“Jādzīvo, cik ilgi Dieviņš devis”

2018. gada 16. augusts 07:00

126

Vaiņodnieces Astras Zariņas ikdienu vairs neaizpilda aktīva darbošanās. Laiku viņa galvenokārt pavada savā dzīvoklī, reizēm lēnītēm aizčāpo līdz siltumnīcai, ko pagalmā uzbūvējis krustdēls. “Jau gadus četrus man kājas kā stabi, dikti sāp ceļgali, viens pavisam izlēmējies, tāpēc nekur neeju – bail, ka nokritīšu un nevarēšu piecelties,” nopūšas Astras kundze. Dzimšanas dienu viņa atzīmē reizē ar Latviju – 18. novembrī.

Bez Žanīša skumīgi
Divstāvu ēkā Raiņa ielā, ko 1931. gadā uzbūvējuši Astras vecāki, savulaik valdījusi liela rosība: te dzīvojuši viņas vecāki, arī abi Astras brāļi Edgars un Visvaldis ar ģimenēm. Tagad pensionāres vienīgais radinieks ir brāļa dēls, krustdēls Edgars Upenieks, kurš dzīvo Liepājā, regulāri piezvana un katru nedēļu apciemo. “Tas sagādā vislielāko prieku. Teicu, lai neved tik daudz produktu, nevaru apēst, ledusskapis pilns. Viņš saka: es tevi, tante, dikti mīlu, un es arī Edžītim saku, ka viņu mīlu. Mēs jau puišelīti uzaudzinājām, vīram bieži klēpī sēdēja. Edgars jaunus skursteņus mājai uzlika, lietus ūdens notekas iztīrīja, telpas remontē,” Astras kundze atklāj abu labās attiecības un arī to, ka māju mīļajam radiniekam norakstījusi.
Medikamentus, pārtiku un malku istabā vientuļajai pensionārei piegādā sociālā aprūpētāja Sarmīte Barakauska. Katru dienu ierodoties apraudzīt, ģimenes ārsti Daigu Pūpolu paaicinot, kad veselība sašķobās vai zālēm receptes jāizraksta. It kā nekā netrūkst, bet…
Pirms pāris gadiem Astra pavadījusi Mūžībā dzīves draugu Žani, ar ko nodzīvoti četrdesmit septiņi saskanīgi gadi: “Sāpīgi un skumīgi, ka viņš nomira - mums labi sapasēja. Bet jāaiziet vīram bija: cik ilgi mocīsies. Divus gadus gultā gulēdams, pavisam izdēdēja. Pēlīti liku apakšā, pati kopu līdz pēdējam mirklim. Istabas stūrī, kur vīrs gulēja, vēlāk kaut kas dīvaini čiepstēja, kāsēja un čukstēja. Nezināju, ka pēc cilvēka nāves noteikti vajag logu attaisīt – lai dvēselīte tiek ārā.”
Pēc nelaimīga kritiena, kas beidzies ar smadzeņu satricinājumu, seniore slimnīcā nogulējusi nedēļu un atgriezusies pavisam švaka. “Uz celīšiem tagad ziežu sarkano zirgu smēri, vienu dienu palīdz. Bet gultā nedrīkstu iegulties, ir jākustas. Edgars man to vienmēr atgādina.”

Ak, skaistā jaunība!
Astras domas nemitīgi virpuļo starp pagātni un tagadni, arvien pie Žaņa atgriežoties. Spēka gados viņš bijis Liepājas jahtu kluba biedrs, strādājis par inženieri projektu institūtā “Latkomunprojekt”. Saticīgais pāris gājis uz baznīcu, kino, teātri un arī uz ballēm. Ar žigulīti ilgus gadus ciemos pie radiem un uz leišiem braukājuši. “Tagad pa dienu radio klausos, no pieciem līdz vienpadsmitiem vakarā tikai pie televizora sēdu un turku seriālus skatos. Draudzenes ņem lasāmvielu no bibliotēkas, bet man ar acīm slikti. Vienas brilles gan palika no vīra, bet avīzes vairs nepasūtu. Drusku paskatos žurnālu “Kas Jauns”, pēc tam to aprūpētāja aiznes uz pansionātu. Reizēm ciemos ienāk vienīgā jaunības draudzenīte Ilga, viņai, tāpat kā man, astoņdesmit četri, ar nūju staigā. Satikušās atceramies, ko darījām, kad jaunas bijām. Strādādamas artelī, piemēram, pusdienlaikā skrējām uz Pižuku dīķi mazgāties. Klubā uz ballēm un kino gājām, Rīgas un Liepājas teātru viesizrādes apmeklējām. Mūsu ģimenes draudzējās, kad abām vēl vīri bija dzīvi. Tā tas laiks vadīts, tā tas pagājis.”
Vaiņodes kapos, kur Žanis guldīts, Astra “futlārīti” pasūtījusi un sev vietu blakus noskatījusi. “Krustdēliņš saka, lai nefunktierēju. Cik Dieviņš devis, tik jādzīvo. Tas jau mūs regulē.”

“Cīnījāmies, kā pratām”
Astra Zariņa (dzimusi Upeniece) šo pasauli ieraudzījusi dzemdību namā Liepājā, bet uzaugusi Vaiņodē. “Sākot taisīt šo māju, paps uzstāja, ka vajag divstāvu: bērni augs un viņiem vajadzēs, kur dzīvot. Bet mamma pukojās, jo gribēja mazu mājiņu. Vēlāk tiešām te gan abi brāļi dzīvoja, gan vecāki un es.”
Bēgot no tuvojošās frontes, Astras vecāki nolēmuši patverties pie radiem Nīkrācē. Bet tur nokļuvuši neapskaužamā situācijā – tieši pa vidu starp karojošām krievu un vācu armijām. “Gan vieni, gan otri šāva, lidmašīnas bumbas meta. Vairīdamies no šrapneļiem, sākumā cieši pie kokiem pieslējāmies. Tad ātri uzcēlām zemnīciņu, kur, saspiedušies cits pie cita, trīspadsmit cilvēki uzbrukumus pārlaidām. Sveikā tikām cauri – neviens netika ievainots.”
Laimīgā kārtā ģimenei secen gājis arī deportāciju vilnis. Mamma gan drošības pēc cepusi un kaltējusi maizīti – lai izvešanas gadījumā būtu vismaz kaut kas. “Viens hektārs zemītes mums piederēja, un laikam neviens nenosūdzēja. Pēc kara daļā mājas ierīkoja īres dzīvoklīšus. Kad papītis nomira, mammītei dikti grūti gāja – piecas mutes vajadzēja pabarot. Gan artelī, gan sanatorijā viņa strādāja, taču ne vienmēr bija ko likt galdā, dažkārt zupu no kartupeļu mizām vārīja. Mēs ar brāli Edgaru četras vasaras govis ganījām. Paēduši bijām, un saimnieki vēl iedeva produktus. Cīnījāmies, kā pratām. ”
Septiņas klases Astra pabeigusi Vaiņodes skolā, pēc tam sešpadsmit gadus vietējā šūšanas artelī strādājusi. “Ne no pirmā vīra, ne otrā bērnu nav. Veselības problēmu dēļ man vispār nevar būt. No pirmā vīra Zigfrīda izšķīros, jo viņš bezkaunīgi kā tāds kuilēns gāja ar sievietēm. Arī brāļa sievā ieskatījās. Nav labi, ja visi vienā mājā čupojas. Bet katram jau Dieviņš savu likteni nolemj,” spriež sarunas biedre.
Pēc apprecēšanās ar liepājnieku Žani pārcēlusies uz Liepāju, kur vīram bijušas divas istabas komunālajā dzīvoklī. “Biju šuvēja Liepājas teātrī, vēlāk, lai nopelnītu lielāku pensiju, aizgāju uz ratiņu rūpnīcu. Šuvu atkal, tikai nu jau dermatīna kulbiņas.”

Tikai labi cilvēki apkārt
2000. gadā, kad nomirusi māmuļa, Astra un Žanis atgriezušies Vaiņodē, Raiņa ielā, kas vienu brīdi par Raiņa bulvāri saukta. Aprēķins vienkāršs – lai telpas nestāv tukšas un lai dzīvošana lētāka. Pareizi vien darīju, spriež pensionāre: vienai nomaksāt dzīvokli Liepājā būtu ārkārtīgi grūti. Par iztikšanu pašlaik vaiņodniece diži nesūrojas: “Pensija man laba – 289 eiro. Sirds, asinsspiediena un nervu zālītēm gan katru mēnesi aiziet 60. Bet manai aprūpētājai un pretējai kaimiņienei pensija maza – tikai 150 eiro. Viņas krāj aptiekas čekus, ko nodod namu pārvaldē. Krievu laikos, ja cilvēks saņēma 120 rubļu pensiju, tā bija liela nauda, turklāt cenas bija citas. Šajā valstī elektrība, gāze un viss pārējais kļūst arvien dārgāks. Dziesmu svētkiem un valsts simtgadei valdība tērē miljonus, bet vecos cilvēkus apbižo! Mani labais krustdēls lutina – apmaksā elektrības un televīzijas rēķinu, atved vistas gaļu. Reizēm viņš uzcep šašliku dārzā, un tad mielojamies. Paēdusi esmu vienmēr, saknes un zupiņas sev vāru. Dārzeņu mizas nemetu ārā, sakrāju un atdodu sievietei, kurai ir govs, un kura par to sakopj mūsu kapa vietas,” tā A. Zariņa.
Norādot uz zaļo māju, kas pāri ielai, sirmgalve atkal ieslīgst atmiņās: “Nams vairākkārt pārdots. Agrāk tur mita bagāti cilvēki, pat dārzniekam bija istabas un virtuvīte ierādīta. Ulmaņlaikā, maziņa būdama, gāju pie kaimiņu meitenes spēlēties. Viņiem uz galda stāvēja šokolādes figūriņas, bet mūsu mājās našķi bija retums. Vienai figūriņai pa kluso norubināju apakšu, kundzīte teica, ka tā nav smuki darīt, un ciemos vairs neaicināja.”
Jautāta, ko vēl gribētu pieredzēt, sirmgalve nosaka, ka īpašu vēlmju nav, jādzīvo tik nost. “Nemāku pateikt, vai pasaulē labo cilvēku ir vairāk nekā slikto, bet man apkārt visi tikai labi pagadījušies.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Jādzīvo, cik ilgi Dieviņš devis”

Kategorijas