Pieredzē balstīta vēstures stunda

2018. gada 27. septembris 07:00

2729

Septembra sastāvdaļa ir Dzejas dienas, kas notiek arī izglītības iestādēs. Tajās pievēršas gan izklaidējošiem tematiem, gan ļoti nopietniem un vēsturiskiem notikumiem. Aizputes novada Kalvenes kultūras namā pamatskolas vecāko klašu skolēni un vietējie iedzīvotāji varēja noskatīties aktiera, dramaturga un režisora Ērika Vilsona monoizrādi “Mana Magadana”. Tā vēsta par pagājušā gadsimta latviešu tautas traģēdiju, kurā bija iesaistīta teju katra latviešu ģimene – par izsūtījumu uz Tālajiem Austrumiem, par izdzīvošanu un cerībām atgriezties mājās.

No vecāku skatpunkta
Vairāki “Kursas Laika” uzrunātie skolēni atzina, ka par notikumiem, par kuriem aktieris Ē. Vilsons stāsta izrādē, ir dzirdējuši stāstus no vecākajiem ģimenes locekļiem, par tiem runāts arī vēstures stundās.
Ē. Vilsons savu tēlojumu un stāstījumu veidojis pirmajā personā un sniedz ļoti emocionāli. Stāsts ir par viņa jūtām un attieksmi pret faktu, ka viņa vecāki bijuši izsūtījumā, tur strādājuši un satikušies, tur piedzimis viņa brālis Mārtiņš Vilsons un Ēriks pats, par atgriešanos Latvijā un atkalsatikšanos ar dzimto vietu pēc vairākiem desmitiem gadu. Kalvenes kultūras nama vadītāja Daiga Freimane atzīst: “Izbaudīju izrādi tā, ka asaras!”
Ē. Vilsons stāsta, ka izrāde tapusi, sadarbojoties trim cilvēkiem, un visi trīs ir viņš pats. Viņš ir šīs izrādes dramaturgs, aktieris un režisors. “Viņi visi trīs savā starpā strīdējās, viens otru nevarēja ciest,” bilst izrādes galvenā varoņa atveidotājs.
Kalvenē viņš nospēlēja 18. izrādi, norāda viņa dzīvesbiedre un izrādes projekta vadītāja Ivonda Vilsone. Pirmizrāde notika šā gada martā represiju piemiņas laikā. “Manā ģimenē neviens nav bijis izsūtījumā, daudz ko nezināju, līdz iepazinos ar Ērika mammu,” saka I. Vilsone. Viņa mamma ir aktiera stāstījuma par dzīvi izsūtījumā galvenā varone. Aktieris cenšas uz notikušo skatīties galvenokārt ar savu vecāku acīm, iezīmējot gan priecīgus, gan skumjus, gan emocionāli saviļņojošus notikumus.

Kailām pēdām ledū
“Ja nebūtu bijis izsūtījuma, iespējams, mani vecāki nemaz nebūtu satikušies un tad arī es nebūtu piedzimis,” izrādi sāk aktieris. Un turpina ar faktiem par 1953. gada pavasari, kad nomira Padomju Savienības diktators Josifs Staļins. Tas ir kā ievads stāstam par to, ko nozīmē represijas un izsūtījums. “Tad visa Padomju Savienība raudāja, tās bija milzīgas sēras. Viņš valdīja 32 gadus, izveidoja totalitāru varu un valsti, kādai nav analoga. Viņa vara prasīja 20 miljonus upuru. Viņus nošāva, izsūtīja, bez vainas notiesāja, nomērdēja badā. Es zinu, ko nozīmē, ka aiziet viens cilvēks – vesela pasaule aiziet Mūžībā,” salīdzina aktieris un ņem talkā mākslinieciskās izteiksmes līdzekli – metronomu. “Ja katra metronoma kustība, kas ir viena sekunde, simbolizētu viena cilvēka nāvi, tad par 20 miljoniem cilvēku mums būtu šeit jāsēž 231,5 diennaktis un jāklausās tā skaņās,” iztēloties aicina Ē. Vilsons.
Izrādē kā mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis tiek izmantota mūzika krievu valodā, uz skatuves ir Eirāzijas karte, kurā novilkta taisna sarkanā līnija no Latvijas uz Magadanu. Savukārt, lai parādītu to, cik auksti ir prom no mājām un ģeogrāfiski tālākajā pasaules vietā, tiek izmantoti ledus gabali. Tos saber bļodā, un aktieris ar kailām pēdām iekāpj tajā.
“Esmu dzimis 1956. gada martā Kolimas apgabala Magadanā. Tas ir vairāk nekā 11 tūkstoš kilometru attālumā no šejienes,” stāsta Ē. Vilsons. “Pilsētā, kas ir Dieva aizmirsta vieta pasaules otrā galā, kur lāči staigā pa ielām.” Patiesībā tā bija ieslodzījuma vieta jeb gulags. Šajā vietā mirstība sasniegusi 20 procentus gadā, jo tur izsūtītie bijuši slikti ģērbti un nepaēduši. Ziemās tur ir no mīnus 65 līdz mīnus 70 grādu liels sals, kas izsūtītajiem nozīmējis nāvi. Magadana bijusi lielākā zelta ieguves vieta pasaulē, zelta raktuvēs smagi strādājuši ieslodzītie.

“Kāpēc tu neaizbrauci?”
“Taču ko gan es varu atcerēties? Mēs Latvijā atgriezāmies 1957. gada vasaras beigās, kad man bija pusotrs gads. Kādas man var būt atmiņas? Nekādas!” teic galvenais varonis, fotogrāfijā un stāstā iepazīstinādams ar savu mammu. Īpaši daudz viņa par notikumiem nav vēlējusies runāt, tikusi izsūtīta par “pretvalstisku domāšanu”. Ē. Vilsona mamma gan pastāstījusi, ka gribējusi bēgt uz Zviedriju, gaidījusi pēdējo laivu, bet galu galā tomēr nav vēlējusies doties svešumā. “Mammu, kāpēc tu neaizbrauci?” izrādē vairākkārt jautā Ē. Vilsons. Viņa esot atbildējusi, ka “tad tevis nebūtu” un ka viņai bijis ļoti žēl savu vecāku. Taču viņa nonāca vispirms čekas pagrabos un pēc tam soda nometnēs daudz tālāk prom no Dzimtenes. Izrādē nozīmīga loma ir tumšpelēkam nelielam akmenim, un aktieris stāsta par savu lepnumu – dzimšanas akmeni. Īsto esot pazaudējis, bet dabūjis vietā citu no Magadanas, lai gan ir pārliecināts, ka īstais viņa akmens, kas pazudis smilškastē, turpina augt arvien lielāks un lielāks.
Izrādē kā reāls vēstures dokuments tiek izmantotas mammas vēstules vecākiem, kurĀs sieviete raksta, ka izsūtījumā nemaz neesot slikti, jo zinājusi, ka vēstules tiek cenzētas. Taču vienlaikus jūtamas ilgas pēc mājām – gaidiet mani!
Ē. Vilsons deklamē dzejoli, ko sarakstījusi viņa mamma. Vairāki viņas dzejoļi izdoti krājumā, tajos paustas ilgas pēc vecākiem un Dzimtenes. “Pacel rokas uz Tālo Austrumu pusi, lai redzu ceļu uz mājām!” skan dzejoļa rindas.

Uzjundī pēc gadiem
Iesākumā izrādes galvenais varonis šaubās par savām atmiņām, taču, atminoties došanos uz Magadanu jau pieaugušā vecumā, viņa domas mainās. “Viss tik pazīstams un tuvs, visas mājas, apkārtne, osta,” viņš atzīstas. Magadanas muzeja ekspozīciju apskatot, pār viņu nācis “triecienvilnis” un apziņā uzausuši kādi fragmenti. Ieraudzījis ķerru, viņš iedomājies par tēvu jeb papu, kurš strādājis raktuvēs; ieraugot lāča izbāzeni, atminējies, ka ar mammu un brāli bijis zoodārzā, kur aiz restēm dzīvojusi lācenīte Maša.
Īpaši emocionāli viņš apraksta Magadanas dzemdību nama – vietas, kur piedzima – apmeklējumu. Ieraudzījis šo ēku savas mammas acīm, kā sāpīgu epizodi pieminot faktu, ka vecāki tajā laikā pašķīrušies un tēvs nav gaidījis zem slimnīcas logiem. “Tur bija jābūt manam tēvam... Ieraudzīju trešajā stāvā pie loga sievieti, kas lūkojās manī. Pamāju viņai, viņa pamāja man pretim,” iespaidos dalās Ē. Vilsons.
Izrādes noslēgumā viņš atklāj, ka mamma pērn decembrī aizgājusi Mūžībā, bet janvārī, tieši viņas dzimšanas dienā, guldīta zemes klēpī. Viņš atminas viņas smieklus, sarunas ar mammu par vērtībām. Viņas lielo interesi par teātri īstenojuši abi dēli, kļūstot par aktieriem.
“Katram ir sava Magadana!” ar šādiem vārdiem izrādi noslēdz Ē. Vilsons.

+ 14

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pieredzē balstīta vēstures stunda

Kategorijas