“Dodiet mums cilvēkus, un viss notiks!”

2018. gada 26. jūlijs 07:00

712

Pāvilostnieks Jānis Pētermanis ar zveju nodarbojas jau vairāk nekā 20 gadu un ir viens no pirmajiem, kurš pamana izmaiņas Baltijas jūrā un arī zivju nozvejā. Par dažām lietām brīnās pat pieredzējušais zvejnieks, tomēr ir pārliecināts, ka zveja un zvejnieka arods tik drīz neizzudīs, par spīti visām pārmaiņām.

Iet līdzi laikam
J. Pētermanis ar zveju sācis nodarboties neatkarības laikā. Pāvilostnieks atklāj, ka arī viņa tēvs bijis zvejnieks, gājis jūrā 38 gadus. “Gan jau kaut kas no tā ir pielipis drusciņ.” Tomēr virsroku šā aroda izvēlē ņēmusi paša vēlme to darīt, patika pret zvejas procesu. “Savienots patīkamais ar lietderīgo.” Iesākumā jūrā braucis ar airu laivu, jo tolaik citu iespēju nav bijis. “Tajā laikā nekā jau nebija, zveja Latvijā bija iznīcināta.” Šobrīd gan zvejniecības jomā ienāk modernas tehnoloģijas un risinājumi. Piemēram, airu laivas jau kādu laiku aizstāj ar motorizētiem peldlīdzekļiem. “Cenšamies iet līdzi laikam. Kaut kas jau ir jāmodernizē.” Pāvilostnieks paskaidro, ka zvejnieka arodā ietilpst ne tikai zivju sagāde – pēc tam tās tiek pārstrādātas, kūpinātas un tirgotas. To visu šobrīd dara lielākoties zvejnieki paši.
Lai tiktu pie loma, jūrā jādodas regulāri. Taču ne vienmēr tas ir iespējams un nepieciešams. J. Pētermanis skaidro, ka tas atkarīgs no laikapstākļiem un nozvejas – ja laiks ir labs un lomi nāk, jūrā var doties kaut katru dienu. “Kad parādījās grunduļi, nostrādājām gandrīz divus mēnešus dienu dienā. Kad sezona beidzas, varam atkal atpūsties.” Rudenī un ziemā ir arī tādi periodi, kad jūrā zvejnieki nedodas pat vairākas nedēļas. Gadās arī tā, ka mēnesī sanāk vien trīs zvejas dienas. Šāda mainība gan apgrūtina zvejnieku ikdienu. Galu galā – bizness jānotur. “Divu mēnešu nozveja neatsver visu pārējo gadu. Bet kaut kā cīnāmies, kaut kā turamies.”
J. Pētermanis paralēli zvejniecībai uztur arī savu zivju veikalu. Tas ir vienīgais specializētais zivju tirgošanas veikals Pāvilostā un darbojas jau vairāk nekā desmit gadu.

Par vieglu darbu nenosauksi
Pāvilostnieks neslēpj: zvejnieka arods nav viegls un ir ar savu garoziņu. To ietekmē gan Latvijas likumdošana, gan izmaiņas ierastajā kārtībā – birokrātija ikdienā sagādā vien raizes. Zvejnieks spriež: tam, ka esam iestājušies Eiropas Savienībā, ir savi plusi un savi mīnusi. Pie plusiem viņš pieskaita iespēju startēt dažādos projektos, iegūt papildu finansējumu. “Tādi atbalsta pasākumi pēc 2020. gada noteikti nebūs, tāpēc tos aktīvi izmantojam.” Lai arī ikdiena nav viegla, savu izvēli J. Pētermanis nenožēlo: “Tā nedrīkst domāt – ka viss ir dzīvē aizgājis garām.”
Taujāts par konkurenci zvejniecības sfērā, pāvilostnieks atbild: tādu šai jomā nesaskata. Viņam drīzāk šķiet, ka zvejnieku starpā valda koleģiālas attiecības. Arī vietas, kur zvejot, tiek sadalītas koleģiāli. Par ietekmes zonām cīņas nenotiek, jo tikai sadarbojoties ir iespēja nodrošināt, piemēram, stabilu grunduļu nozveju, tādā veidā palielinot eksportu. “Viens tu arī neesi karotājs,” pārliecinājies J. Pētermanis.
Jaunajos interesi jūt
Zināšanas par zvejniecību J. Pētermanis savulaik apguvis vien praksē. Viņš uzskata, ka Latvijā ar zinību gūšanu šajā jomā ir problēmas – nav specializētu skolu, kur apmāca tieši zvejniekus, kā tas ir, piemēram, Dānijā. Latvijā un kaimiņvalstīs iespējams apgūt kuģniecību, bet, pēc pāvilostnieka teiktā, tā ir pavisam cita specifika. Vai šī situācija varētu ietekmēt aroda nākotnes perspektīvas? “Es ceru, ka šis arods neizzudīs. Arī mans dēls nu jau zvejo, sāk lēnām pārņemt. Ceru, ka tukša vieta nepaliks.” Tomēr viņš atzīst: jaunu zvejnieku ienākšana lauciņā ir apgrūtināta. Nav nedz brīvu laivu, nedz licenču. “Jaunam ienākt, es teiktu, ir pat gandrīz neiespējami. Ja nu vienīgi pārpērk kādu iepriekšējo zvejas firmu vai laivu.” Situācija balstīta uz zivju resursiem – to ir tik, cik ir. “Ja būs zivis, būs, kas tās pērk, un varēs arī kaut ko nopelnīt. Ja tas viss tā notiks, nebūs jābrauc ne uz Angliju, ne Norvēģiju strādāt. Tad šeit pat arī kaut ko varēs.”
Zivju cenas gan visu laiku kāpj uz augšu. Vismaz tā bijis līdz šim. “Lētāk nekas nepaliek, jo tas viss ir roku darbs – tas vienmēr būs dārgāk nekā robotizēts darbs.” Lai interese par arodu un darbošanos Latvijā jaunajiem nezustu, viņaprāt, svarīgi – lai Latvijā būtu stabils iedzīvotāju skaits, mazāk būtu izbraucēju. “Dodiet mums cilvēkus, un viss notiks!”

Vienu zivi nomaina cita
J. Pētermanis atzīst, ka šobrīd galvenie lomi un galvenais peļņas avots ir jaunie, apaļie jūras grunduļi. To šobrīd savairojies tik daudz, ka realizācijai ir gana. Kādreiz galvenais zvejas avots bijusi menca, nu to nomainījuši grunduļi. Tie šobrīd ikvienam Baltijas jūras zvejniekam ir ienesīgākais produkts. “Kopējā nozveja Baltijas jūrā ir pie tūkstoš tonnām. Tas ir līderis no visām zivīm, kas piekrastē tiek nozvejotas.” Šobrīd grunduļu sezona ir beigusies. Tagad jūrā tiek braukts retāk, pie lomiem tikt ir grūti.
Lai gan daudz dzirdēts par Baltijas jūras piesārņojumu, J. Pētermanis ir pārliecināts: situācija nav tik slikta, kā varētu šķist. “Visas zivis nepazudīs. Ja kāda izzudīs, cita atkal nāks vietā.” To lieliski pierāda arī mencu nomaiņa pret grunduļiem. “Kā būs pēc gadiem, to neviens nezina. Zvejnieki jau no cerībām vien dzīvo.” Taču uz nākotni J. Pētermanis neskatās ar bažām, arī par prombraukšanu nav bijusi doma. “Te ir pārāk daudz ieguldīts, lai brauktu prom. Kādam te ir jāpaliek.”
Lai paustu savu nostāju un gūtu atbalstu valstiskā līmenī, J. Pētermanis, līdzīgi kā liela daļa viņa biedru, ir iestājies Latvijas Zvejnieku federācijā. Laba sadarbība izveidojusies arī ar Zemkopības ministriju un Lauku atbalsta dienestu. Šobrīd zvejniekiem raizes sagādā roņi. Viņi no tīkliem izēd mencas un nu jau arī jūras grunduļus, radot krietnu robu kopējā nozvejā. Pāvilostnieks cer, ka ministrijā šo jautājumu izskatīs raitāk, lai zvejniekiem loms nebūtu jādala ar jūras iemītniekiem.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Dodiet mums cilvēkus, un viss notiks!”

Kategorijas