Lai nebūtu rutīnas

2018. gada 26. jūlijs 07:00

326

Pirmo reizi uz lielās skatuves kāpāt jau deviņu gadu vecumā Mocarta operas “Burvju flauta” uzvedumā Latvijas Nacionālajā operā. Vai tiešām skatuve saistīja jau bērnībā?
Pieņemu, ka vēl kādu gadu agrāk. Būtībā profesionālā skatuve ir saistīta ar mācību sākšanu Rīgas Doma kora skolā. Līdz ar to tas tā ievilka, sākot no zēnu kora laikiem. Zēnu balss dziedāšanas laikā bija daudz solo jādzied, bija iespēja ierakstīt pat albumu – tas ir palicis vēsturē no bērnības. Tie ir kādi astoņi deviņi gadi, kad tas sākās.

No kurienes radās muzikālā interese? Vai vecākiem arī ir saistība ar mūzikas pasauli?
Vecāki arī ir mūziķi, un, protams, tas grūdiens noteikti ir no viņiem. Arī no bērnības mūzika jau ir klātesoša un nekur nevar pazust. Līdz ar to viņi noteikti pieņēma lēmumu doties uz Doma kora skolu, ne jau es. Izdevās izturēt konkursu, kas toreiz bija diezgan liels. Labi gāja, un tad arī paliku tajā vietā.

Tad ir jāsaka paldies vecākiem, kuri ievirzīja mūzikas lauciņā?
Es domāju, ka vienmēr jāsaka paldies vecākiem, kuri iedod to pirmo grūdienu. Tad ir paldies visiem, kuri ir bijuši apkārt – skolotāji, cita veida padomdevēji. Jau bērnībā ir veidojušās dažādas sadarbības. No zēnu kora man bija iespēja piedalīties arī dažādās operas izrādēs. Arī tā bija pieredze, ko citādi nemaz nevarētu iegūt. Ir bijuši dažādi ieteikumi un dažādi mēģinājumi izpildīt skatuves uzdevumus.

Esat kāpis uz skatuves ne tikai kā dziedātājs, bet arī aktieris. Piemēram, Zigmara Liepiņa melodrāmas “Parīzes Dievmātes katedrāle” iestudējumā atveidojāt Kvazimodo. Cik viegli ir apvienot aktierspēli un dziedāšanu?
Tas nav vienkārši, bet reizē palīdz. Tādā ziņā, ka tēls palīdz dziesmas iznešanai, kas, manuprāt, ir būtiskākā lieta – noticēt pašam sev un tam, ko dziedi. Līdz ar to noticēs arī pārējie. Tas ir daudz patiesāk. Teātrī tev gribot negribot ir par to jādomā un tad labāk vai sliktāk, bet sanāk.
Ir bijusi iespēja piedalīties arī mūziklos “Vestsaidas stāsts” un “Nožēlojamie”, kas savulaik notika Ķīpsalas hallē. Tie visi ir bijuši muzikālie darbi, kur tikai jādzied. Pavisam jauna lieta, kas saistīta ar teātri – pirms pusgada man bija izaicinājums un avantūras piedāvājums no aktrises Ditas Lūriņas, kura aicināja piedalīties savā jubilejas izrādē “Tango bez asinīm”. Tā pirmizrādi piedzīvoja aprīlī, bet tiks turpināta septembrī, oktobrī un novembrī. Viņa bija noticējusi un iedomājusies, ka es varētu ne tikai dziedāt, bet arī runāt uz skatuves. Man kā neaktierim, protams, bija pretreakcija: vai tiešām? Jo teksta bija patiesi daudz, protams, ne priekš aktiera. Tie gan nebija Hamleta monologi (smejas), bet tomēr. Tas bija izaicinājums, izsviešana no komforta zonas.
Starp citu, Liepāja bija tā vieta, kur es ļoti cītīgi apguvu tekstus. Jo, kā parasti, beigās man bija diezgan spiedīgi ar teksta iemācīšanās laiku. Pirmizrāde tuvojās, un es zināju, ka man ir ļoti saspringts grafiks, jābrauc uz koncertu “Liepāja izaicina”. Man te bija viena dziesma jādzied, un starplaikos starp mēģinājumiem es gāju gar jūru un tekstus zaurēju galvā divas dienas. Tā ka teksta iemācīšanās man asociējas tieši ar Liepāju.

Vai kādā brīdī nav radusies vēlme par startēšanu aktieros, mūziku iemainot pret aktiermākslu?
Laikam jau nē. Ir jauki ciemoties teātrī – tas ir kaut kas nezināms, jauns, tu esi emocionāli ļoti uzlādēts. Tas ir kaut kas citādāks, ārpus mūziķu vides. Arī mēģinājumu process pavisam cits. Aktieri strādā ar ārkārtīgi lielu nesavtību, viņiem ir ļoti daudz mēģinājumu, taču reizē viņi visi ir vērsti uz vienu rezultātu – vienmēr šā procesa laikā ir nenoliedzama savienošanās ar kolēģiem, kura tik bieži mūziķu programmās nenotiek. Ja mūziķi satiekas projektā, tad tas neizvēršas tik plaši. Nav tā, ka ir piecdesmit mēģinājumu un tad izrādes. Ir tā, ka projekts ilgst, piemēram, nedēļu. Man šķiet, ka tā ir tā lieta, kas man patīk – brīdis, kad tu esi par simts procentiem iekšā, bet neesi visu laiku. Kad esi visu laiku, tad, iespējams, sākas jau monotons process, rutīna. Manuprāt, vissvarīgākais – lai nevienā lietā nebūtu rutīnas. Tik daudz, cik man tagad ir bijusi šī aktieriski teatrāli muzikālā pieredze – es esmu priecīgs, ka ir šādas iespējas bijušas. Bet vai es to mainītu pret muzikālo pusi? Droši vien nē.

Papildus vokālajai izglītībai
esat apguvis arī obojas spēli. Cik daudz tai sanāk pievērsties šobrīd?
Tā ir mana otrā specialitāte, kas šobrīd varbūt ir izteikti otrajā plānā, bet tajā pašā laikā kā dziedātājam ir noderīga šī instrumentālā domāšana. Ir projekti, kur ne daudz, bet varu oboju izmantot. Koncertprogrammā ar Friča Bārdas dzejas vārdiem “Sirdsprieks” ļoti simboliski, tomēr kaut kur tā oboja ieskanas. Mums ar Kasparu Zemīti par godu komponistam Imantam Kalniņam ir programma “Kamēr vien gliemeži skrien”. Imantam Kalniņam oboja ir viens no mīļākajiem instrumentiem. Tādā programmā oboja ir tieši tas, kas vajadzīgs. Protams, paralēli, bet varbūt mazāk ir orķestra muzicēšana – lai uzturētu sevi formā. Kas nav nemaz tik vienkārši, ja ir tik liela slodze ar dziedāšanu.
Jūs iesaistāties daudz dažādos projektos, muzikālās programmās, pa vidu tam visam vadāt arī džeza kvintetu. Kā nolēmāt uzņemties šo uzdevumu?
Es nevienu nevadu. Mēs faktiski esam kolēģi, draugi. Mums ir brīvs grafiks. Šobrīd mums ir viena aktuāla programma, uz kuru koncentrējamies, un pārāk daudz šādā sastāvā nemaz nespēlējam. Džeza klubi – tā nav vieta, kur šobrīd esam. Mums ir programma “Sirdsprieks”, kuras autors esmu gan es, gan Kristaps Vanadziņš, kurš arī ir kvinteta dalībnieks. Šobrīd tas ir tā izvērties, ka šis nav kvinteta radošākais laiks, lai gan – varbūt arī ir. Jo šī ir kvinteta oriģinālprogramma, kur visi esam ielikuši savu artavu.
Rudenī ap Dzejas dienu laiku spēlēsim koncertus un pēc tam skatīsimies atkal tālāk. Kādreiz bija tā: ā, kaut kur jāuzstājas – tad kaut ko saliekam kopā un spēlējam. Šobrīd man patīk tas, ka mums ir konceptuālas programmas. Bet vadīšana nenotiek, es nevienu ar mašīnu nevedu (smejas).
Kvintetā darbojas mūziķi, ar kuriem bijusi laba sadarbība. Arī viņiem ir savas muzikālās idejas, bet tas neizslēdz, ka gan viņi, gan es spēlēju vēl ar citiem. Mums ir arī citi paralēli projekti, tādēļ satiekamies tad, kad ir lemts satikties.
Esat vairāku balvu ieguvējs – liela daļa no tām par vokālo sniegumu, taču ir arī “Spēlmaņu nakts” balva par Kvazimodo tēlojumu. Ko Jums dod šīs atzinības un novērtējums? Vai tas ir kā atalgojums par labi padarītu darbu?
Novērtējums katram māksliniekam ir jaukākais, ko var saņemt. Publikas novērtējums – vispirms. Ja kādam tā saucamajam ekspertam tas liekas būtiski, tas, protams, ir patīkami, bet nemaina atdevi, ar kādu tu strādā, dari savu darbu. Es biju īpaši pārsteigts par “Spēlmaņu nakts” balvu – no aktieru vides saņemt, manuprāt, komplimentu man kā toreiz pavisam jaunam dziedātājam, kuram ar teātri vispār nekāda sakara nav – tas, protams, bija ļoti, ļoti patīkami. Es neteiktu, ka šādu brīžu dēļ būtu kaut kas jādara. Paldies, ka ievērojāt, paldies, ka atnācāt un noskatījāties un ka jums patika! Ir patīkami, ka tevi atzinīgi novērtē jomas vērtētāji. Tas nav tas pats kā tie patīkamie brīži, kas kādreiz notiek uz skatuves, vai enerģijas apmaiņa ar skatītāju – tas ir pavisam kas cits.

Kur smeļaties enerģiju jauniem muzikālajiem projektiem un kā pavadāt laiku brīvajos brīžos?
Daudz sanāk būt Rīgā, bet nav tā, ka es visu laiku izbaudu būšanu tur. Man patīk izbraukt ārā, kaut vai atbraukt uz koncertu Liepājā, pamainīt apstākļus. Vasara pēc būtības ir salīdzinoši mierīgāka, tad ir iespēja izbraukt uz kādiem laukiem, noteikti pie dabas. Šad tad esmu pie jūras. Man laikam patīk klusumā, ne lielā burzmā.

Vai ir kāds mūziķis, ar kuru līdz šim vēl nav izdevies sadarboties, bet nākotnē to noteikti gribētu?
Redzēs. Tas pat var nebūt ar solo māksliniekiem, arī strādāt ar komponistiem, kuri jau daudz ir sakomponējuši, ir ar pieredzi, ar dzīves gājumu, ir ļoti interesanti. Bija iespēja piedalīties Mārtiņa Brauna jubilejas koncertā – tas ir pilnīgi citādi. Satiekas paaudzes, ir dažādas iespējas. Tāpat ar Raimondu Paulu ir ļoti laba komunikācija – varbūt ar viņu mums vēl kaut kas sanāks kādā tuvākā nākotnē.
Man laikam patīk tieši šīs te paaudžu satikšanās. Sāku izbaudīt, patīk klausīties viņu stāstus. Interesanti paklausīties par to, kā viņi raksta – man ir kaut kādi jautājumi, uz kuriem meklēju atbildes. Arī izpildītājmāksliniekiem ir dažādi stāsti – kā tas bija tolaik un toreiz. Ir interesanti.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Lai nebūtu rutīnas

Kategorijas