Kā pārbaudīt ziņu un tās devēju?

2018. gada 27. septembris 07:00

154

Pēc vēlēšanām viedokļu ietekmēšana, lai mainītu sabiedrības domas, nebeigsies, uzskata žurnālists Arnis Krauze un Datu skolas vadītāja, pētniece Nika Aleksejeva. Uzņemot informāciju, medijiem, to lasītājiem un sociālo tīklu lietotājiem svarīgi kritiski izvērtēt sniegtās ziņas, video un fotogrāfijas, izvairoties un pasargājot sevi no informatīvo apdraudējumu ietekmes.

Atrast pierādījumus
N. Aleksejeva stāsta, ka informācijas telpa tiek pētīta, sekojot līdzi tendencēm, skatoties izplatīto ziņu saturu. “Informācijas telpa ietekmē demokrātiskos procesus, tā var mainīt valsts attīstības virzienu,” norāda eksperte. Informācijas telpā var pamanīt dažādas taktikas un tendences, kā ar ziņu saturu vai to pasniegšanas veidu tiek panākts vēlamais efekts. Viens no efektīvākajiem rīkiem ir viltus ziņas.
“Viltus ziņa ir tāda, kam lasītājs, iedziļinoties ziņas saturā un informācijas sniedzējā, nepiekrīt. Piemēram, bija nesen gadījums, kad sociālajos tīklos parādījās informācija, ka tirdzniecības centrā “Alffa”, ko raksta ar diviem burtiem “f”, ir noticis jumta iegruvums un ka tā ir vēl lielāka traģēdija nekā Zolitūdes gadījums. Sociālajos tīklos ar ziņu tālāk dalījušies bija 7000 “Facebook” lietotāji. Tas ir tik daudz iedzīvotāju, cik Ances novadā,” salīdzina pētniece. Kad publiskajā telpā uzmanības lokā nonāk šāda vai līdzīga informācija vai tiek saņemts e-pasts un informācija liekas šaubīga vai – gluži otrādi – ticama, ir jāpārbauda, vai par šo gadījumu raksta vai ziņo vēl kāds. Vislabāk to pārbaudīt populārākajos medijos. Nākamais solis – atrast kādas pazīmes, kas varētu pierādīt ziņas patiesumu. “Kas ir saņemtās ziņas avots? Ja tiek saņemta informācija – vai ir kāda iespēja sazināties ar ziņotāju? Ja par informāciju ir kādas šaubas, var sazināties ar ziņotāju, protams, ja tā ir kāda konkrēta persona,” skaidro N. Aleksejeva. Ziņas patiesumam pierādījumus var atrast arī sociālajos tīklos un medijos. Ja kaut kas tāds, kas pausts saņemtajā vai izlasītajā ziņā patiešām būs vai nebūs noticis, par to ziņos – apstiprinās vai noliegs – arī paši ziņā iesaistītie cilvēki vai iestādes.

Maina realitāti
Viltot var arī attēlus – paņemt par pamatu vienu fotogrāfiju un, izmantojot tās īpatnības, samontēt bildi tā, lai ar tās palīdzību tiktu radīts nepatiess notikums. Lai pārliecinātos par bildes autentiskumu, var izmantot pašu vienkāršāko meklēšanas rīku – “Google” attēlu meklētāju. Meklētājā ievietojot konkrēto pārbaudāmo bildi, cilvēks var pārliecināties, vai tieši tāda bilde vēl kaut kur figurē, norāda Datu skolas eksperte. Viens no veidiem, kā var viltot attēlu un līdz ar to padarīt nenotikušu pasākumu vai tikšanos par reālu, ir attēla digitālā mainīšana jeb montāža. “Attēlā ir kāda tukša vieta, kurā var ērti ielikt kādu citu cilvēku. Tiek salikti divi attēli kopā. Tikpat labi konkrētajā foto redzamās personas, iespējams, ir tikušās, bet tam nav saistības ar apspriesto notikumu. Jāņem vērā, ka fotogrāfija ir realitātes fiksējums,” par attēlu viltošanu piebilst N. Aleksejeva. Otrs variants – ja bilde apstrādāta profesionāli, var izmantot rīku “Foto Forensics”, ar ko tiek analizēts attēla “troksnis”.
Lai izsekotu informācijas un bildes saistībai, zinot bildēs esošās personas un notikumu, lasītājs var ieguldīt laiku un sameklēt faktus. Tad noskaidrotos, vai tiešām attēlā redzamajām personām ir kāda saistība ar piesaukto notikumu, jo var gadīties, ka bilde uzņemta pilnīgi citā laikā un saistīta ar pavisam citu notikumu.
Publiskajā telpā bieži parādās videomateriāli, kurus filmējuši gan profesionāli operatori un televīzijas, gan amatieri. Arī videomateriāls var būt izrauts no konteksta un tapis pavisam citā laikā vai saistīts ar citu notikumu. Kritiski jāizvērtē – varbūt ieraudzīsit, ka video, kas izplatīts, lai pierādītu kādu faktu negatīvā gultnē, ir pavisam cits fons, tā ir pavisam cita vieta.
Ja ziņa vai bilde ir viltota un tiek sniegta nepatiesa informācija, svarīgi atrast pirmavotu, uzsver eksperte.

Līdzinās atkarībām
Ziņas ir jālasa un medijiem jāuzticas, bet tās ziņas, kuras parādās interneta vidē, kas ir strauji mainīga un kur informācija tiek papildināta nemitīgi, ir jāpārbauda. Tādos gadījumos ziņotājs ir kāds iepriekš nemanīts un nedzirdēts interneta medijs, kuram ir uzrunājošs nosaukums.
Interneta lapas ir populārākie un galvenie vaininieki viltus ziņu izplatīšanā un, izvērtējot medijus, arī vienīgie šāda tipa avoti. Interneta lapas ar tendenci izplatīt nepatiesus faktus sākotnēji raksta izklaidējošas ziņas, laiku pa laikam iepludinot pa kādai uzmanību piesaistošai ziņai. Pēc pieredzes zināms, ka bieži tām ir kliedzošs virsraksts. Piemēram, kāds maz zināms portāls izplatīja ziņu, kuras virsrakstā teikts, ka kādai slavenībai notikusi liela nelaime, bet īstenībā stāsts ir par nozagtu velosipēdu. Tur patiesība ir tikai daļa no ziņas vai visa ziņa ir pilnīgs izdomājums un meli. Cilvēki bieži pat nav aizdomājušies, ka viņi varētu pārbaudīt, kas šāda tipa portāli ir par “zvēriem”. To ir iespējams izdarīt, ja izmanto rīku “Spy on Web”. Izmantojot opciju “who is” un ievadot konkrētās lapas adresi, var pārbaudīt, kas zem lapas slēpjas. “Var noskaidrot, vai šis ir klikšķu portāls, kas krāj auditoriju un pelna ar klikšķiem; var apskatīties, vai konkrētajai lapai nav saistības vēl ar citiem ziņojošajiem avotiem internetā,” skaidro N. Aleksejeva. “Tur tas parādīsies, un pēc tam var izsecināt, vai šie avoti ir uzticami vai tomēr ne. Jāņem vērā, ka lielāka ticamība kādam jaunam apritē ienākošam medijam būs, ja adrese beigsies ar “net” vai “com”.”
Otrs rīks ir “Traffic Overview”, kurā var apskatīt lapas auditorijas apmērus un kā tā laika gaitā mainījusies. Izmantojot šos rīkus, var noskaidrot, pa kādiem kanāliem lapu saturs nonācis pie lasītājiem – vai uzzināja reālajā dzīvē vai sociālajos tīklos. Gandrīz visos gadījumos lapas sasniegušas lasītājus sociālajos tīklos.
“Cilvēkiem ir jāapzinās, ka viņi atrodas tajā informācijas telpā, kur pastāv viltus ziņas. Ar to lasīšanu un izplatīšanu ir tāpat kā ar jebkuru atkarību,” salīdzina N. Aleksejeva un piebilst, ka bieži viltus ziņu izplatošajām lapām nav tiešās saiknes ar lasītāju – viņš nevar sazināties ar lapas administratoru vai kādu citu atbildīgo. “Kad cilvēks ir sapratis, ka seko viltus ziņu portālam, iepriekš atzīmējis, ka seko jaunumiem šajā lapā, viņš visbiežāk nemāk atsaukt savas darbības, lai turpmāk vairs nesaņemtu ziņas no šiem portāliem,” tendenci raksturo pētniece.
A. Krauze papildina, ka tad, kad parādījās viltus ziņa par “Alffu”, rakstu sociālajos tīklos komentējis kāds cilvēks, kurš paudis satraukumu par saviem tuviniekiem, kuri devušies uz “Alfu”. “Apskatīju komentētāja profilu – izrādās, cilvēks ar divām augstākajām izglītībām,” norāda žurnālists, ar to uzsverot, ka uz šāda tipa informāciju, neapdomīgi rīkojoties, var uzķerties jebkurš.
N. Aleksejeva informē, ka ir pieejama spēle, pagaidām tikai angļu valodā, “The News Hero”, kurā spēlētājs iejūtas ziņu redaktora lomā. Tajā ir jāšķiro pēc satura, vai ziņai var ticēt un vai to publicēt. “Lieliski trenē kritisko domāšanu,” bilst informācijas telpas pētniece.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kā pārbaudīt ziņu un tās devēju?

Kategorijas