Vardarbību var novērst, to atzīstot

2018. gada 20. septembris 07:00

155

Aprit gads, kopš Liepājā darbu sāka centra “Marta” Liepājas filiāle. Centra galvenais uzdevums ir palīdzēt vardarbībā cietušajām sievietēm. Par to, ka filiāles ir nepieciešamas arī reģionos, tostarp Liepājā, liecina statistika – gada laikā psiholoģiska, juridiska un sociāla palīdzība bez maksas sniegta 33 vardarbībā cietušām sievietēm, kuras piedzīvojušas gan rokas pacelšanu, gan psiholoģisku teroru no pretējā dzimuma savās ģimenēs.

Grib novērst “futbolu”
Centra “Marta” Liepājas filiāle atrodas Kūrmājas prospektā 11. No pērnā rudens līdz 2018. gada sākumam palīdzība tajā sniegta 14 sievietēm, šogad – 19. Vadītājs Juris Dilba stāsta, ka centra darbība īpaši nav popularizēta. Sievietes, kuras vērsušās pēc palīdzības, informāciju atradušas presē, arī “Kursas Laikā”.
“Šāgada laikā paši daudz mācījāmies, veidojām un pilnveidojām komandas darbu, izejam apmācības, lai varam strādāt kvalitatīvi. Centra filiālē Liepājā strādā vadītājs, psihologs, jurists un sociālais darbinieks, kā arī projektu asistents,” pastāsta sociālā darbiniece Anita Geguste. Savukārt J. Dilba norāda, ka centrs nav vienīgie, kas palīdz vardarbībā cietušām sievietēm. “Veidojam sadarbību ar pašvaldību, sociālo dienestu, policiju, bāriņtiesām, tiesu. Ir arī citas palīdzības sniegšanas organizācijas.”
Lai veidotos sadarbība starp institūcijām un kļūtu par partneriem, strādājot sabiedrības problēmu risināšanā un izmantojot iestāžu stiprās puses un arvien tās uzlabojot, centrs “Marta” sadarbībā ar Liepājas Sociālo dienestu īstenos projektu “Drošā pilsēta”. Projekta laikā 120 cietušās sievietes un 40 cietušie bērni Liepājā, tās apkaimē un Klaipēdā saņems atbalsta un konsultatīvos pakalpojumus. Plānots, ka pēc projekta ieviešanas ik gadu 100 sievietes un 50 bērni turpinās saņemt šos pakalpojumus. To pamatā būs starpdisciplinārās komandas pieeja, kur sociālais darbinieks, jurists un psihologs strādā vienotā komandā, lai palīdzētu cietušajiem pārtraukt vardarbīgās attiecības. “Vēlamies, lai sievietes, kuras cietušas no vardarbības, nonākot šo daudzo institūciju lokā, zinātu, kā rīkoties un kur vērsties, lai nesanāktu futbolēšana,” uzsver J. Dilba.
A. Geguste piebilst, ka projekta laikā būs vērtīgi ieraudzīt resursus, kā vēl trūkst pilnvērtīgākai palīdzībai. “Piemēram, nepieciešams būtu vismaz viens tāds dzīvoklis, kur vardarbībā cietušajai sievietei krīzes momentos, kad jāatstāj mājas, palikt,” uzskata sociālā darbiniece.

Pamato ar pārākumu
“Kur ir fiziska vardarbība, tur noteikti ir arī emocionālā. Ir gadījumi, kur ir tikai emocionāla vardarbība, pārmērīga un nevajadzīga kontrole pār sievieti. Sievietēm ir pašām tiesības izvēlēties un dzīvot savu dzīvi, arī ja viņas ir attiecībās ar vīrieti. Tikšanos laikā cenšamies pēc iespējas plašāk izglītot sievietes: kā viņām uzlabot dzīvi, kā to mainīt, lai nebūtu jādzīvo vardarbīgās attiecībās,” skaidro sociālā darbiniece un piebilst: “Ja sieviete cieš no sava vīrieša izraisītas vardarbības, cietēji ir arī viņas bērni, ar kuriem dzīvo kopā.”
Sociālā darbiniece piekrīt, ka bieži sievietes, lai izkļūtu no vardarbības, vairāk domā par atvasēm, ne tik daudz par sevi. Bieži ir gadījumi, kad vīrietis bērnus izmanto kā ieroci, lai ietekmētu sievieti. Piemēram, draud: ja sieviete neklausīs, vīrietis viņu pametīs un parūpēsies, lai bērni tiktu mātei atņemti. Kā iemesls vardarbībai tiek izmantots vīrieša finansiālais stāvoklis, lai sieviete justos no viņa atkarīga, kā arī statuss sabiedrībā. Tiek izvirzīti ultimāti, pieminēti stereotipi kā galvenais arguments, ka sievietei ir jāpakļaujas vīrieša vēlmēm bez ierunām.

Dzīvo stereotipos
Kā atpazīt vardarbību no vienkārši sadzīviska ģimenes vai attiecību strīda? J. Dilba norāda, ka noteicošais faktors ir tas, kā jūtas cietušais, vai viņš ir jebkādā veidā apdraudēts. “Sasistas sejas vietā emocionāla terora gadījumā sievietei var būt pilnībā sagrauta nervu sistēma,” piebilst A. Geguste.
Vīrietis ir ģimenes galva, viņam pieder vara pār sievieti, sievai jāklausa vīrs – sabiedrībā joprojām pastāv šādi uzskati. “Sabiedrība ir audzināta šādos stereotipos. Sieviete varbūt labprāt ļautu, lai vīrietis ir galva, ja vien viņš būtu izprotošs, mīlošs, atbalstītu sievietes centienus viņas izaugsmei, turklāt sevi pierādītu ar darbiem savas ģimenes labā,” uzsver A. Geguste.
Viens no rādītājiem jeb signāliem par vardarbību ir cieņas zudums, komunikācijas mazināšanās, kontroles pieaugšana, savu prasību izvirzīšana, vienpersonīgi lēmumi. “Dažreiz vīrieši ieņem augstus vadošus amatus, pieraduši darbā vai citur kontrolēt, pieņemot, ka viņi zina vislabāk, un to izmanto uzskatam, ka tas dod tiesības rīkoties ļoti neglīti – pieprasīt sievietei viņu klausīt un pakļauties. Visvairāk mani pārsteidz, ka tie ir inteliģenti cilvēki ar augstāko izglītību, kuri paši sniedz garīgu palīdzību citiem, cilvēki, kuros ieklausās. Un te nu ir dubultmorāle – kāds viņš ir tur, kur strādā, un kā uzvedas mājās – rīcība ir krasi atšķirīga,” pieredzējusi A. Geguste.

Cietušās nešķiro
Centra klientes pārsvarā ir cietušas gan no saviem laulātajiem vai partneriem, ar kuriem attiecības nav oficiāli reģistrētas, gan arī no citiem ģimenes locekļiem. Piemēram, pieauguši bērni cieš no saviem vecākiem.
Tas, ka vardarbība ir tikai nabadzīgākajos slāņos, esot pilnīgs mīts. Vardarbībā cieš arī materiāli nodrošinātas un izglītotas sievietes. A. Geguste vērtē, ka tieši viņām ir grūtāk atzīt vardarbības faktu. Iespējams, baidās zaudēt statusu. “Klientes nešķirojam ne pēc kādām pazīmēm. Mums ir svarīgi, ka varam būt derīgi, lai ieteiktu savu redzējumu no mūsu puses,” uzsver sociālā darbiniece.
“ir apsveicami, ka sievietes, saņēmušas drosmi, atnāk uz centru, lai risinātu problēmu. Jo grib dzīvot labāk, nevis tā kā līdz šim. Sievietes grib, lai pašas un bērni būtu laimīgāki, lai vairs neredzētu, ko nodara jebkāds terors. Atnākot pirmo reizi uz sarunu un izejot no šejienes, sievietes jau kļūst priecīgākas un pārliecinātākas,” novērojusi centra darbiniece.
Ļoti svarīgu lomu spēlējot fakts, ka klientēm centrā tiek nodrošināta anonimitāte – viņu uzticētās ģimenes situācijas netiek stāstītas tālāk, lai novērstu atpazīstamību no viņu tuviniekiem, tostarp pašiem varmākām. “Sievietēm ir grūti atnākt uz pirmo sarunu. Ir grūti pašām sev atzīt, ka attiecības ir vardarbīgas. Tas ir sāpīgs, emocionāls moments. Bieži cietušajām ir kauns. Taču, veidojot attiecības, neviens un nekad nedomā, ka rezultāts būs vardarbība,” pārliecinājusies sociālā darbiniece.

Nosodījumu nesaņem
Svarīgākais centra darbā, sniedzot palīdzību, esot uzticēšanās. Likt sievietēm saprast, ka viņas uzklausīs. Ja nav uzticēšanās sajūtas, ir grūti palīdzēt. “Šeit sievietes nesaņem nosodošu attieksmi, ka pati bijusi vainīga. Nebūs vīpsnāšanas – nu, ko tu stāsti, tā nevar būt!” darbības pamatprincipus izklāsta J. Dilba. “Mums svarīgākais ir kliente. Ņemot vērā situācijas nopietnību un sievietes vēlmi, cik tālu viņa ir gatava saņemt palīdzību un cik daudz rīkosies pati. Ir tādas, kurām vajag tikai psihologu. Saņemot iedrošinājumu, pārējo, tostarp vajadzīgo dokumentu iesniegšanu, viņa izdarīs pati. Ja sievietei vajadzēs palīdzēt juridiskajos jautājumos, piemēram, sagatavojot pieteikumu tiesai vai bāriņtiesai, mūsu jurists to izdarīs,” papildina centra vadītājs.
Katrs gadījums esot individuāls. No valsts sievietes var saņemt 23 bezmaksas konsultācijas, vairums izmanto tikai daļu no tām. “Tiklīdz sievietes jūt, ka radušas un saņēmušas morāla atbalsta spēkus, viņas ir gatavas risinājumu sasniegt pašas. Cik ilgi viņas ir gatavas strādāt, tik līdzam. Rēķināmies, ka sieviete pirmajā tikšanās reizē nestāstīs savu dzīvi visos sīkumos,” saka sociālā darbiniece.

Aizliedz tuvoties
Viens solis – atzīt vardarbību un meklēt palīdzību iestādē. Taču kādas ir reālās darbības, lai varmāka neturpinātu fiziski un psiholoģiski ietekmēt? Protams, aiziet no šīm attiecībām. Bet kur teikts, ka varmāka upuri neturpinās ietekmēt ārpus mājas? Šādā gadījumā pastāv iespēja to panākt juridiskā ceļā. No 33 Liepājas filiālē reģistrētajiem vardarbības gadījumiem gandrīz pusei cietušo bija nepieciešama palīdzība, lai upures tiktu šķirtas no varmākas. Šajā ziņā nav svarīgs apstāklis, vai upuris dzīvo savā, īrētā vai vardarbīgā vīrieša īpašumā. Tiklīdz tiesa lemj par nošķiršanu, varmāka vairs nedrīkst atrasties vienā dzīvesvietā ar cietušo sievieti un bērniem. Upures var arī pieprasīt aizliegumu varmākam tuvoties gan viņām, gan bērniem. Jāizvērtē visas iespējamās vietas un adreses, kur varētu nākties atkal sastapties ar vardarbības veicēju, jau iepriekš paredzot, kā rīkoties. Piemēram, bērnudārzā vai skolā personālam tiek noteikts, ka mazuli var atvest un izņemt no iestādes tikai māmiņa. “Varmākam juridiska aizlieguma tuvoties gadījumā, ieraugot cietušo sievieti un bērnus, tūlīt pat ir jādodas prom, pretējā gadījumā stājas spēkā kriminālatbildība, jo viņa rīcība ir smags pārkāpums,” informē J. Dilba.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vardarbību var novērst, to atzīstot

Kategorijas