liek, noņemot medu. Ja gadās kādu biti nospiest vai kāda saspiesta kliedz, pārējās ir kaujas pozīcijā. “Patiesībā bites ir ļoti neizdibināmas.” Biškope zina, ka bites ļoti labi jūt cilvēka nervozumu un tad pašas paliek tramīgas. “Pie bitēm jāstrādā ātri, bet jābūt mierīgam.” Dzirdēts, ka reaģē arī uz alkoholu, bet uz saimnieces reiz izdzerto šampanieša glāzi gan nav atsaukušās.
L. Limora stropos liek tikai lielos peru rāmjus, nevis mazos medus rāmīšus. No tiem esot vieglāk medu izsviest. Ozolā uzlikts spietu ķērājs, un pērn tur viens spiets ieskrējis – droši vien no pašas dravas.

Izjauc kristālu struktūru
Tuvējā apkaimē bites pavasarī dodas uz rapša laukiem un pļavām, tur zied pūpoli un liepas. Šogad pamanījusi, ka bites rosās ozolos, kas arī mēdzot ziedēt, “mēs to vienkārši nepamanām”. “Tas man bija atklājums un pārsteigums”, bet grūti esot pateikt, vai no šiem ziediem bites paņem nektāru vai tikai putekšņus.
Biškope vēro, ka nupat ienesums jau beidzas, jo bites pievērš uzmanību vaskam un citiem produktiem. Pērn bitenieki jau jūlija beigās sākuši piebarošanu, bet L. Limorai to nav vajadzējis darīt, jo barību bites paņēmušas no tuvējā pupu lauka, āboliņa un citiem augiem. “Ir divi varianti – atļaut bitēm izēst savu sanesumu vai paņemt to un barot ar sīrupu.” L. Limora piebarošanai izmantojusi gan gatavo invertsīrupu, gan gatavojusi to no cukura, kad tas palicis lētāks. Jāskatās gan cukura izcelsme – no kādas firmas ražotā bitēm piemetusies caureja.
L. Limora gatavo arī krēmveidīgu medu. Kad medus sāk kristalizēties jeb sacukuroties, to vairākas reizes maisa, lai izjauktu kristālu struktūru, un medus vairs nesacietē. Tāds medus parocīgs cilvēkiem, kuriem tīk to smērēt uz maizes, pankūkām u.tml. “Īpašības šāds medus nezaudē. Tās zaudē, ja medu pārkarsē temperatūrā virs 40 grādiem.” Šo skaitli gan viens no populāriem biteniekiem cenšoties apgāzt un pierādīt, ka tā nav taisnība.
L. Limora ir skeptiska par Rīgas bitenieka, kurš popularizē pilsētā uz jumta turētu bišu ievākto medu, panākumiem, lai gan viņa medus atzīts par garšīgāko. Pati medu liek pie kafijas. Ja ciemos to nepiedāvā, dzer melnu, bet cukuru neliek.
Nesen pie L. Limoras uz saviesīgu tikšanos sanāca apkaimes biškopji. “Cilvēki grib satikties, parunāties, apmainīties domām. Tas ir vajadzīgs.”

Ieskauj ozolu aleja
“Lauki mani ir vilinājuši vienmēr,” L. Limora saka par izvēli dzīvi pilsētas apstākļos nomainīt. “Pilsēta mani nekad nepiesaistīja. Vienmēr domāju – gribu atgriezties uz laukiem.” Iegādājusies daļu no padomju laikos celtas mājas “Liekņi”, kurā dzīvojuši fermas darbinieki. Ferma esot nodegusi, bet dzīvojamā ēka pamesta. Bērnību pavadījusi laukos Saldus rajonā, un šeit saaugošo zāli pašas augumā “uztvēru mierīgi”. Ozolu rinda vedina domāt, ka senatnē te bijusi dižo koku aleja.
Pašlaik “cīnos ar papīriem”, lai īpašumu līdz galam noformētu uz sava vārda, stāsta L. Limora. Kamēr tas nav izdarīts, viņa neriskē ieguldīt līdzekļus remontā. “Pats trakākais, ka šeit nebija ūdens, tikai mēnesi tas nāk pa spici.” Iepriekš vedusi ar mucām no Grobiņas.
Rīkstniekam bijis grūti atrast īsto vietu, šeit ozoli uz to nav norādījuši. Saimniece novērtē dzīvi dabas vidū. Šopavasar pirmo reizi dzīvē redzējusi dzelteno cielavu – kaķis atnesis mutē. Dabūjis pērienu un putnu palaidis, tas aizspurdzis, un L. Limora cer, ka cielaviņa izdzīvojusi. Te dūdo meža baloži, rītos un vakaros kliedz dzērves, bet lapsas nāk līdz pat durvīm.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Liāna Limora bites atved uz laukiem

Kategorijas