Piedzīvo līdz šim lielāko ūdeļu invāziju

2018. gada 23. augusts 07:00

Grobiņas novada Dubeņos, kur jau vairākus gadu desmitus darbojas zvēraudzētava “Grobiņa”, šogad iedzīvotājus piemeklējusi nepatīkama parādība. Lielā vairumā brīvē klīst ūdeles, kas nodara postījumu vietējiem putnu audzētājiem. Arī citus gadus šāda problēma pastāvējusi, taču ne tik lielā apmērā. Šogad pa nelielo ciemu ēdiena meklējumos siro vairāki desmiti ūdeļu. Vietējie ir šokā un neizpratnē par radušos situāciju un tajā vaino AS “Grobiņa” darbinieku vienaldzīgo attieksmi.

No cilvēkiem nebaidās
Jaundubeņu iedzīvotāja Dzintra savā piemājas dārzā iesākumā pamanījusi vienu baltu ūdeli. “Mēs ēdām pusdienas dārzā un pamanījām, ka viņa tur šiverējas.” Pēc vairākām dienām dubenieces dārzā parādījusies vēl viena ūdele, šoreiz – tumši brūna. Dodoties izbraukumā ārpus Dubeņiem, vietējā iedzīvotāja ūdeles pamanījusi arī uz šosejas. “Viena balta un viena tumša uz ceļa sabraukta bija. Tā kā viņas noteikti daudzas klīst apkārt,” spriež kundze. Viņa atzīst, ka kādu laiku šādas problēmas nav bijis – zvēraudzētavā ticis uzcelts jauns žogs un no dzīvnieku uzbrukumiem bijis miers. “Kas nu ir noticis – Dievs viņu zina!” Kundzei gan ūdeles nekādu kaitējumu nenodara – pašiverējas pa dārzu un, kad neko ēdamu neatrod, dodas tālāk prom. Iepriekš, kad dubenieces dārzā parādījušies nelielie zvēri, tiem pretī stājies kaķis, taču tagad “nav neviena, kas kaitina” nelūgtos ciemiņus. Vietējā iedzīvotāja pamanījusi, ka ūdeles mājas vārtiņu tuvumā sev izrakušas alu, pa kuru tikt iekšā dārziņā ēdiena meklējumos. “Izskatās, ka viņas ir pieradušas pie cilvēkiem. Vīrs izkāpj no mašīnas, skatās – kaut kas pie kājas pienācis un osta kāju. Ja viņas iet pie cilvēkiem, tad taču nav nekādi mežonēni.” Dubeniece atceras, ka savulaik zvēraudzētavā uzskaitīti gan bojāgājušie, gan dzimušie zvēri, taču nu šķiet, ka audzētavas saimniekiem zvēru liktenis ir vienaldzīgs. “Tagad viņi nekādā vērtē nav, ka šitā var palaist?” domīga ir dubeniece.

Padodas pārspēkam
Dubeņu iedzīvotājs Jānis, kurš vasarā darbos palīdz radu saimniecībā, atzīst, ka daļai iedzīvotāju brīvē esošo ūdeļu uzdarbošanās rada pamatīgu skādi. Piemēram, radi, kuri savā saimniecībā audzē vistas, ūdeļu dēļ piedzīvo pat vairākus simtus eiro zaudējumu. “Tas ir nenormāli!” Uz jautājumu, vai pašvaldība kādā veidā nevar līdzēt un noteikt stingrākus mērus zvēraudzētavai, vīrietis atbild: “Ko viņi var līdzēt? Saimniecība te ir un būs. Arī bardaks, kā ir, tā būs – paliek arvien trakāk!” Vīrieti visvairāk satrauc fakts, ka, ūdelēm esot brīvā vaļā, tās savairosies un tad to tuvākajā apkārtnē būs vēl vairāk. “Rudenī viņām ir dzemdības. Zināt, cik kucēnus viņas izmet? Aptuveni desmit līdz divpadsmit. Pieņemsim, ka viņi visi izdzīvo un ir kādi simts. Kas tad būs?” retoriski vaicā dubenieks. Viņš atklāj, ka vietējiem jau nolaidušās rokas un liela daļa savas piemājas saimniecības, kurās audzē putnus, iznīcina paši, pirms to paveic ūdeles. Nelielie, bet plēsīgie zvēri uzbrūkot pat kaķiem. Kad saprot, ka tuvumā vairs nav asiņu, ar ko mieloties, tad dodas prom. Vietējais iedzīvotājs ir pārliecināts – no tiem zvēriem, kas jau tikuši brīvībā, glābiņa nav. Tos izķert ir praktiski neiespējami. Dubenieks atklāj, ka cīņā ar ūdelēm vietējie ir padevušies: “Mums tas vairs nav traki, mums tas ir normāli.”

Bail par bērnu drošību
Dubeņu mazdārziņu rajonā “Kursas Laiks” satiek Intu Vītolu, kura atklāj, ka līdz šim ūdeles mazdārziņu teritorijā nav sastapusi, taču ciema centrā un uz šosejas gan. “Centrā, mums pie mājas, pāri pa ceļu uz bērnudārzu skrien! Ne jau visas ir tādas miermīlīgas un mūk projām, citas var būt arī agresīvas,” bažas pauž I. Vītola. Arī sieviete apstiprina, ka šogad problēma ir krietni samilzusi un vērojama pat kažokzvēru invāzija. Uz šosejas sieviete saskaitījusi piecus sabrauktus nelielos zvērus. “Mums kādreiz bija vistas, bet šīs problēmas dēļ beidzām šo nodarbi. Vienreiz visas nokoda, un tā tas arī palika.” Sieviete spriež – gadi pagājuši, taču situācija nav nedz mainījusies, nedz uzlabojusies. Dubeniecei šķiet, ka no zvēraudzētavas ūdeles tiek ārā pa kādu žogā atstātu caurumu. Citu izskaidrojumu sieviete nerod. Viņa atzīst, ka zvēru atrašanās brīvē tik tuvu cilvēkiem dzīvi dara nemierīgu: “Man bērni ir lieli, kuri var arī pamukt, bet ir jau mazi bērni, kam šķiet, ka ūdele ir tāds draudzīgs zvēriņš. Nedod Dievs, kādam vēl ieklups kaut kur!” I. Vītola atminas gadījumu, kad bijusi aculieciniece ūdeles uzbrukumam. Tas bijis pirms divdesmit gadiem, kad ūdele metusies virsū kādai paziņai un iekodusi sievietei vaigā. “Tiem, kuri tur ir strādājuši, tiem ir citādāk, arī man pašai nav bail. Es vairāk uztraucos tieši par mazajiem, par bērniem. Tas nav normāli, ka tik daudz ūdeļu ir ielās. Kādreiz varbūt kāds noķēra vienu divas ūdeles pa gadu savā stallī vai sētā. Šogad jau ir diezgan daudz nogalētas.”

Izbrīna vienaldzība
Dubeniece Velta savulaik pati strādājusi zvēraudzētavā un atklāj, ka tādu situāciju, kā ir šobrīd, piedzīvo pirmoreiz. Sieviete ir pārliecināta: ūdeles no zvēraudzētavas izmūk pa kādu no caurumiem žogā, jo tas vairākkārt lāpīts un labots, taču tas, sievietesprāt, būtu darāms rūpīgāk. “Ir bijis, ka te ūdeles uzrodas pa kādai, mēs jau trauksmi nekādu neceļam, jo mēs tepat esam pie audzētavas. Bet šogad tas ir nenormāli, kas darās!” Dubeniece savulaik bijusi Iecavas ūdeļu fermā un redzējusi, cik ļoti tur tiek gādāts par to, lai neviens no kažokzvēriem tik vienkārši nevarētu izkļūt ārā. Tur pītie žogi likti divās kārtās, lai gadījumā, ja pirmajā žogā izdodas izveidot kādu caurumu, priekšā būtu vēl viens. Sieviete nesaprot vietējā uzņēmuma vienaldzīgo attieksmi. Galu galā – katrs izbēgušais zvērs ir vērtība un tā kažoks maksā krietnu naudu. “Cilvēki noķer, aiznes viņiem un atdod, bet no viņu puses – vienaldzība. Pilnīga.” Dubeniecei šķiet, ka tieši uzņēmumam būtu jāizrāda lielāka pretimnākšana un jāatbalsta vietējo centieni ūdeļu ķeršanas mēģinājumos. “Viņi atļaujas pateikt, ka tās nav viņu ūdeles, bet gan savvaļā savairojušās. Baltā ūdele, ‘cross’, ‘pastels’ un ‘pearl’ – kur tādas var savvaļā savairoties? Var tikai brūnā un melnā ūdele savairoties. Bet te ir visas varavīksnes krāsas! Tas, ka paši neliekas ne zinis, tas visvairāk šokē. Katrs zvērs – tā ir āda. Āda – tā ir nauda!” izbrīnīta ir vietējā iedzīvotāja.

Ar žogu viss kārtībā
AS “Grobiņa” valdes priekšsēdētājs Gundars Jaunsleinis ir pārliecināts, ka ūdeles, kuras iedzīvotāji manījuši brīvā dabā, nav izbēgušas no zvēraudzētavas. “Pirms trīs gadiem uzlikām jaunu stiklšķiedras žogu – no tā nav iespējams izkļūt. Tagad pa perimetru apskatījām, apsekojām – viss kārtībā.” G. Jaunsleinis laikrakstam atklāja, ka nav saprotams, kādā veidā ūdeles tik lielos daudzumos nonākušas brīvā dabā. To, ka tie nav uzņēmumam piederošie zvēri, valdes priekšsēdētājs skaidro arī ar faktu, ka zvēraudzētavā nesen izvietoti atvestie zvēri, taču neviena dzīvnieka no kopējā skaita netrūkst. Uz jautājumu, kā situāciju un cilvēku sūdzības varētu skaidrot, G. Jaunsleinim vienas konkrētas atbildes nav. “Grūti komentēt.” Pats valdes priekšsēdētājs saņēmis vien vienu sūdzību par ūdeļu nogalētiem mājputniem. Sūdzība saņemta no Grobiņas pagasta iedzīvotāja Andra Leimanta. Uzņēmuma vadītājs pieļauj iespēju, ka pirms vairākiem gadiem, kad kažokzvēri patiesi no audzētavas izbēguši, kad vētras dēļ apgāzusies viena no mājiņām, tie nebrīvē savairojušies. Tieši tādēļ šogad brīvē esošo ūdeļu skaits pieaudzis. Lai gan arī šo iespējamību G. Jaunsleinis stipri apšauba, jo zvēraudzētavā mītošās ūdeles nav pielāgojušās dzīvei brīvā dabā, tādēļ, kad nesaņem barību, iet bojā. Taču, ja tām izdevies pielāgoties dzīvei savvaļā, tad problēma ir nopietna. “Nav labi, ja viņas savairojas. Ja pielāgojas dzīvei brīvā dabā, tām praktiski nav ienaidnieku. Tās ir labas peldētājas, pārtiek no olām, zivīm,” zina teikt G. Jaunsleinis.

Pierādīt vainu – neiespējami
Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza kolekcijas vadītāja, zooloģe Guna Vītola ir pārliecināta, ka pielāgoties dzīvei brīvā dabā nebrīvē augušām ūdelēm nebūtu nekādu problēmu. Savulaik tieši fermās audzētās un brīvē nonākušās Amerikas ūdeles radījušas lielākās problēmas un postījumus dabā. G. Vītola atklāj, ka ūdeļu savairošanās brīvā dabā ir nevēlama un neapskaužama parādība, jo apdraud ne vien piemājas saimniecībās audzētos putnus, bet visu dabu kopumā.
Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas vecākais eksperts Vilnis Skuja pauž citādu viedokli. Eksperts ir pārliecināts, ka brīvē esošo ūdeļu skaits nevar būt tik liels, lai radītu nopietnu apdraudējumu apkārtējai videi. V. Skuja pastāsta, ka šobrīd ūdeles vairāk pārtiek no vardēm. “Tik daudz ūdeļu nevarētu būt, ka apdraudētu varžu populāciju,” spriež eksperts. Viņš atzīst, ka vislielāko kaitējumu ūdeles nodara putnu ligzdošanas laikā, tādēļ šobrīd satraukumam pamata nav. Protams, neērtības ūdeles sagādā vietējiem putnkopjiem, taču te, pēc eksperta teiktā, darāmais ir medniekiem, jo ūdeles ir medījams dzīvnieks. V. Skuja atgādina, ka gadījumā, ja ūdeļu populācijā pēkšņi vērojams uzplaukums, tas var kādā brīdī beigties. Piemēram, plēsēju mēra gadījumā. Eksperts norāda, ka gadījumā, ja dzīvnieki izbēguši no zvēraudzētavas, tie vienā brīdī izklīdīs. Fakts, ka ūdeles labi jūtas cilvēku tuvumā un no tiem nebēg, liek V. Skujam domāt, ka tās patiesi izbēgušas no audzētavas. “Dabā augušas ūdeles pie cilvēka tik tuvu neies. Protams, ir atsevišķi droši eksemplāri, bet tā nav masveida parādība.” Eksperts secina, ka pierādīt šo faktu gan nav iespējams, “ja vien dzīvniekiem nav kādu tetovējumu vai čipu zem ādas”.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Piedzīvo līdz šim lielāko ūdeļu invāziju

Kategorijas