Atgriežoties mājās

2018. gada 20. septembris 07:00

411

Saruna ar Kurzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatori Kristīni Smilgu.

Svešvārdu vārdnīcā skaidrotā vārda “reemigrācija” vietā ar šo procesu saistītajos dokumentos tiek lietots vārds “remigrācija”. Vai zināt šo pretrunu?
Jā, es arī sākumā domāju un prasīju kolēģiem, kāpēc ir remigrācija. Tas nav viena cilvēka izdomājums, bet saskaņots ar Valsts valodas aģentūru. Tā ir versija, par kuras lietošanu ir vienošanās. Jaunajā Diasporas likumā, kas ir izstrādes procesā, arī tiek lietots termins “remigrācija”. Bet ļoti daudz kur lieto arī vārdu “reemigrācija”.

Arī Jums pašai ir amats, kāda iepriekš Latvijā nav bijis. Kā tajā nonācāt?
Jā, ne tikai jauns vārds, bet arī jauna loma – reģionālais remigrācijas koordinators. Tādi kopš 1. marta mēs esam pieci – pusgads jau ir riņķī.
Mani uzrunāja Kurzemes plānošanas reģions manas iepriekšējās pieredzes dēļ. Biju iesaistīta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātes doktorantūras studentes Elīnas Apsītes-Beriņas pētījumā, kurā bija nepieciešams apsekot un intervēt lielu skaitu tautiešu, kuri atgriezušies uz dzīvi Latvijā. Uzklausīju viņus, ierakstīju intervijas un šādā veidā pirms diviem gadiem pavisam nejauši saskāros ar remigrāciju. Brīdī, kad Kurzemes plānošanas reģions meklēja koordinatori, šis piedāvājums atnāca pie manis. Visi procesi – sabiedrības informēšana, komunikācija, skaidrošana – prasa diezgan daudz laika.

Kā atrodat viens otru – Jūs viņus vai viņi Jūs meklē?
Kurzemes plānošanas reģions primāri sadarbojas ar visām pašvaldībām. Stāstām pašvaldībām, ka ir pilotprojekts un koordinators, sniedzam dažāda veida informāciju un aicinām to izmantot un izvietot gan savās mājaslapās, gan reģionālajos laikrakstos un portālos. Tādā veidā cilvēki uzzina arī par mani. Par remigrācijas pilotprojektu var dzirdēt arī radio un televīzijā. Cilvēki viens otram pastāsta, uzzina kontaktus un vēršas pie manis. Protams, ir arī aktīva komunikācija ar diasporu un tās medijiem, bet esmu novērojusi, ka visvairāk cilvēkiem par mani ir pastāstījuši radi vai draugi Latvijā. Tāpēc daudz strādājam ar vietējo iedzīvotāju informēšanu par remigrācijas pilotprojektu. Jebkuram no mums ārzemēs ir radi, draugi vai kaimiņi.

Ko Jūs varat palīdzēt praktiski? Kādu palīdzību remigranti no Jums visvairāk vēlas?
Jautājumi ir dažādi, bet galvenokārt ar mani sazinās ģimenes ar bērniem. Ja Latvijā atgriežas viens cilvēks, tad viņam jāatrisina varbūt trīs jautājumi, bet, ja atgriežas ģimene ar skolas un pirmsskolas vecuma bērniem, tad, protams, risināmo jautājumu ir daudz vairāk. Īpaši aktīvi darbojos ar pašvaldību izglītības pārvaldēm, jo augusts bija laiks, kad daudzas ģimenes atbrauca pirms skolas sākuma. 1. septembris bija būtisks un kritisks termiņš, kāpēc virkne ģimeņu steidza pabeigt lietas tur un pārcelties uz dzīvi šeit, lai bērni varētu sākt skolas gaitas.
Saistībā ar skolām ir daudz risināmo lietu. Ļoti daudz nākas strādāt jautājumos par latviešu valodas apguvi, par to, kā vecākiem gatavoties, zinot, ka pēc pāris mēnešiem vai gadiem viņi atgriezīsies un bērnam būs jāturpina mācības latviešu skolā. Sadarbībā ar Valsts valodas aģentūru esmu apkopojusi dažāda veida e-apmācības materiālus, vietnē www.valoda.lv ir pieejamas ļoti labas latviešu valodas apguves iespējas caur interaktīvām spēlēm un izklaides elementiem. Cenšos par to stāstīt, sūtu informāciju, aicinu cilvēkus to izmantot, rādīt saviem bērniem. Lai nav tā, ka viņi, dzīvojot ārpus Latvijas, savā starpā runā angliski, bet, atgriežoties Latvijā, nesaprot, kādēļ bērnam ir stress, uzsākot mācības latviešu skolā.
Tā vairs nav unikāla situācija – arvien vairāk ir ģimeņu, kurās bērni savā starpā runā angliski, nevis latviski. Piemēram, atbrauc atpakaļ latviešu ģimene, kurā ir 12 gadu vecs bērns, kurš latviski vispār nerunā. Tad, protams, satraukums ir gan skolai, gan pašvaldības izglītības nodaļai – ko darīt, kādus resursus piesaistīt. Satraukums ģimenei un bērnam. Kopīgi mēģinām saprast, kas ir mums pieejamie resursi, ko varam izmantot. Nekad nebiju gaidījusi, ka man nāksies tik daudz stāstīt par latviešu valodas apguves iespējām.
Jaunākajiem bērniem jāmeklē piemērotas iespējas apmeklēt bērnudārzu. Ir pilsētas, kurās šis jautājums ir vienkāršāk atrisināms, ir tādas, kur ne. Komunicējot ar pirmsskolas izglītības iestāžu vadību Liepājā, esmu dzirdējusi, ka pēdējos gados ļoti pieaug pieprasījums gan pēc valsts, gan privātajiem bērnudārziem. Tā ir lieta, ar ko man ikdienā daudz jāstrādā. Ja nav pieejams valsts apmaksāts bērnudārzs, kopīgi cenšamies risināt: ko darīt, kādas ir alternatīvas.
Nākamais lielais bloks ir saistīts ar nodarbinātību. Mēģinām atrast konkrētai personai piemērotākos darba devējus. Palīdzu sagatavot CV vai nosūtu tā izveides paraugus. Mēs, koordinatori, esam arī iesaistījušies sociālajā iniciatīvā “Latvija strādā”, kurā absolūti brīvprātīgi apvienojušies darba devēji, apzinoties, ka darba roku Latvijā trūkst. Lai uzreiz neķertos pie darbaspēka ievešanas no citām valstīm, uzņēmumi dalās pieredzē, kā piesaistīt tos latviešus, kas pašreiz ir ārpus valsts. Viņi paraksta sociālo memorandu, ka uzņēmums apņemas, piemēram, piesaistīt trīs Latvijas valstspiederīgos. Ideja ir tāda: ja mēs to publiski pasakām, tad ir lielāka iespēja, ka arī izdarām. Savukārt mēs viņus informējam par darba meklētājiem, kuri vēršas pie mums. Tā ir abpusēji izdevīga sadarbība, un arī tur mums jau ir pirmie veiksmīgie rezultāti. Kaut arī pagājis tikai pusgads, man ir prieks, ka ir tik labi rezultāti.

Kādi vēl ir atgriešanās iemesli?
Katrai ģimenei ir sava pieredze. Ir ģimenes, kurās bērni jau ir uzsākuši mācības Īrijas, Anglijas vai citas valsts skolā, bet paiet pāris gadu, un viņi saprot – nē, tā nav vide, kurā gribu, lai mans bērns mācās. Viņi ir piedzīvojuši pilnīgi citādu skolas vidi nekā mēs, kas esam mācījušies Latvijā. Tad vecāki strauji pieņem lēmumu: negribu, lai mans bērns mācās tur.
Citi atgriešanos ļoti mērķtiecīgi plāno, veido iekrājumus līdz brīdim, kad bērns sasniegs skolas vecumu. Viņu nospraustais termiņš – jāpaspēj atgriezties, pirms bērns sāk iet skolā.
Ir arī ģimenes, kuras paudušas: mums viss tur ir, viss ir kārtībā, bet pienācis brīdis, kad vairs nespējam tolerēt situāciju citā valstī, vēlamies atpakaļ. Nav pat nekādu kritisko faktoru, bet brīdis, kad saprot – ir laiks. Tas dažkārt sakrīt ar laiku, kad ir nomaksāti kredīti vai nokārtotas citas saistības. Kad tas ir izdarīts, ģimene jūtas brīvāk, jo vairs nav atkarības no bankām un maksājumiem. Tad viņi brauc atpakaļ, turpina iesākto vai sāk ko no jauna. Ir arī ģimenes, kam patīk mainīt dzīvesvietas. Viņi ir paceļojuši pa Latviju un izlemj dzīvot pilsētā, kur iepriekš nav bijuši, bet kura iepatīkas. Novēroju, ka arvien vairāk cilvēku skatās uz Eiropu kā vienotu veselumu, salīdzinoši mazu teritoriju, pa kuru var pārvietoties no vienas vietas uz otru. Prieks par cilvēkiem, kuri, kādu apstākļu spiesti, Latviju pametuši, bet tur ir uzkrājuši zināšanas, pieredzi, kuriem pa šiem gadiem izkristalizējusies ideja un ir plāns, ko vēlas vest uz Latviju. Tie ir brīži, kad tiek dibināti jauni uzņēmumi. Primāri tiek domāts par savas ģimenes iesaistīšanu, bet ir veiksmīgi gadījumi, kad vēlāk tajos kā darbinieki tiek iesaistīti arī vietējie iedzīvotāji. Stāsti ir dažādi.

Vai esat novērojusi kādu kritisko laika posmu, pēc kura aizbraucējiem gribas atpakaļ?
Esmu skatījusies, vai ir šāds cikls, bet tāda īsti nebija. Dažiem pietiek jau ar pāris gadiem, bet ar mums sazinās arī cilvēki, kuri bijuši prom padsmit gadus. Interesanti, ka tagad uz dzīvi Latvijā sāk atgriezties tie, kuri izceļoja kā bērni kopā ar vecākiem pirms desmit, piecpadsmit gadiem. Viņi paši ir kļuvuši par jaunajām ģimenēm un saprot: nē, tā nav vide, kur es vēlos turpināt savu dzīvi. Aizbraukšana bija ne viņu, bet vecāku lēmums, un tagad viņiem pašiem ir iespēja pieņemt lēmumus. Tā ir citāda paaudze – uzaugusi, mācoties citas valsts izglītības sistēmā.

Tātad stereotips, ka šeit viss ir slikti un visi tikai brauc prom, vairs nedarbojas?
Pilnībā piekrītu. Mēs dzīvojam laikā, kurā ir iespējas braukt mācīties uz citu valsti, braukt strādāt un atgriezties, kad vēlas. Protams, ir cilvēki, kuriem šie jautājumi bijuši spiedīgi, smagi un grūti. Pirms uzsāku šo darbu, pat nenojautu, ka tik daudzi brauc arī atpakaļ. Ja skatāmies, par ko tiek runāts ziņās un dažādos medijos, tad pārsvarā stāsta par tiem, kuri brauc prom, un kritiskajiem aspektiem, kāpēc tā notiek. Darot šo darbu un strādājot Kurzemē, es priecājos, ka tik tiešām daudzi brauc atpakaļ. Manuprāt, statistikas rādītāji ir labi. 23 ģimenes pusgada laikā – tas nebūt nav maz. Apmēram tikpat ir ģimeņu, kas ar mani ir sazinājušās jau pēc atgriešanās. Var teikt, ka manā redzeslokā ir vairāk nekā simts cilvēku, un es apzinos, cik daudz ir tādu, par kuriem nezinu, jo vairums paši ir visu noskaidrojuši, un par tiem man nav nekādu datu.

Tie, kuri ir bijuši uzņēmīgi ārzemēs, tādi ir arī šeit?
Protams, bet ir arī tādi, kuriem nav vēlmes kļūt par uzņēmējiem. Viņi tur ir bijuši labi darbinieki, ir izglītojušies un attīstījušies – viņi ātri atrod iespējas arī šeit.

Kādas ir lielākās problēmas un birokrātiskie šķēršļi, kuriem atgriežoties jātiek pāri?
Cilvēki atgriežoties bieži vien vēlas iegādāties īpašumu – dzīvokli vai māju – vai uzsākt mājas celtniecību. Dzīves telpa ikvienam ir būtisks jautājums, un tās iegādei nepieciešams bankas kredīts. Bankas stāsta, ka katrs gadījums tiek izvērtēts atsevišķi, bet visbiežāk ir tā: ja cilvēks pirms tam kādu laiku nav strādājis Latvijā, viņam kredītu saņemt ir sarežģīti, iespējas ir ierobežotas. Kopš maija beigām dzīvojam datu drošības laikmetā, un mēs par banku darbu neko daudz komunicēt nevaram. Mēģinām saprast banku iespējas. Visbiežāk ir tā, ka cilvēki atrod īres platību vai kādu laiku dzīvo pie radiem un draugiem. Kad viņi vairākus mēnešus ir nodarbināti Latvijā un banka redz viņu ienākumus, tad paveras iespējas saņemt kredītu.
Lai pieteiktos bērnudārza rindā, cilvēkiem ir jābūt Latvijā deklarētai dzīvesvietai. Ja to uzreiz nav iespējams atrast, tad ir sarežģīti. Dzīvesvieta, deklarēšanās, īpašums – tās ir problēmsituācijas, ar kurām jāsaskaras.
Lielākajās pilsētās tā ir arī valsts bērnudārza pieejamība. Ir arī virkne negaidītu situāciju, piemēram, atgriežoties no Anglijas, uzreiz nevar iestāties autoskolā un pieteikties autovadītāja apliecībai. Likums paredz, ka jābūt Latvijā nodzīvojušam vismaz 175 dienas. Ar šādu situāciju saskārās meitene, kura atgriezās, iestājās augstskolā citā pilsētā un, lai uz to nokļūtu, vēlējās iegūt vadītājas tiesības. Bet tā ir šķietama problēma, tāpēc es priecājos, ka cilvēki pie manis vēršas un par to izstāsta. Mēs kopīgi mēģinām atrast veidus, kā tikt galā ar kritiskām situācijām. Šajā gadījumā sazinājāmies ar CSDD un, detalizēti izstāstot situāciju, ka jauniete nav atbraukusi uz Latviju tikai nokārtot autovadītājas apliecību, bet te dzīvo un mācās, izdevās panākt izņēmumu.
Ir situācijas, par kurām iepriekš pat neiedomājamies. Tāpēc aicinu cilvēkus – sazinieties ar mums un stāstiet, kas jums ir vajadzīgs! Bieži vien cilvēki savā nodabā cīnās, viņi ir neapmierināti, varbūt kādā iestādē saņēmuši nelaipnu atbildi – tad viņi ir izmisuši, viņiem šķiet, ka neviens negrib uzklausīt, ka nevienam nav vajadzīgi. Bet tā nav. Mums izdodas atrast citu veidu, kā ar vēsu prātu iziet cauri scenārijam, kā šo lietu atrisināt.
Remigrācijas jautājumos ir ļoti daudz emociju – satraukti gan tie, kuri atbrauc, gan viņu ģimenes locekļi, kuri jau ir šeit. Piemēram, sazinos ar meiteni, kura ir atgriezusies un izstāstījusi savu situāciju, strādājam pie risinājumiem. Paralēli zvana viņas omīte, kura satraukusies, vai meitene pareizi izstāstījusi un vai es esmu pareizi sapratusi. Koordinatoru uzdevums ir pašiem nesatraukties līdzi, bet mēģināt ar vēsu prātu saprast, kā situācija sākusies, kāpēc problēma izveidojusies un ko mēs varam darīt. Ikdienā redzu, ka cilvēki atgriešanās satraukumā ne vienmēr noklausās līdz galam, ko viņiem iestādēs saka.

Tad Jums jākļūst par “zibensnovedēju”?
Reizēm jā. Es ļoti cenšos rūpīgi uzklausīt cilvēku vajadzības. Ne vienmēr izdodas “zibeni” novadīt, jo cilvēki nereti uztver mūs kā personas, kurām izstāstīt visu, kas viņus neapmierina. Un ir tik daudz lietu, kuras es nekādā veidā nevaru ietekmēt, tās ir valstiskas problēmas. Mēģinām uzklausīt un saprast, ko ar šo informāciju tālāk darīt, kam to tālāk novirzīt.
Būtisks moments, ko gribu akcentēt, – caur šo pilotprojektu mēģinām pašvaldībām parādīt, kādas lietas cilvēkus visvairāk satrauc, kur viņiem vajadzīga papildu palīdzība. Kas ir tie jautājumi, kurus uz vietas, iespējams, var pavisam vienkārši atrisināt, piemēram, publicējot informāciju par pieejamajiem pakalpojumiem. Ceru, ka pašvaldības šā pilotprojekta laikā vismaz iezīmēs problēmjautājumus.

Kādu Jūs redzat remigrācijas virzības līkni – viļņotu, augšupejošu?
Pašreiz to ir grūti pateikt. Kā jau minēju, izteikts vilnis bija augustā, kad atgriezās skolas dēļ. Būtu interesanti šo procesu pavērot ilgākā šķērsgriezumā. Ja mēs strādātu pāris gadus, tad varētu spriest par tendencēm.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Atgriežoties mājās

Kategorijas