Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

Gunitas Lagzdiņas pieredze: pastaiga pa oglēm jeb Cik ļoti sev tici

GUNITA LAGZDIŅA
Laikraksta arhīvs

2018. gada 19. jūlijs 07:00

143
Gunitas Lagzdiņas pieredze: pastaiga pa oglēm jeb Cik ļoti sev tici

Dullā! Trakā! Kam tev to vajag? Riskēsi ar veselību par tā-ā-ādu naudu!? – šādas bija replikas un jautājumi no cilvēkiem, kuriem atklāju, ka esmu pieteikusies ugunsstaigāšanas pasākumam, proti, pamēģināt basām kājām noiet pa 500 grādu karstām oglēm neapdedzinoties, kas vairumam izklausās ne tikai riskanti, bet pat neiespējami. Tā tas arī ir, tomēr…
Šādu iespēju sadarbībā ar Baltijā vienīgajiem ugunsstaigāšanas profesionāļiem “FireHawk” aizvadītajās brīvdienās piedāvāja Grobiņas pagasta saimniecība “LavenderVilla”. Regulāri šādi pasākumi notiek Pierīgā, bet Kurzemē – pirmo reizi.

Atbalsojas zemapziņā
Es par ugunsstaigāšanu pirmoreiz uzzināju pirms dažiem gadiem, kad ieraudzīju bildēs to darām kādu radinieci. Neatceros, vai viņa stāstīja, kas tas ir un kā notiek, taču piefiksēju, ka zemapziņā kaut kas novibrē un ieskanas. Iespējams, vārda dēļ (Guns = uguns) uguns ir viena no manām mīļākajām stihijām. Patīk gan krāsni kurināt un ugunskuru kurt, gan sveces dedzināt, gan savureiz bērnībā esmu piedalījusies kūlas dedzināšanā, kad par tās kaitīgo ietekmi uz dabu neviens nerunāja. Ir teju neiespējami atraut acis no liesmām, kas kāri laizās un visu pārvērš putekļos. Tik pirmatnēji! Tik maģiski! Tik spēcīgi! Tāpēc man pat nebija šaubu – kad ieraudzīju, ka ugunsstaigāšanas pasākums notiks tepat Grobiņā, uztvēru to kā zīmi – ir laiks atsaukties uguns aicinājumam!
Neesmu baigā asu izjūtu medniece, nedz arī uzskatu, ka dzīvē jāizmēģina pilnīgi viss. Tāpat neskrienu pakaļ visam, kas skaitās stilīgi. Mani arī neinteresēja kādam kaut ko pierādīt. Pat sev ne. Vienkārši radās milzu pārliecība, ka es to gribu (un varu). Tāda pārliecība, kāda aplaimo vien reizumis, jo parasti esmu cilvēks šaubīgais/bailīgais – gan attiecībā uz ekstrēmām lietām (izņemot lidošanu, ko es dievinu), gan jebkuriem dzīves lēmumiem. Nekādā gadījumā arī nesauktu sevi par ļoti pašpārliecinātu cilvēku. Tāpat kā vairumam, man ir lērums iekšējo tarakānu un putnu. Tomēr ugunsstaigāšanai pieteicos, daudz neprātojot.
Sākumā gan, jāatzīst, domāju, ka visticamāk mums liks staigāt pa zāli, kas skata pēc drusku piebirdināta ar oglēm. Kad iegūglēju “YouTube”, kā tas reāli notiek, secināju, ka tik vienkārši nebūs vis – saraustajai izdedžu takai zāle cauri nespīd un pasākums solās būt visai ekstrēms manām maigajām princešu pēdiņām, kam pat rupjāka grants sagādā ciešanas. Tomēr senā balss darīja savu.

Zināma visā pasaulē
Staigāšana pa oglēm ir zināma visā pasaulē jau gadu tūkstošiem, pastāsta “FireHawk” meistars Mārtiņš Vecvanags. Tā izmantota, gan lai jauniešus iniciētu pieaugušo kārtā, gan lai pārbaudītu ticību, gan lai dziedinātos, gan lai iegūtu dažādus materiālos labumus, piemēram, atbrīvojumu no nodokļiem, kas pienācās senajiem romiešiem, ja viņi spēja staigāt pa uguni neapdedzinoties. Žēl, ka tādu priekšrocību nevar izmantot šodien!
Kaut arī izsenis ugunsstaigāšana bijusi lielākoties dažādu reliģisko kopienu rituāls, mūsdienu izpratnē tai nav nekādas saistības ar reliģiju. Taču viennozīmīgi – lai to izdarītu, vajag ticību. Tieši ticība visticamāk padara šo fenomenu iespējamu. Protams, arī fizika, kas neļauj gājēju pēdām kļūt par šašlikiem, ja vien ievēro tās likumus. Tur nav nekāda trika – ogles ir īstākas par īstām (ugunskurs tiek pašu dalībnieku sakurts) un tu tiešām pa tām ej kailām pēdām (ne ogles, ne pēdas netiek iepriekš kā apstrādātas)! Pasākumā neviens netiek hipnotizēts, zombēts, novests transā vai kā citādi piespiests uz šādu neprātību. Netiek pieļauts arī, ka kāds to darītu apreibinošo vielu ietekmē. Viss notiek tīri (ja neskaita pelnus, kas pielīp pie pēdām).
Ugunsstaigāšanai nav vecuma ierobežojuma. To var darīt pat bērni (Grobiņā jaunākajam drošsirdim bija vienpadsmit gadu). Tiesa gan, atbildību par viņiem uzņemas vecāki. Tomēr iet vai neiet pa ogļu taciņu ir tikai un vienīgi katra paša brīva izvēle un abas ir vienlīdz respektējamas, kā uzsver instruktori no “FireHawk”. Nevienu nedrīkst pierunāt, piespiest vai vilkt pāri. Un neviens arī netiek nosodīts, ja pieņem lēmumu neiet.
Esot grūti pateikt, cik procentuāli liels ir tas skaits, kuri šo sevis izaicināšanas soli sper un kuri nesper, jo iešana notiek tumsā, neviens neuzskaita, vai un cik reižu tu pārej (kamēr vien notiek pasākums, staigāt pa oglēm drīkst neierobežotu skaitu reižu), jo katrs ir koncentrējies uz sevi – uz savām izjūtām un savām iekšējām cīņām.

Varoņdarbi izpaliek
Kad pasākuma iepazīšanās daļā katrs no dalībniekiem raksturoja, kāpēc ieradies un kā jūtas, lielākā daļa minēja vēlmi sevi izaicināt, tomēr atzinās, ka jūt nedrošību, bailes un šaubas. Manī turpretī bija pilnīgs miers, it kā runa būtu par pastaigu pa rasainu zāli. Es ļo-o-oti gaidīju to brīdi, kad sākšu just uztraukumu, lai būtu, ar ko sevi izaicināt. Jo zinu, kādas izjūtas pārņem, kad esi izdarījis kaut ko, kam pats neesi ticējis, – tā ir fantastiska brīvības izjūta, ko sniedz iziešana ārpus rāmjiem, aizspriedumu sagraušana un sevis pārvarēšana. M. Vecvanags pat iesmēja, lai nebrīnoties, ja mājupceļā mūs kā aizdomīgus braucējus aizturēs policija, kurai ilgi un plaši nāksies skaidrot, kāpēc izskatāmies laimīgāki par 90 procentiem valsts iedzīvotāju. Tāpēc es nevarēju vien sagaidīt, kad asinīs sāks kūsāt adrenalīns, kas spārnos varoņdarbiem.
Diemžēl man maz kas no tā sanāca – ne bažas, ne šaubas mani neapciemoja, un es 3–4 metrus garo ogļu ceļu nogāju vēsā mierā. Pirmo reizi gan, nezinot, kāda būs karstā seguma tekstūra, sasprindzināju pēdas un saņēmu dažas ugunsbučas, bet otro un trešo reizi pāri gāju viegli, nejūtot neko. Zināmā mērā jutos drusku vīlusies, ka man ne mirkli nenācās ar sevi pacīnīties, līdz ar to solītā pārlaimīgā sajūta izpalika. Toties bija pārpasaulīgs miers, kas man, nemiera garam, arī ir kaut kas jauns.
Viennozīmīgi varu apgalvot – tas ir neticami, tas ir brīnums! Pirmkārt, jau fantastisks pasākums superīgā atmosfērā ar feiniem, atvērtiem cilvēkiem. Otrkārt, vienmēr ir interesanti pārbaudīt savu spēju robežas – izejot no komforta zonas, mēs atklājam jaunus apvāršņus. Un jebkurā gadījumā – vai izlemsit spert soļus pa oglēm vai šoreiz vēl ne – tas ir tā vērts un stiprina pašpārliecību. Vienā gadījumā – tu ej un piedzīvo ko jaunu, gūstot pārliecību, ka neiespējamais ir iespējams, otrā – paliec, spējot palikt nelokāms savā nostājā.
Katram sava pieredze un izaicinājumi. Ja uguns jūs sauc, ejiet! Turklāt īpašs piedzīvojums ir pirms iešanas pa uguni dalībnieku dejotā zobenu deja, kas atbrīvoja prātu un ļāva ļauties. Vien šādu pasākumu nevajadzētu rīkot pašiem uz savu galvu – labāk tomēr apmācītu speciālistu uzraudzībā. Vēl jo vairāk nemēģiniet neko tādu, neesot pie pilnas apziņas un skaidra saprāta! Lai nebūtu kā CSDD kampaņā: “Viena kļūda – salauzta dzīve!” Labāk – lai nav problēmu, ir tikai izaicinājumi! Mēs spējam vairāk, nekā šķiet!

Kategorijas

Kategorijas