Pilsētas puika ar Austras Pumpures ceļamaizi

2018. gada 30. augusts 07:00

775

Pilsētas puika ar Austras Pumpures ceļamaizi

“Dziļi sirdī esmu kosmopolīts. Brīžiem gan pietrūkst “centra vides”, tomēr Liepājā nepārtraukti kaut kas notiek, un man nav iemesla te nebūt. Pārāk daudz bonusu šajā pilsētā – mūzika, darbs, ģimene, jūra, kas ļoti patīk, viss svarīgākais manā dzīvē ap Liepāju grozās,” atklāts ir Roberts Dinters.

Pret rāmīšiem un pieķeršanos
Rožu laukumā Roberts Dinters ierodas ar elektrisko ģitāru, taču tas nav viņa vienīgais instruments. “No visiem pa bišķim, izņemot pūšamos. To ķīmiju nesaprotu, bet taustiņus, ģitāras, bungas, kas nepieciešami, lai aranžētu un spēlētu grupā, iemācījos pats,” teic talantīgais liepājnieks, kurš izrādās, mūzikas skolā nav mācījies un mūziķu kalves durvis virinājis tikai dažas reizes. “Pirmajā reizē aizgāju pretī kolēģim Aleksandram Krasavinam, kurš apguva ģitāras spēli. Otrajā reizē tur biju, lai paņemtu bungu šķīvjus. Trešā reize bija reģiona koru kopmēģinājums pirms Dziesmu svētkiem, tolaik dziedāju vidusskolas korī. Ak jā, reiz konservatorijā uz labierīcībām ieveda komponists Jānis Strazds. Bet piekto reizi iegāju mūzikas skolā, kad tiku uzaicināts Priekules mūzikas skolā pasniegt ģitāras spēli. Tad arī notis iemācījos, jo pirms tam bez tām varēja diezgan labi iztikt: pirmajos ansambļos, kur darbojos, viss notika vairāk vai mazāk uz dzirdi. Parādu ansamblim – man ir šāds rifs vai dziesma, pārējie uzreiz saprot, par ko runa un liek klāt savas partijas. Kad gribas rakstīt citam sastāvam vai strādāt mūzikas skolā, tad gan notis sāk kļūt par absolūtu nepieciešamību. ”
Vaicāts, vai sevi uzskata par mūziķi vai muzikantu, jaunais vīrietis iesmejas: “Esmu cilvēks, kuram patīk radīt un spēlēt mūziku. Negribu, lai kāds ieliek kastītē, rāmītī: tiklīdz sevi nodefinēšu, tas traucēs izmēģināt ceļu ārpus šīs definīcijas, attīstīties citā virzienā. Ja pieķeras lietām, grūti kaut ko mainīt un mainīties pašam. Pēdējos gados cenšos mest ārā visu, kas krāj putekļus gan fiziskā, gan garīgā ziņā. Lai gan garīgo plauktiņu, kur visu ko nolikt, ir vairāk.”

Austras mūzika aizķer
Bērnībā Roberts izmēģinājis arī basketbolu, hokeju un tenisu, taču sekojusi atklāsme – nebūs mans.
“Meklēju, kur organiski līpu iekšā. Patika spēlēt klavieres. Pamatskolas laikā pie klasesbiedra nāca klavieru skolotāja, pieteicos, un mēs kopīgi muzicējām.”
Kad Robertam ienākusi prātā ideja iemācīties spēlēt ģitāru, viņa tētis aizņēmies instrumentu no sava drauga, ģitārista.
“Paknakstījos, sapratu, ka nesanāk, un noliku, jo interneta tolaik man vēl nebija. Pēc gada vectēvs uzzināja, ka Austra Pumpure uzņem jaunus audzēkņus. 1998. gada rudenī pasitu to pašu ģitāru padusē un devos uz “Vadugunīm”. Tagad, piedaloties Austras bērnu salidojumos, liekas, ka esmu trāpījis īpašā periodā, jo toreiz bija ļoti daudz džeku. Visi roka un metāla mūzikas cienītāji. Skolā mani apcēla, jo biju apaļīgs, bet tur bija sabiedrība, kurā valda absolūta pieņemšana un mūzika. Austra mani apbēra ar mīlestību, iedeva akordu lapu un pāris dziesmiņas. Sapratu, ka nekāda raķešu zinātne tā nav.”
Padsmitnieks žigli samācījies akordus un jau pēc nedēļas varējis sākt spēlēt. Austrai, viņaprāt, bijusi fenomenāla metode – vispirms mācīt dziesmas un akordus, tikai pēc tam “smago artilēriju”. No dziesminieces izkopētajām grāmatām arī notis kā ar karoti ielijušas.
“Mūzika aizķēra! Atzīmes gan skolā sāka iet uz leju, jo visas intereses pārmetās uz ģitāru, ko stiepu līdzi uz skolu, lai brīvā brīdī nolīstu kādā stūrī patrenēties. Jau tā paša gada decembrī es, Aleksandrs Krasavins, Dainis Pusaudzis un Filips Krieviņš uztaisījām pirmo ansambli. Mēģinājumu telpas dabūjām pie Ulda Dirnēna, kuram toreiz bija ansamblis “Eiforija”. Aleksandrs prata notis, atrada roka klasiku, ko spēlēt, un mēs pēc dzirdes ķērām līdzi.”
Roberts uzsver, ka A. Pumpure savējiem iemācījusi mīlestību un brīvību, ģitāras spēle, dziesma nākusi pēc tam. “Kad gars ir vesels, pārējās lietas var sakārtot. Austriņa sakārtoja mūs kā cilvēkus. Un tas ir svarīgākais!”

Ar Liepājas rokeriem
Runājot par izteiksmes līdzekļiem mūzikā, Roberts atzīst, ka svarīgāka par konkrētu instrumentu viņam ir skaņa, sajūtas, ko var panākt. Savu reizi tā ir bļodiņa un karotīte, ar ko dauzīt, citkārt kāds elektronisks instruments vai ģitāra. Tīņa gados katrs sevi meklē, un pirmā zēnu grupiņa bez nosaukuma drīz izirusi. Vēlāk, mainoties sastāviem, radušies citi projekti. Pirmais noturīgākais ansamblis bijis “Revolution”, kurā nobāzējušies pieci jaunieši.
“Iespējams, tāpēc arī sanāca izsisties tik tālu, ka ļoti ātri gājām “ārā” un spēlējot sapazināmies ar citiem, labākiem mūziķiem un vienkārši foršiem cilvēkiem, no kuriem varējām daudz mācīties un vēlāk arī sadarboties.”
Ar kārtējo pārejas projektu jaunie censoņi ievākušies mēģinājuma telpās Romas dārzā, kur mēģinājušas arī citas liepājnieku grupas. Kad uz Rīgu pārcēlies pie Feliksa Ķiģeļa spēlējošais Kristaps Puisītis, Roberts vienkārši piegājis pie Feliksa un pajautājis, vai nevajag ģitāristu, un atstājis savu tālruņa numuru.
“Patika, ko Felikss spēlē, bet smalkumos nebiju iedziļinājies. Plānoju nopirkt disku, samācīties, bet jau pēc nedēļas man piezvanīja un piedāvāja uzspēlēt. Nobastoju skolā pāris stundas, pārskrēju mājās un no kasetes mudīgi atkodu dažas dziesmas. Kad iznāca Ķiģeļa “Rīts lēni nāk”, tiku pieņemts un jau pirmās nedēļas nogalē devos līdzi koncerttūrē.
Jaunam mūziķim tā bija diezgan smaga, pa trim koncertiem nedēļā, bet, ja ir vēlēšanās un gatavība darīt, var daudz ko. Man tā vēlēšanās bija un arī darboties vēlējos.”
Piederīgs sev
Kad dziesmu vēl bijis pamaz, Fēliksa grupai līdzi braucis Ivo Fomins.
Roberts atzīst – tieši pēc apgrozīšanās mūziķu un izklaides industrijas pārstāvju aprindās viss likumsakarīgi mainījies.
“Kad Ķiģelis devās dzīvot uz galvaspilsētu un ap to pašu laiku izjuka duets “Fomins un Kleins”, metāmies uz vienu roku ar Ivo. Paralēli muzicēju arī ansamblī “Coming Soon”, iznāca singli, paskanējām radio. Projekts vienā brīdī beidzās, bet, ja kādreiz, satiekoties ar vīriem, būs vēlēšanās, varam mierīgi uzspēlēt. Dažādi apļi izieti, nu jūtos piederīgs sev.”
Roberts turpina spēlēt ģitāru pie Ivo, ir taustiņnieks un basists grupā “Illa”, darbojas elektroniskās mūzikas projektā “Nejauši” un laiku pa laikam kaut ko uzkomponē.
Liepājnieka atpazīstamākie veikumi ir saistīti ar rokmūziku, viņš ir spēlējis arī pie Ainara Virgas, apmēram reizi gadā kopā ar draugiem padraiskojas izklaides projektā “Cilindri”. Tagad, viņš spriež, ka pienācis laiks izpeldēt no komforta zonas – spēlēšanas grupā, kur atbildība ir dalīta. Spēlējot vienam, paša ziņā ir gan izvēles, gan sekas.
Duets ar Karīnu Tatarinovu koncertprogrammā, kas veltīta dzejnieka Māra Čaklā daiļradei un nesen izskanēja arī Bernātos, “Sīpolu” dārzā, veidojusies organiski – māksliniece piedāvājusi koncepciju, un Robertam tā likusies interesanta. “Ar Karīnu uz skatuves ir viegli: viņa nekad neapjūk. Esam vairākus koncertus nospēlējuši, ne tikai ar šiem dzejas darbiem. Ir forši.”
M. Čaklā daiļrade Roberta sirdij ir tuva: vairāku skaņdarbu teksti labi iepazīti, spēlējot Ērika un Fēliksa Ķiģeļu dziesmas, savukārt Imanta Kalniņa dziesmas ar dzejdara vārdiem apgūtas pie Austras.
“Nav svarīgi, vai tā ir manas paaudzes mūzika. Drīzāk noteicoša ir kādā dzīves periodā nepieciešamā kvalitāte, ko sniedz konkrēts mākslas veids.
Akadēmiskā mūzika ir gadsimtiem sena, tomēr cilvēkiem joprojām aktuāla. Uzskatu sevi par pilsētas puiku, un Čaklais, tāpat kā Čaks, daudz raksta par pilsētu.”

Brīvība pār stabilitāti
Šovasar iznāca Maijas Kalniņas pirmā grāmata “Adrese – tepat blakus”, kuras prezentācija notika Popē. Roberts ar projektu “Nejauši” veidoja performanci, kurā Maijas dzejas lasījums savijas ar elektroniskās mūzikas skaņām.
“Pats dzeju nerakstu, solo albuma nav neviena, bet, cik izdotu darbu mūzikā, jāskatās “AKKA/LAA””.Daudzi nav iespēlēti un reģistrēti.”
Skaista, bet gaisīga ir radoša cilvēka dzīve. Kā tā rīmējas ar ģimenes galvas misiju? Roberts iepauzē tikai mirkli: “Mūsu ģimenē visi ir mākslinieki, sieva Krista pēc profesijas ir skaņu māksliniece, nodarbojas ar dažādām mākslas formām, dizaina darbiem utt., mums ir ģimenes uzņēmums. Esmu gatavs upurēt stabilitāti, lai darītu, kas patīk, piemēram, kopā ar sievu un sievastēvu (Uldi Akselrodu – aut.) uztaisītu kādu instalāciju. Mūsu meitiņām ir pieci un gandrīz divi gadi. Vedam uz dažādiem pulciņiem. Viņas noķer likumsakarību: kad strādājam, ir naudiņa un varam kaut ko atļauties. Brīžos, kad neko nedarām, konču visdrīzāk nebūs. Pagaidām mums viss ir kārtībā.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pilsētas puika ar Austras Pumpures ceļamaizi

Kategorijas