“Ir jāuzēd arī skaidas, lai tiktu pie kaut kā forša”

2018. gada 2. augusts 07:00

2009

“Ir jāuzēd arī skaidas, lai tiktu pie kaut kā forša”

Guntis Niedoliņš pirms vairāk nekā 20 gadiem no Ventspils pārcēlās uz Jūrkalni, lai saimniekotu savu senču mājās “Straumēni”. Vectēvs nav vēlējies, lai īpašums ietu zūdībā, tādēļ G. Niedoliņš nolēma nākt un saimniekot lauku sētā. “Pilnīga avantūra, pilnīgs neprāts,” tagad secina vīrietis. Viņš atzīst, ka tolaik tā neviens nedarīja – nemainīja dzīvi pilsētā pret dzīvi laukos. Tomēr dzīve senču mājās ļāvusi apjaust un pievērsties savam īstajam aicinājumam – galdniecībai.

Ar amatnieka gēnu
Pirmajos gados, kad pārnācis uz dzīvi Jūrkalnē, G. Niedoliņš darbojies, tā īsti neko nezinādams un neprazdams. Jūrkalnieks uzskata, ka aroda prasmes iedzimušas no tēva, jo aroda aizkulises, mācoties skolas solā, vīrietis speciāli apguvis nav. Arodskolu Ventspilī gan ir beidzis, taču citā specialitātē. Pats saka: “Smejos, ka man ir amatnieka gēns.”
Iemaņas galdniecībā “Straumēnu” saimnieks apguvis prakses ceļā, skatoties, kā un ko dara citi meistari. “Kocenieki pēc dabas ir ļoti atsaucīgi un savā starpā nekonfliktē. Pat piespēlē darbus cits citam.”
Iesākumā, atnākot uz senču mājām, tēvs uzstājis, ka saimniecībā jāpatur lopi – govis un cūkas. Tomēr G. Niedoliņš bijis pārliecināts: apvienot galdniecības darbus ar lopkopību nevarēs. Tā ir tikai laika izšķiešana, raušanās uz divām pusēm. Saimniecība bijusi maza, tādēļ tās uzturēšana nav atmaksājusies. Tieši tāpēc priekšroka dota aroda apgūšanai, kas tagad ir G. Niedoliņa ģimenes iztikas avots un galvenā nodarbošanās. Amatniekam talkā nāk arī sieva Ilona. “Es pie viņa strādāju,” smejot teic viņa. Vieglākajos darbos, piemēram, vaskošanā, līdz arī bērni.

Pat uz Austrāliju
Amatnieks lielākoties strādā ar speciāliem pasūtījumiem. Viņš atklāj, ka jāstrādā ar dažādiem klientiem – vieni jau nāk ar skaidru vīziju par to, ko vēlas redzēt, citi paļaujas uz meistara skatījumu un radošo pieeju. “Bieži ir ķimerīgie darbi. Es neatsaku gadījumos, ja kāds grib kādu stūrīti pielabot, aizpildīt.” Meistars smej, ka pats nesaprot, kādēļ ar šādiem darbiem cilvēki vēršas tieši pie viņa. Tālākās vietas, kur ceļojuši darbi no Jūrkalnes “Straumēnu” mājām, ir, piemēram, Igaunija un Īrija. Šie pasūtījumi nākuši no svešumā dzīvojošajiem latviešiem, kuri vēlas tikt pie Latvijā gatavotas, kvalitatīvas preces. Tirdziņos iegādātā prece tālāk sūtīta arī uz Vāciju, Austrāliju. “Ļoti plaša ir šī teritorija. Ja tirdziņos cilvēki, it īpaši ārvalstnieki, kaut ko iegādājas, nemaz nezinu, kur darbi aizceļo.”
Šobrīd meistars aizrāvies ar kokļu izgatavošanu. Pie šā procesa novedis kāda klienta pasūtījums. “Iesākas jau viss ar to, ka kādam kaut ko no tā visa vajag. Tad pašam rodas interese par to, kas tas īsti ir.” G. Niedoliņš meklējis citus meistarus, kuri ar ko līdzīgu nodarbojas, lai saprastu kokļu gatavošanas procesu, un nu darbošanās iegājusi azartā. Treniņu nolūkos izgatavotas jau pārdesmit kokles. Par sarežģītāko līdz šim gatavoto lietu amatnieks sauc tieši tās. “Izskatās vienkārši, bet tā nemaz nav. Tur ir daudz nianšu. Šobrīd mācos arī spēlēt, lai varētu uztaisīt līdz galam un lai skanētu pietiekami labi.”

Ražošanu uzsākt nevēlas
Lai gan ir nācies veidot dažādas lietas, izrādās, ir konkrēti pasūtījumi, kuru pagatavošanu amatnieks neuzņemas. “Visu nevar uztaisīt,” pārliecinājies meistars. Piemēram, durvis, logus un trepes viņš neņemas gatavot. To savā ziņā ietekmē arī darbnīcas izmēri – lielus pasūtījumus tur sagatavot nav iespējams. “Ja kaut ko taisa, tad kvalitatīvi un pamatīgi. Es varu arī kaut kādu logu izgatavot, bet tā, lai tas skaitītos labs – tur vajag nopietnākus instrumentus.”
Jūrkalnieks atzīst, ka uzsākt pamatīgāku darbošanos un ražošanas darbus viņš nedomā. To lielā mērā ietekmē arī darbaspēka trūkums – maz ir to, kuri būtu gatavi mācīties un strādāt šajā jomā. Taču par to vīrietis neskumst, jo ražošana viņu nesaista. “Es tomēr vairāk esmu amatnieks, nevis ražotājs.” Arī specifisku un dārgu instrumentu iegāde ir viens no iemesliem, kādēļ doma par darbības paplašināšanu tiek atlikta. G. Niedoliņš darbojas kā pašnodarbinātais un atzīst, ka viņa darbošanās ir “dzīvesveids, sava veida fanātisms”.

Pateicīgā priede
Par izejmateriāla – koka – ieguvi meistars nesūdzas. Viņš priecājas, ka izveidojusies laba sadarbība, cilvēki vērtīgo kokmateriālu neatsaka. Kuldīgas pusē atrodas galdniecība “Laimdotas”, kurā G. Niedoliņam labprāt atvēl vietu materiālu žāvēšanai. Jo nelielajā darbnīcā, kāda ir amatniekam, nav vietas, ko atvēlēt šā procesa norisei. Tādēļ meistars ir pateicīgs, ka “Laimdotas” paralēli saviem darbiem neatsaka palīdzību arī citiem darboņiem.
Koks, ar ko meistars strādā visbiežāk, – priede. Tā ir gan pateicīga apstrādei, gan arī salīdzinoši lēta ieguvei. Priedes lielākā priekšrocība – tā kuplā skaitā sastopama Latvijas mežos. Sarežģīts ir darbs ozolu – to ir grūti izžāvēt un arī apstrādāt. Amatnieks uzsver, ka svarīgākā lieta, lai vispār kaut ko izveidotu, – izejmateriālam, respektīvi, kokam, jābūt sausam.
Uz mežu izciršanu lielos apjomos G. Niedoliņš skatās ar skepsi. Tomēr sevi mierina ar domu, ka pašam no meža vajag vien mazumiņu. “Man liekas, ka nu jau iet par traku. Bet tie, kuri strādā mežā, saka: viss ir normāli – visu stāda atpakaļ, viss aug atpakaļ. Vizuāli izskatās, ka tiešām visu izcērt. Bet jācer, ka viss tiek skatīts un kontrolēts.” Amatnieks gan smej, ka pašam priekš ikdienas darbiem nepieciešami vien 0,02% no Latvijas kopējās meža platības.

Darbi gūst atzinību
Izdalīt darba cēlienu aktīvajā un neaktīvajā periodā G. Niedoliņš nevar. Lai vasarā atkal varētu tirgot preci dažādos tirdziņos un pasākumos, jādomā par tās sagādi jau ziemā. “Bieži vien ir tā, ka vasarā pietrūkst, ko tirgot, ja pa ziemu nav kārtīgi pastrādāts. Pa ziemu gulēt nepavisam nav izdevīgi. Iespējas vasarā ir daudz lielākas, arī cilvēku aktivitāte vasarā ir lielāka.” Amatnieks ir pārliecinājies: peļņa nav tik liela, lai kādā brīdī varētu atslābt. Tādēļ savā darba pieredzē ir gatavojis ļoti dažādas lietas, sākot no koka karotēm un ķeblīšiem un beidzot ar lieliem skapjiem un pat pirtiņām.
Darbu tapšanas gaitā viņš lielu daļu dienas pavada skaidu putekļos. Tas ir dabisks darba process, pie kā jau, gadiem ejot, ir pierasts. “Ir jāuzēd arī skaidas, lai tiktu pie kaut kā forša. Katrai rupjmaizei ir sava garoza. Reizēm dikti melna un negaršīga.”
Amatnieks ir pārliecinājies: svarīgi – lai pašam būtu iekšējā degsme, vēlme darboties, ģimenes un draugu atbalsts, arī pagasta atbalsts. “Kad tas viss saliekas kopā, viss notiek.” G. Niedoliņa darbi skatāmi, piemēram, Jūrkalnes bibliotēkā, arī kaimiņu mājās ir pa vienam vai vairākiem amatnieka darbiem. Jūrkalnes viesu mājā “Imantas” meistars darinājis gultas. Arī mūziķis Igo vērsies pie galdnieka, lai tiktu pie skapīša, kurā glabāt dārza in
strumentus – grābekļus, lāpstas, slotas.
Kāds paziņa reiz izteicies, ka cilvēks pie meistara nāk pirkt nevis konkrēto preci, bet darbu. “Cilvēkam nevajag fabrikas galdu, bet manu galdu. Tiem cilvēkiem, kuri pie manis nāk, tiešām ir pārliecība, ka viņi nepirks veikalā, bet labāk nāks pie manis.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Ir jāuzēd arī skaidas, lai tiktu pie kaut kā forša”

Kategorijas