Laikapstākļi un klienti māca, kā saimniekot

2018. gada 23. augusts 07:00

990

Laikapstākļi un klienti māca, kā saimniekot

Grobiņas novada ZS “Baroni” saimnieks Rolands Ekšteins laiku nav skaitījis, cik ilgi darbojas kazas piena produktu ražošanas nišā, kas ir viņa pamatnodarbošanās. Pērnā gada lietavas un šī gada sausums devis mācību visu sakārtot tā, lai no laikapstākļiem būtu neatkarīgs. Savukārt gadu gaitā, augot pieredzei, nācies atteikties no ūdenstūrisma piedāvāšanas atpūtnieku nepieņemamās uzvedības dēļ.

Ūdenstilpnes izžūst
“Sausums šogad ir sāpīgs jautājums,” atzīst R. Ekšteins. Pamatīgu kritumu piedzīvojis Tāšu ezers, arī paša dīķos līmenis pamatīgi krities, jo ilgstoši bija sauss un lietavas nolijušas vien nesen. “Dīķos līmenis krities kādu metru augstumā, bet platumā vairāk nekā hektārs palicis bez ūdens,” situāciju novērtē “Baronu” dīķu saimnieks. Kopumā dīķu platība ir 4,5 hektāri. “Zivis, protams, streso. Ūdens samazinās, bet blīvums ūdenstilpnē palielinās, zivis daudz intensīvāk meklē barību. Tāpat kā cilvēki ir diskomfortā karstuma dēļ, arī zivis. Turklāt, redziet, kāds ir ūdens – zaļi brūnā krāsā,” rāda R. Ekšteins. Lai arī ūdens “ziedējis”, tomēr tik intensīva ziedēšana un aļģu vairošanās kā citus gadus neesot novērota.
“Paldies Dievam, pašam ir dziļurbums un patēriņam, ražošanas procesam ūdens trūkumu neizjutu. Bet viens ir skaidrs, ka šī gada karstums un sausums lika novērtēt ūdeni. Es šogad pat zālājus laistīju, jo viss dega ārā. Tāpat sapratu, ka dārza uzturēšanā bez laistīšanas būs galīgs “čau”. Pērn man bija mācība, ka dārzs izslīka no ilgstošajām un stiprajām lietavām, tādēļ lauka dobes taisu augstākas. Bet šī gada mācība lika domāt par laistīšanas iekārtas ieviešanu,” pieredzētajā dalās saimnieks.

Sienu pirkt būs dārgi
Vai pietiks barības dzīvniekiem? Šādu jautājumu dzird katrs zemnieks šogad, kurš nodarbojas ar mājlopu audzēšanu un to produktu ražošanu.
“Man ir pietiekami lielas platības, lai būtu drošība un zāles, siena rezerve. Zāles ēšanai pietika un pietiek – kazas ēda gar dīķmalām, ir mitrāji. Bet ar sienu var rasties problēmas,” prognozē R. Ekšteins. Un to pierāda jau savāktais siena daudzums. “Uz lauku, kur bija 100 ruļļu siena, šogad sanāca sataisīt 60, citā laukā, kur bija 15, tur šīs vasaras siena laikā izdevās satīt četrus ruļļus. Liela starpība,” norāda saimnieks. Arī zāles kvalitāte esot bijusi zemāka. Turklāt viņam kā bioloģiskās saimniecības īpašniekam, kuram pieder 100 kazu, ir svarīgi, lai siens būtu bioloģiskais. “Ja gadījumā siens būtu jāpērk, lai gan ceru, ka tā nebūs, meklēšu iespējas. Taču jau tagad zinu, ka tas būs sarežģīti. Un arī dārgi! Pats esmu siena rulli iepriekšējos gadus pārdevis par pieciem eiro, bet jau tagad to cena iet uz 20 eiro,” zina stāstīt kazu audzētājs. “Sliktākajā gadījumā pieļauju, ka barības trūkuma dēļ nāksies brāķēt kazas un tādējādi atjaunot ganāmpulku. Taču par to ir lemt un spriest pāragri, jo nevar jau zināt, kāda un cik gara būs ziema,” saka zemnieks. “Katrs gads un laikapstākļi dod kādu mācību un pielāgošanos,” viņš secina.

Patīk klasiskās garšas
R. Ekšteins stāsta, ka šogad arī bijis mazāk zemeņu, ko plāno nākamajai sezonai audzēt vairāk, toties bagātīga bijusi upeņu raža. “Zemeņu nebija tik daudz, taču ogu karalieni, kas daudziem garšo un ir klasika, lieku klāt pie kazas piena jogurta. Šogad sanāca paša, tuvinieku un draugu vajadzībām, tirdzniecībā nemaz nevarēju tādēļ piedāvāt. Taču sanāca šosezon upeņu jogurts, bet tomēr gribētu vairāk ar zemenēm – tās ir iecienītākas,” uzsver R. Ekšteins. Jogurtu gatavošanu ražotājs uzsācis jau pašos pirmsākumos. “Taču bija problēmas ar ieraugu. Tā vietā iegādājos veikala jogurtu, ko liku klāt ierauga vietā. Tad pēkšņi uzdūros lakto un bio baktērijām. Biju pārsteigts, ka tās izdomājuši latvieši. Izlēmu – ja vietējie, tad jāpopularizē,” atminas ražotājs. “Turklāt šīs baktērijas dod labu cilvēka veselībai.”
Gadu gaitā izdevies radīt 21 kazas piena produktu. “Sortiments ir izmēģināts dažāds un daudz, taču ir izkristalizējies, ko cilvēki ir iecienījuši vairāk – tā ir garšu klasika. Esmu arī centies domāt par dažādām garšām, pats audzēju garšaugus, žāvēju, kaltēju šim nolūkam paštaisītā žāvētavā,” norāda ražotājs. Viņa klāstā ir tomāti, baziliks, sierāboliņš, ķimenes. “Garšvielas, ko nevaru izaudzēt, sameklēju veikalos, skatoties, kur virsū ir bioloģiskā un ekoloģiskā produkta zīme,” radīdams uz kurkumas un karija iepakojumiem, stāsta R. Ekšteins. “Izdomāt jau var daudz ko vēl, taču esam konservatīvi, jo jāskatās, kāda gaume ir mūsu auditorijai,” viņš spriež.
Iznākot gan svaigie, gan nogatavinātie sieri, kas ir cietāki. Ēdāji nesmādējot ne vienu, ne otru – viss atkarīgs no gaumes.
Interesantu atgadījumu R. Ekšteins atceras no pērnajiem gadiem, kad kazas siers degustētāju garšas kārpiņām licies, ka garšo pēc tā, ko dzīvnieks ēdis. “Kazas bija ēdušas alkšņus. Priecājos, ka viņas noēd krūmus. Cilvēks, kurš ēda sieru, nezināja, ka tā bija noticis, bet teica, ka garšojot tieši pēc alkšņiem. Savukārt pērn, kad bija lietus un auksta vasara, kazas dzīvojās savā novietnē zem jumta un ēda pārsvarā sienu. Un garšotājs teica, ka siers garšo pēc siena. Man gan pašam tā nelikās,” smaidot teic kazu audzētājs.

Var būt par daudz
Ap 100 kazu ganāmpulkā ir kazas, kuru šķirne ir piemērota Latvijas apstākļiem. “Raksturīgi, ka Latvijas kazām ir biezāka pavilna. Savukārt, lai nebūtu tik gara spalva, kas mūsu kazu dzīvesveida gadījumā bieži salīp ar gružiem un dadžiem, ir atļauts krustot ar nelielu citas šķirnes devu, piemēram, ar īsspalvainu šķirni,” skaidro audzētājs.
Tam, kāpēc ganāmpulku nepalielina, R. Ekšteins min vairākus iemeslus. “Pēc 111. kazas sākas jaunas turēšanas prasības. Piemēram, ir jābūt mēslu krātuvēm, kā arī citi noteikumi. Tas sadārdzina visu procesu,” viņš norāda. “Turklāt mūsu auditorija ir tendēta uz bioloģisko produkciju. Pieprasījums vien ļoti nedaudz palielinās, bet cilvēku kopumā paliek mazāk,” vērtē saimnieks. “Mana teorija ir tāda, ka bioloģiskās produkcijas piekritējiem patīk dabiskās garšas.”

Gudri dzīvnieki
R. Ekšteins ar aizrautību stāsta par kazām kā gudriem un precīziem dzīvniekiem, kuras zina savu ikdienas ritmu. To viņš stāsta arī viesiem. Visbiežāk nezinātāji kazām nepiešķir augstāko novērtējumu, uzskatot, ka tās ir tikai spītīgi radījumi. “Es saku, ka citi dzīvnieki un kazas ir gudrākas par cilvēkiem. Bieži cilvēki izbrīnās. Taču pēc tam viņi piekrīt, kad pieminu faktu, ka viņas nelieto ķīmijas, netaisa atombumbas un viena otru neiznīcina,” saka kazu saimnieks. Viņš novērojis, ka kazas ir saprātīgi un emocionāli dzīvnieki. “Man bija tāda veca kaza, viena no ganāmpulka aizsācējām, vārdā Grobiņa. Viņa deva piecus litrus piena, bija dzemdējusi piecīšus. Ir bijuši brīži, kad uznācis pašam raudiens, acīs asaras. Aizgāju pie kazām, Grobiņa pienāca un laizīja manas asaras,” atgadījumu atstāsta R. Ekšteins.

Saimniecība nav muzejs
Apskatīt kazas, klausīties saimnieka stāstījumā un pieredzē un degustēt “Baronu” produkciju ir iespēja arī tūristu grupām. “Viss prasa laiku, arī tūristi, īpaši tad, kad ir vasara un siena laiks. Dažreiz nākas atteikt,” R. Ekšteins dalās pieredzē. “Bieži arī cilvēki nesaprot, ko nozīmē būt zemniekam. Ir vairāki gadījumi bijuši. Reiz biju sataisījis degustāciju. Likās, ka ciemos brauks ar laukiem saistīti cilvēki un sapratīs, ka mana nodarbošanās tomēr ir saistīta ar saspringtiem laikiem, vadoties no laikapstākļiem,” stāstu iesāk saimnieks. “Sataisu degustāciju. Nāk laiks, kad viesiem būtu jāierodas. Gaidu tik ilgi, līdz saņemu zvanu: esam Ventspilī, te ir tik skaisti, mēs nekur tālāk nebrauksim. Vēl cits gadījums. Viesi pieteic, ka būs pulksten 13. Izrēķinu, ka pāris stundas paies. Gaidu, bet neierodas ne vienos, ne divos, ne trijos. Man vēlā pēcpusdienā sarunāta siena presēšana. Biju saģērbies lina kreklā, salmu cepurē – gaidīšu kā īsts latviešu zemnieks. Sapratu, ka ilgāk gaidīt nevaru, braucu uz lauka. Pēkšņi saņemu zvanu – mēs esam atbraukuši, kur jūs esat? Mums nav laika!” viņš stāsta. “Ir skumji, ka cilvēki nesaprot. Te nav muzejs ar darba laiku, esmu zemnieks. Tā jau var domāt, ka, ja piedāvā tūrismu, tad to vien dara, kā sēž un gaida kādu ierodamies,” pārdomas pauž R. Ekšteins.
“Baronos” viesojušies un vēl ciemosies gan vietējie, gan ārvalstu interesenti, kuri iepazīs kazu audzēšanas jomu. Milzīgs patīkams pārsteigums viņam bijusi japāņu meitene Norie, kuru var iepazīt dokumentālajā filmā “Ručs un Norie”, kas stāsta par alsundznieces Ruča un eksotiskās Japāņu meitenes Norie neparasto, bet sirsnīgo draudzību. “Saimniecībā ciemos bija japāņu grupa. Pienāk japāņu meitenīte un sāk ar mani runāt latviski!”

Bojā atpūtas vietu
Ilgus gadus R. Ekšteins piedāvājis atpūtniekiem arī savus dīķus. Taču nu šo papildu biznesu atmetis. Izrādās, galvenais iemesls bijusi atpūtnieku attieksme un uzvedība. “Karošana, kas ievilkās gadiem ilgi,” atklāj R. Ekšteins. “Protams, bija arī jauki cilvēki, kas izmantoja manu pakalpojumu,” viņš piebilst. Taču daļa tūristu radījuši vien nepatīkamus brīžus, par kuriem saimnieks nav kautrējies aizrādīt un lūdzis radušos zaudējumus atlīdzināt. “Ar ģimeni braucām uz mežu pēc bērza stādiņiem, lai iestādītu atpūtas vietā. Atbrauca nelatviski runājoši atpūtnieki, ņēma un bērzus nocirta savām atpūtas vajadzībām. Tāpat gāja ar ūdensrozēm. Man ir septiņas šķirnes. Kad bija pirmais gads, kad tās ziedēja, pie dīķiem sastopu cilvēkus, kas kaut ko meklē. Jā, dzirdējuši par mūsu ūdensrozēm, bet nevarot ieraudzīt ziedus. Paskatos – tiešām nevar! Izrādās, nelatviski runājoši tūristi norāvuši un salikuši trīslitru burkā,” stāsta saimnieks. Savukārt koka galdos tūristi pamanījušies ar nazi iegravēt savus vārdus, citā reizē galdā izdeguši caurumi, jo zem tā bijis palikts karsts grils. Lapenei pat bijuši izsisti stikli, par saulespuķu sēklu paliekām nemaz nerunājot. “Padsmit gadu garumā gūtā negatīvā pieredze, ko man devušas emocijas, lika saprast, ka tas nav tā vērts,” dalās R. Ekšteins.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Laikapstākļi un klienti māca, kā saimniekot

Kategorijas