Glezno ar augiem un sapņiem

2018. gada 23. augusts 07:00

2927

Tiem, kuri Vaiņodes novada Augustē “Veckalēju” mājās viesojas pirmo reizi, pasprūk sajūsmas sauciens: “Neticami!” Neticami, ka pat tik sausā vasarā gaumīgi sagrupētie dārza augi un mauriņš nav paguruši. Un neticami, ka māju saimniece, lielisko gleznu autore Līvija Ozola, ir absolūts autodidakts.

Skaisti un praktiski
Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka, atšķirībā no citiem mūspuses dārziem, Augustē valda cits klimats. Līvija apgalvo, ka zālienu nelaista, taču pasūkstās, ka, veldzējot dobju un siltumnīcas iemītnieku slāpes, ūdens līmenis dīķī katastrofāli nokrities. Tik un tā daudzas šīs sezonas puķes, tostarp astilbes, svelmes dēļ noziedējušas pirms laika. Pat mārtiņrozes tādas kā sašļukušas, un rudbekiju un dāliju galviņas krietni mazākas nekā citugad. Toties oranžās samtenes un sarkanās kaķastes (Acalypha hispida) par laikapstākļiem nesūdzas.
Pa vidu košumam dārzkope ierādījusi vietu raudenei, kā arī garšvielai un ārstniecības augam vienā personā – pūķgalvei. Internetā atradusi interesantu informāciju par čīksteni: Krievijā tā esot pazīstama kā daudzveidīgi izmantojams dziedniecības augs. Dārza ainavā organiski iekļaujas jāņogu krūmi. Sak’, priecādamies par smukumu, neaizmirsti iemest mutē pa veselīgai odziņai.
“Es pielāgojos dabai, nevis kāroju pēc importa,” “Veckalēju” saimnieces koncepciju apstiprina vietējo materiālu izmantošana arī vides dizainā. Tā vecas ābeles stumbrs pārtapis par sunīti, savukārt, iesaistot akmentiņus, no jūras izskalotu celmu un it kā necilus koka zarus, agrāk sūnu nomāktā paēnā tapis stūrītis japāņu stilā. Kad bumbierei uzmetusies kadiķu rūsa, to nācies nozāģēt. Celma nomaskēšanai izveidots atjautīgs akcents – automašīnas riepu nokrāsojot zaļu un to piestādot ar daudzkrāsainām tītarenēm.
Zem eglēm pamanot iespaidīgu sēņu grupiņu, nevajag tvert pēc naža: baravikas un bekas ir … atbilstošas formas akmeņu krāvumiņi. Zinot sievas aizraušanos, vairākas gludas un apaļas akmeņu galvas kā pūķa vai krokodila olas no grantsbedrēm mājās atgādājis dzīvesbiedrs Ainis.
Līvijas kundze neslēpj, ka, idejas realizējot, dārzu pati vairākkārt pārveidojusi. Vīrs ticis pieaicināts, kad vajadzējis lielākos objektus pārvietot vai ar ekskavatoru kaut ko izrakt.

Laukos garlaicīgi nav
“Augu mēslošanai izmantojam no fermas atvestos kūtsmēslus un pašu gatavoto kompostu,” pa ceļam uz siltumnīcu klāsta Līvija. Viņa norūpējusies, ka karstajā periodā iekonservēto gurķu burkas cita pēc citas šauj vākus gaisā, jo nav pagraba, kur ziemas krājumus glabāt.
Atalgojot kopēju rūpes, tomāti padevušies lieli un daudz, vienīgi to lapas jokaini rullējas. Lielākie no sarkanajiem bumbuļiem sverot gandrīz kilogramu. Šķirne ‘Milda’ iepatikusies tāpēc, ka vairāki smagie augļi var karāties, zarus neaizlaužot. Saimniece tomātu, tāpat puķu stādus no sēkliņām izaudzē pati, arī skujeņus prot pavairot. “Pensionāriem jau nav tādas naudas, lai visu nopirktu.”
Izdomas un čakluma “Veckalēju” saimniekiem netrūkst. Piemēram, vecās akas betona riņķi apliekot ar akmentiņiem, kas atvesti no jūrmalas, tikts pie ūdens ieguves vietas ar māksliniecisku eksterjeru. Apkārt akai nobruģēta pieeja – lai zāli vieglāk appļaut. Kamēr Līvija realizējusi pašas izloloto ideju, Ainis pamazām, cik līdzekļi atļauj, siltina dzīvojamo ēku. Šamota ķieģeļi sagatavoti iemūrēšanai jaunā skurstenī.
“Man patīk lauki, pilsētā smoku nost,” atklāta ir Līvija, un Ainis piebilst: “Liepājas dzīvoklī nav, ko darīt, bet te nekad nav garlaicīgi.”

Māja jāčubina!
Īpašumu Vaiņodes pagastā Ainis iegādājies jau pirms Atmodas, kad ar Līviju vēl nav bijuši pazīstami. Interesanta sakritība vai likumsakarība – netālu atrodas “Ceplinieki,” mājas, kur Līvija pavadījusi bērnību.
Algota darba mūžs sievietei pagājis Liepājas uzņēmumos “Daiļrade”, “Lauma” un “Metalurgs”. Ainis lielākoties braucis par šoferi “Metalurgā”.
Uz pastāvīgu dzīvošanu Augustē abi apmetušies pirms desmit gadiem, pēc pensionēšanās. Līdz tam mājiņa ar skanīgo nosaukumu “Veckalēji”, kas nepilnus astoņus kilometru attālumā no Vaiņodes, izmantota kā vasarnīca.
Jautāti, vai iecerēts kāds jauns objekts, jo pagalma stūrī redz žūstam kokmateriālus, dzīvesbiedri kļūst noslēpumaini: viņu gados diez ko uz priekšu nevarot plānot. Bet māja visu laiku jāčubina, citādi sagrūs, praktiski spriež Ainis.
“Viens mans dēls – Gatis Ozols – ņemas pa savu saimniecību laukos, otrs – Guntis Ozols ar ģimeni dzīvo Liepājā un strādā par izpilddirektoru “Priekules BioEnerģijā”. Arī audžumeitiņa Evita Kazāka dzīvo un strādā Liepājā,” radurakstus atklāj vaiņodniece.
Daļā zemes, kas kopumā pārsniedz desmit hektārus, tiek audzēti kartupeļi un citi dārzeņi pašu un bērnu vajadzībām. Pārējās platībās zāli nogana kaimiņos saimniekojošā dēla gaļas liellopi.
Sestdienās par ieradumu kļuvusi došanās uz Skodu iepirkties – “gan tuvāk nekā Liepāja, gan izvēle lielāka un desas garšīgākas”.

Izpaužas talants
Bez augu lutināšanas Līvijai baudu sagādā gleznošana. “Kad iesāku, man nevajag ne ēst, ne dzert. Ainis arī varētu pusdienas neprasīt, bet, godīgi sakot, patīk jau man arī našķus un maizi cept,” rādot pārdesmit no izstādes Vaiņodē pārvestos darbus, atzīstas māksliniece.
“Biju aizbraukusi uz Mākslas dienām Saldū, aicina, lai izstādos arī Kalvenē. Ne viens vien grib, lai pārdodu, daža glezna tiešām ir nopirkta un viena pavisam noteikti uz Itāliju aizvesta. Bet gleznot nekur neesmu mācījusies, tātad amatiere. Rados gan kāds mākslinieks esot bijis. Mamma stāstīja: es knapi sākusi staigāt, atradusi mazu zīmulīti un visas sienas ar cilvēciņiem un zirdziņiem apzīmējusi. Skolas gados bērni rindā stāvēja, lai kaut ko iezīmēju viņu atmiņu grāmatiņās.”
Pavisam nopietni krāsām apdāvinātā sieviete pievērsusies tikai pēc aiziešanas pensijā. Pamēģinājusi ar krītiņiem, akrilu, bet vislabāk iepatikusies un padodas darbošanās ar eļļas krāsām – “tās ilgāk ļauj mocīties”.
Audekla uzvilkšanai uz rāmīša gleznotājai vīra palīdzība nav nepieciešama. Ainis uz tik smalkām lietām neparakstās, viņa hobijs, kā pats saka, ir bites un dzelži. Desmit saimju ienesums ļauj gan sevi, gan radus ar medutiņu pilnībā apgādāt. Arī prasme no vecas tehnikas kaut ko jēdzīgu samontēt, lai nav zemīte tikai ar lāpstu jāstrādā, laukos lieti noder.
Lai gan Līvijai ir molberts, viņa dod priekšroku viesistabas galdam. Puķu kompozīcijas visticamāk noskatītas pašas rūpīgi koptajā dārzā, savukārt mīļāko ziedu – sarkano rožu – motīvi provokatīvi uzziedējuši uz iekštelpu durvīm. Pat ķirbim, pagadoties ceļā, palaimējies tikt iemūžinātam.
Par meža ainavu pārcelšanos uz audekla nav jābrīnās, jo gleznainas senu koku audzes Vaiņodes pagastā teju aiz katra ceļa pagrieziena.
Bet kur smelta ierosme dabas skatiem romantiskā naivisma stilā? Izrādās, sirsnīgie vintage sižeti pamanīti gan senlaicīgās apsveikuma kartītēs, gan nosapņoti un izfantazēti. “Ieeju, piemēram, Monē tēlā, jo man patīk viņa dārzi un tilti.”
Līvija neslēpj, ka dažu bildi pēc uzzīmēšanas nācies pārzīmēt, ja pašu rezultāts neapmierina. “Bet gaišums un cerīgums manās gleznās no tā, ka esmu optimistisks cilvēks.”

+ 8

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Glezno ar augiem un sapņiem

Kategorijas