Atmiņā paliks ekstrēmā ledus vanna

2018. gada 27. septembris 07:00

Atpūtas vietā “Beberliņi” un tās apkārtnē ierīkotajā septiņus kilometrus garajā distancē vīriešiem uzvarēja liepājnieks Edgars Sprūds, ātrākā no dāmām bija rīdziniece Ilze Meijere, bet komandu vērtējumā pirmie
finišu sasniedza “Ezīc – lepns putns...”

Elpu rauj ciet
Vīriem otrais bija Aizputes novada pārstāvis Artis Ķemeris, bet trešo vietu ieguva Oskars Cimermanis no Smiltenes. Dāmām otrā bija grobiņniece Monta Priedola, bet trešā palika Sandija Sorokina no Durbes.
Drosmes skrējiena organizatori sacensību distanci bez “Beberliņu” taku dabiskajiem šķēršļiem – grāvjiem, dubļu bedrēm un citiem dabas veidojumiem – bija papildinājuši ar dažāda lieluma un formas mākslīgi konstruētiem šķēršļiem, lai novērtētu ikviena dalībnieka drosmi, spēku, veiklību un ātrumu. Ekstrēmākais no pārbaudījumiem bija pāris metrus pirms finiša – ledus vannas šķērsošana.
Trasi interesantāku padarīja arī dažādi citi distances uzdevumi – smilšu maisu un koka bluķu nešana, akmeņu vilkšana un arī atmiņas testi.
“Man bija forša komanda. Viena pati visu neizdarītu. Man ļoti patika visa trase, un arī laikapstākļi bija super. Ledus ūdens bija auksts, bet puiši palīdzēja un motivēja. Ieskrējām finišā, sadevušies rokās,” stāsta kazdandzniece Gunta Holštroma. Viņa ikdienā ir skrējēja, bet šādi pasākumi saista, jo tajos ir šķēršļi. Var startēt arī komandās, kur var saliedēties.
“Vistrakākais bija ledus ūdens. Aizrāva elpu ciet, bet var to izdarīt. Es ļoti daudzus gadus vēlējos piedalīties “Karostas mezglā”, bet vienmēr nesanāca. Šogad nebija nekādu šķēršļu. Par pārējo distanci aizmirsu, kad nokļuvu ledus vannā,” par Drosmes skrējienu saka liepājniece Dace Dieviņa. Viņa uzskata, ka šādam pārbaudījumam ir jāsagatavojas. Nevar gulēt dīvānā un izdomāt – rīt piedalīšos. “Tad jau pirmajos kilometros var palikt ar sirdi,” ir pārliecināta D. Dieviņa. Viņasprāt, viss bija labi noorganizēts.

Tunelī ieskrien sienā
“Pati grūtākā bija ledus barjera. Likās, ka tur elpa apstāsies, ka grādi ir mīnusos. Pārējais bija neviegli, bet izturami,” vērtē liepājniece Ieva Naudiņa. Viņasprāt, Drosmes skrējienā lielu lomu spēlēja psiholoģiskā sagatavotība. Daudz bija ar galvu jādomā. “Daudzi sākumā aizskrēja lielā tempā, bet beigās viņiem zuda spēki. Bija ūdens šķēršļi, pēc tam smiltis, kas deva papildu smagumu. Pa ceļam bija kilometru atzīmes. Kad ieraudzīju “6”, tad sapratu, ka pēdējo kilometru kaut kā izturēšu. Patiesībā pirmos trīs nepamanīju, redzēju “4”,” stāsta I. Naudiņa.
Liepājnieks Aivis Tints atklāj, ka adrenalīns sita augstu vilni un bija grūti noreaģēt, vai šķērslis bija ekstrēms vai ne. “Bija tikai jādod uz priekšu, un viss. Trakākās bija tumšās alas, kur pazuda orientieri un, čamdoties gar sienām, varēja tikt ārā.” Viņa komandas taktika bija starta sprintā pirmajiem tikt pie pirmā šķēršļa, lai iegūtu vadību un savā tempā turpinātu skrējienu.
“Beigās ūdens atvēsināja un smaidu atgrieza. Tunelī ieskrēju sienā. Bija pilnīgi tumšs. Ja nebūs zilums, būs labi,” teic liepājnieks Edgars Porciks.
Vīru grupā otro vietu ieguvušais A. Ķemeris pēc finiša bija mazliet vīlies: “Baigi daudz bija jāskrien. Tas nebija interesanti – kā krosā. Vairāk gribēju šķēršļu.s” Viņam piebalso liepājnieks Edijs Avens, ka distances pirmā daļa bija daudz skrienama, šķēršļi masveidā bija pēdējā kilometrā.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Atmiņā paliks ekstrēmā ledus vanna

Kategorijas